'Aukstais karš' par Arktiku uzņem apgriezienus  (4)

Katrai valstij sava taktika

"ASV pretendē uz galvenā spēlētāja lomu debatēs par Galējo Ziemeļu turpmāko likteni brīdī, kad ir sācies jauns Aukstais karš," raksta "The Guardian", turpinot publicēt žurnālista Teri Makalistera rakstu sēriju par Arktikas nākotni. "ASV, kā ierasts, diplomātiju pastiprina ar kara tehniku: divas atomzemūdenes devušās patrulēt Ziemeļu Ledus okeānā apmēram 300 km uz Ziemeļiem no Pradhobejas Aļaskā," stāsta autors.

"Tajā pašā laikā Krievija, kas arī ietilpst Arktikas Starptautiskajā padomē, līksmi pārvilkusi krustu pār citu valstu, piemēram, Ķīnas, mēģinājumiem iegūt novērotājvalsts statusu, " ziņo "The Guardian".

"Pēc atsevišķām ziņām, Krievija ir aktivizējusi raķešu izmēģinājumus Arktikā. Norvēģija uz Galējiem Ziemeļiem ir pārcēlusi visu savu galveno kara bāzi. Tikmēr Ķīna sākusi meklēt pieeju tādām valstīm kā Grenlande, kas ir bagātas ar reti sastopamiem elementiem, kas savukārt nepieciešami elektronikas ražošanā," teikts rakstā.

Visaptverošas vienošanās par Arktikas sadalīšanu starp valstīm nav, kas vēl vairāk apgrūtina komerciālo interešu sadursmi, raksta autors. Daudzas valstis gatavojas iesniegt ANO pieteikumus ar pretenzijām iegūt daļu no Arktikas. Iesniegumi tiks iesniegti, balstoties uz ANO Konvenciju par jūras tiesībām, kuru, starp citu, ASV joprojām nav parakstījusi.

2007. gadā Krievijas ekspedīcija okeānā Ziemeļpola rajonā izkāra Krievijas karogu, kas saniknoja Kanādu un citas valstis, ziņo izdevums.

"Iespējams, sākas bruņošanās sacensības," brīdina politologs Robs Huberts no Kalgari universitātes. Viņš uzskata, ka Arktikas stratēģiskā nozīme aug, tāpēc valstis gatavojas konfliktam.

Tajā pašā laikā optimisti norāda uz notikumu attīstības pozitīvajiem aspektiem, kā piemēru minot vienošanos starp Norvēģiju un Krieviju par Barenca jūras robežām.

Arktikas "iekarošana" provocē vecus teritoriālos strīdus

Vēlme iegūt arktiskos resursus provocē strīdus par teritorijām, stāsta laikraksts. Par to šobrīd strīdas pat valstis, kuras tiek uzskatītas par visumā labiem sabiedrotiem. Piemēram, ASV un Kanāda joprojām nav vienojušās par robežām Boforta jūrā, kas ir ļoti aktuāls jautājums naftas biznesam. Kanāda nav atrisinājusi strīdu ar Dāniju par Hansa salu un robežu jūras šaurumā starp Grenlandi un Elsmiras salu.

"Bet situācijā, kad ledāji kūst, vēl svarīgāka kļūst kontrole pār Ziemeļu - Rietumu kuģu ceļu," raksta laikraksts. Kanāda apgalvo, ka jūras ceļš atrodas tās teritorijā. Savukārt ASV uzskata, ka tie ir neitrālie ūdeņi, tāpēc amerikāņu kara kuģiem, kas okeānā veic izpēti, nekādas atļaujas nav nepieciešamas.

Lielbritānija un Norvēģija ir nemierā ar 1920. gada starptautisko vienošanos par Špicbergenas salu arhipelāgu. Valstīm, kas parakstījušas vienošanos - Norvēģija, Krievija, ASV, Ķīna, Lielbritānija - ir vienlīdzīgas tiesības apgūt dabas resursus Špicbergenā septiņu kilometru rādiusā no kontinentālā šelfa. "Bēda ir tajā, ka Norvēģija neuzskata, ka Špicbergenai ir savs šelfs," skaidro autors. Ja Špicbergenas tuvumā atklās naftas atradnes, strīds būs neizbēgams.

"Bet ASV un Krievija pagaidām nav spējušas vienoties par to, kur tieši velkama robeža no Bēringa jūras līdz Ziemeļu Ledus okeānam. Ar PSRS bija noslēgta vienošanās, bet Krievija to atsakās ratificēt," raksta laikraksts.

Galu galā visām Arktikas valstīm ir lielas nesaskaņas par kontinentālā šelfa piederību Ziemeļu Ledus okeānā, īpaši par Lomonosova grēdu 1800 km garumā.

Apelē pie Norvēģijas godaprāta

Savukārt "The Guardian" žurnālists Damjēns Keringtons raksta, ka sacensību par Arktikas bagātībām vislabāk ilustrē stāsts par divām valstīm. "Pirmā valsts - īsta paradīzes zemes virsū: tās dzīves līmenis, darba ražīgums un nacionālo bagātību apjoms ir pirmajā vietā pasaulē. Tā sargā dabu: 95% elektroenerģijas tiek saražots bez CO2 emisijām. Tā vairāk par visiem citiem atvēl naudu tropisko mežu saglabāšanai ārvalstīs," raksta autors.

"Otra valsts - viena no lielākajiem naftas un gāzes ieguvējiem pasaulē - stingri vēlas iegūt jaunus riskpilnus reģionus, par spīti savu ekoloģisko institūtu padomiem. Tā iegūst ogles un dzelzsrūdu vienā no pasaules trauslākajām ekosistēmām. Savu bagātību tā investē netīros, naftu saturošu smilšu projektos. Tā ir liels ieroču eksportētājs. Tā nepilda pati savas prasības CO2 emisiju jomā, karsējot klimata izmaiņas," viņš raksta.

"Patiesībā šī ir viena un tā pati valsts - Norvēģija: tā atrodas ekosfēras avangardā, tajā pašā laikā kāri alkstot pēc melnā zelta," atklāj Keringtons. "Jā, tā ir dilemma. Ne tikai Norvēģijai, bet visai pasaulei," viņš citē Norvēģijas ārlietu ministru Jonasu Haru Stēri.

Bet ne visa pasaule lemj par Arktiku, to dara tikai tās piecas valstis, kurām ir pieeja Arktikai. "Ja pat Norvēģija, viscēlākā valsts uz Zemes, nevar turēties pretī kārdinājumam iegūt Arktikas pazemes dārgumus, nerēķinoties ar postījumiem dabai, tad kurš cits to darīs?" viņš raksta. Pārējās Arktikas padomes valstis ir ASV, Kanāda, Dānija un Krievija.

Intereses, kas vada intereses

Autors uzskata, ka intereses par Arktiku pamatā varētu būt trīs iemesli. Pirmkārt, pasaules ekonomika ir atkarīga no naftas un gāzes, neatkarīgi no tā, cik tās maksā. Otrkārt, pieprasījums pēc metāliem nav mazinājies. "Trešais un visdaiļrunīgākais iemesls ir - visvērtīgākajām Arktikas bagātībām nepiemīt nekādas ekonomiskās vērtības. Polārie ledi atspoguļo saules gaismu un atvēsina planētu bez maksas, bet tundra kalpo par metāna -siltumnīcas efektu izraisošās gāzes - lamatām," viņš skaidro. Zvejnieki bez maksas var ķert no Āfrikas nākošās zivis. "Trauslajai, neskartajai dabai - kā pēdējai lieciniecei tam, kāda izskatījās planēta pirms cilvēka, - ir vērtība vien filozofu acīs."

"Izmantot ledāju kušanu, lai iegūtu naftu un gāzi, kas to vēl vairāk veicinās, ir groteska ironija," rezumē autors. Arktikas apgūšana ir neizbēgama pasaulē, kas augstu vērtē derīgos izrakteņus un neciena dabu.

Krievija uz kara takas

"Maskava sniedz pieteikumu, prasot Arktikas robežas paplašināšanu," raksta "Independent". "Pagājušajā nedēļā tā apņēmās ziemeļos izvietot karaspēku un militāro nodrošinājumu savu interešu aizsardzībai Arktikā."

Runa ir par Krievijas pretenzijām uz Lomonosova grēdu. Krievija to uzskata par daļu no sava kontinentālā šelfa, bet tādās pašās domās ir arī Kanāda un Dānija. 2001. gadā Krievija jau ar šo pašu pieteikumu vērsās ANO, bet to nepieņēma, prasot papildus pierādījumus.