Atskats vēsturē: Pasaules kartes izmaiņas pēdējo 25 gadu laikā  (170)

Portāls "Delfi" piedāvā atskatu uz pēdējo 25 gadu laikā pieredzētajiem valstu sadalīšanās un apvienošanās gadījumiem, kurus atzinusi arī Latvijas valsts.

Jaunās vai no kartes nozudušās valstis:

Gan Čehijas, gan Slovākijas Republika šodien atzīmē 25 gadu jubileju, kopš tika izlemts to liktenis būt neatkarīgām.

Čehoslovākijas valsts izveidojās 1918. gadā līdz ar Pirmā pasaules kara beigām. Tajā apvienojās dažādas etniskās un reliģiskās grupas, kuras līdz tam ietilpa Vācijas un Austroungārijas impērijās. Tuvojoties Otrajam pasaules karam, valsti sadalīja vairākās daļās. Sudetijas apgabalu pievienoja Vācijai, tika nodibināta Slovāku Republika, bet daļu valsts austrumu un dienvidu teritorijas, tostarp Aizkarpatu apgabalu, anektēja Ungārija. Vēl atsevišķi tika nodalīti Bohēmijas un Morāvijas apgabali, kas veido mūsdienu Čehiju.

Pēc kara Čehoslovākija atkal tika apvienota vienotā republikā, taču, atšķirībā no pirmskara laika, tā bija zaudējusi etnisko ukraiņu apdzīvoto Aizkarpatu apgabalu. 1969. gadā valsti pārveidoja par federāciju, administratīvi nodalot Čehijas un Slovākijas sociālistiskās republikas. Līdz ar PSRS sabrukumu tā kļuva par Čehu un Slovāku Federālo republiku, bet jau pēc diviem gadiem tika nolemts abas republikas nošķirt atsevišķās neatkarīgās valstīs.

Tas galvenokārt notika ekonomisko apstākļu dēļ - Čehija kā valsts bagātākā daļa ilgus gadus uz Slovākiju sūtīja lielus finanšu līdzekļus. Kopš 1991. gadā naudas plūsma tika pārtraukta, slovāku politiķi nereti izmantoja to kā ieganstu, lai norādītu, ka Slovākija kā federācijas sastāvdaļa ir zaudētāja. Lai gan abās republikās veiktās aptaujas norādīja, ka par sadalīšanos ir tikai 36% iedzīvotāju Čehijā un 37% Slovākijā, tika mainīta konstitūcija, paredzot abu valstu sadali.

"Samta šķiršanās", kā dažkārt tiek saukta šī sadalīšanās, stājās spēkā tikai nedaudz vairāk kā mēnesi pēc Čehoslovākijas Federālās asamblejas lēmuma - 1993. gada 1. janvārī. "Samta" nosaukumu tā ieguva 1989. gada "samta revolūcijas" dēļ, kas arī notika mierīgi un bez asiņu izliešanas.

Dienvidslāvijas kā visus Dienvideiropas slāvus apvienojoša valsts ideja radās jau 17. gadsimta beigās. Tikai pēc Pirmā pasaules kara iezīmējās konkrēta valsts teritorija, izveidojoties Serbijas Karalistes un slovēņu, horvātu un serbu valsts savienībai, sauktai arī par "Versaļas valsti". Serbu karalis Aleksandrs I nedaudz vēlāk to patiešām apvienoja vienā valstī un nodēvēja par Dienvidslāviju.

Valsts iekšējā dalīšanās etniskos reģionos pirmo reizi iezīmējās jau 1939. gadā, kad tika izveidota Horvātu bonovina (apgabals), taču mūsdienu valstu kontūras pirmo reizi bija redzamas pēc Otrā pasaules kara, kad izveidojās Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika. Tā sastāvēja no Slovēnijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercogovinas, Maķedonijas, Melnkalnes un Serbijas sociālistiskajām republikām, turklāt Serbijas sastāvā bija arī Voivodinas un Kosovas autonomie apgabali.

Pēc ilggadējā valsts līdera Josipa Broza Tito nāves valstī pieauga etniskās nesaskaņas, kas 1990. gada janvārī noveda pie Komunistiskās partijas izjukšanas. Slovēnijas un Horvātijas komunistiskās partijas labprātīgi atteicās no varas, un jau aprīlī abās valstīs notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas. Vēlēšanas pakāpeniski notika arī citās republikās līdz pēdējās decembrī notika Serbijā.

Slovēnija un Horvātija bija arī pirmās, kas 1991. gada 25. jūnijā pasludināja neatkarību no federācijas. Slovēnijā esošā Dienvidslāvijas armija izvērsa ofensīvu, lai ieņemtu jaunās republikas "starptautiski noteiktās robežas", taču tā ilga vien 10 dienas, kurās tika sabombardēti atsevišķi industriālie objekti un gāja bojā salīdzinoši mazs cilvēku skaits, bet Slovēnija saglabāja pozīcijas.

Horvātijas jaunizveidotajai armijai un policijai nācās saskarties ar daudz lielāku serbu apdzīvoto reģionu un viņus pārstāvošo Dienvidslāvijas armijas pretestību, kas izvērtās asiņainā karā no 1991. pavasara līdz pat 1995. gada rudenim. Horvātu-serbu konfliktos kopumā dzīvību zaudēja aptuveni 22 000 tūkstoši cilvēku.

Maķedonija, kas pasludināja neatkarību 1991. gada 8. septembrī, bija vienīgā, kurā nenotika militāra pretošanās no Dienvidslāvijas armijas puses.

Bosnija un Hercogovina neatkarību pasludināja 1992. gada 6. aprīlī. Šis pavērsiens neapmierināja tās lielo serbu minoritāti, un jau pavisam drīz pēc tam sākās karš, kura laikā tika īstenots genocīds pret bosniešiem. Karš ilga līdz pat 1995. gada decembrim, un tajā gāja bojā no 100 000 līdz 300 000 cilvēkiem.

2006. gadā Melnkalnē notika referendums par neatkarību, kuru atbalstīja 55% iedzīvotāju. Tā rezultātā valsts pasludināja neatkarību 2006. gada 3. jūnijā, bet Serbija - 6. jūnijā.

Kosovas Republika savu neatkarību pieteica 1991. gadā, taču tolaik to atzina vienīgi Albānija. Kosovā bija izveidota paralēla valdība, kas pastāvēja līdz ANO miera uzturētāju ienākšanai 2000. gadā. 2008. gadā Kosovas parlaments pasludināja neatkarību. Serbija, kā arī virkne citu valstu to joprojām nav atzinušas.

Jemenas kā valsts vēsture ir salīdzinoši nesena. Tā izveidojās 1990. gadā, apvienojoties Ziemeļu Jemenai un Dienvidu Jemenai.

Ziemeļu Jemena, oficiāli saukta par Jemenas Arābu Republiku, izveidojās pēc neatkarības iegūšanas no Osmaņu impērijas 1918. gadā. Pēc pilsoņu kara 1962. gadā tika gāzts līdzšinējais autoritatīvais valdnieks un izveidota demokrātiska valsts pārvalde. Savukārt Dienvidu Jemena jeb Jemenas Tautas Demokrātiskā Republika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1967. gadā.

Lai gan abu valstu starpā notika vairāki īslaicīgi konflikti, kuros Ziemeļu Jemenas lielākais atbalstītājs bija Saūda Arābija, bet Dienvidu - Padomju Savienība. 1972. gadā pēc šāda konflikta tika nolemts, ka valstis ir jāapvieno.

Ideja gan tika atmesta līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gadiem, kad pie abu valstu kopējās robežas atrada lielus naftas krājumus. Tas abu valstu vadībām deva iemeslu apvienoties, lai tādējādi celtu abu valstu dzīves līmeni. 1990. gada 22. maijā.

Tā kā valsts vara nonāca skaitliski lielākās tautas daļas - bijušo ziemeļjemenešu - rokās, bet lielākās naftas atradnes uzcēla valsts dienvidos, dienvidnieku vidū auga neapmierinātība. Tās rezultātā 1994. gadā izcēlās pilsoņu karš, ko pasliktināja tas, ka joprojām nebija apvienotas abu bijušo valstu armijas.

Dienvidu spēki tika sakauti, taču sociālo un ekonomisko atšķirību dēļ valsts dienvidu provincēs dažādi kaujinieku grupējumi valdības spēkiem joprojām sagādā problēmas.

Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma neatkarību ieguvušas arī trīs Klusā okeāna salu valstis - Māršala Salu Republika, Mikronēzijas Federatīvās Valstis un Palau Republika.

Visas trīs no 20. gadsimta sākuma līdz pat Otrā pasaules kara beigām bija Japānas valdījumā. Kopš 1947. gada tās kļuva par daļu no ANO aizbilstamās teritorijas un nonāca ASV pārvaldījumā, kas praktiski tās padarīja par ASV sastāvdaļām.

Māršalu salas un Mikronēzijas Federatīvās Valstis (kas par pašpārvaldes federāciju kļuva 1979. gadā) pilnu suverenitāti ieguva 1986. gadā, ar ASV parakstot abpusēju sadarbības līgumu. Tas paredzēja, ka valstis turpmāk saņems ievērojamu finansiālo palīdzību, kas palīdzēs nodrošināt valstu pārvalžu darbību, savukārt ASV apmaiņā pret to salās drīkst veikt dažādus militāros izmēģinājumus.

Pilnīgu neatkarību abas salu valstis gan ieguva vienīgi 1991. gada 17. septembrī, kad tās tika izslēgtas no ANO aizbilstamajām teritorijām.

Palau atteicās no ANO aizbildniecības teritorijas statusa un parakstīja minēto sadarbības līgumu vienīgi 1994. gada 1. oktobrī, kļūstot par neatkarīgu un suverēnu valsti.

Visas trīs valstis joprojām atrodas ASV militārajā aizsardzībā un Savienotajām valstīm kalpo kā svarīga savu ģeopolitisko interešu aizsardzības zona. Salu valstu ekonomika ir atkarīga no ASV finanšu atbalsta, jo agrārajās valstīs ar nelielo iedzīvotāju skaitu (Māršalu salās - 68 000 iedzīvotāji, Mikronēzijas Federatīvajās valstīs - 110 000 un Palau - 21 000) lielākais darba devējs ir valdība.

Eritreja de facto neatkarību ieguva 1991. gadā, bet 1993. tika atzīta arī starptautiski de jure.

Valsts savas aptuvenās robežas ieguva 19. gadsimta beigās, kad tā kā Itāļu Eritreja kopā ar citām Itālijas kolonijām kļuva par daļu no Itāļu Austrumāfrikas. 1947. gadā, Itālijai zaudējot Otrajā pasaules karā, tika izveidota Etiopijas un Eritrejas Federatīvā Republika, taču jau pēc pieciem gadiem Etiopija anektēja Eritreju. Tās agresīvā politika, tostarp amharu valodas uzspiešana skolās un dokumentācijā, veicināja neatkarības kustības rašanos.

Tas savukārt noveda pie neatkarības kara, kurš ilga no 1961. gada līdz pat 1991. gadam. Pret Eritrejas kaujinieku grupējumiem karoja ne tikai Etiopijas, bet arī tai draudzīgās Padomju Savienības un Kubas armijas vienības. Tikai līdz ar PSRS sabrukumu un atbalsta trūkumu, Etiopijas armija bija spiesta atkāpties no Eritrejas teritorijas.

Starptautiski tā gan tika atzīta tikai pēc referenduma, kurā Eritrejas iedzīvotāji pārliecinoši pauda atbalstu neatkarīgas Eritrejas valstij (99,79% balsoja par).

Piecus gadus pēc neatkarības iegūšanas Eritreja uzsāka karu pret Etiopiju, vēloties mainīt iepriekš noteiktās robežas. Rezultātā abas valstis, kas ir vienas no pasaulē nabadzīgākajām, iztērēja milzīgus finanšu līdzekļus un kopumā zaudēja no 100 000 līdz 300 000 cilvēku dzīvības, turklāt Eritreja ne tikai neieguva kārotās teritorijas, bet pat zaudēja daļu savas zemes.

Patlaban Eritrejā pastāv vienpartijas sistēma (lai gan oficiāli ir parlamentārā demokrātija), ir aizliegti privātie masu mediji, kā arī netiek ievērotas cilvēktiesības. Valsts tās kaimiņzemēs finansē dažādus separātistu grupējumus, kā arī līdz šim iesaistījusies nelielos konfliktos ar tās kaimiņvalstīm Džibuti un Jemenu (kaimiņi pa jūras robežu).

Vācijas atkalapvienošana notika 1990. gada 3. oktobrī, kad četrdesmit gadus šķirtās Vācijas daļas no jauna apvienojās vienotā valstī.

Pēc Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā tās teritoriju sadalīja četrās okupācijas zonās, kas savukārt iedalījās divās ietekmes sfērās - kapitālistiskajā Rietumvācijā (un Rietumberlīnē) un Austrumvācijā.

1949. gadā Rietumu sabiedrotie izveidoja Vācijas Federatīvo Republiku (VFR). Pēcāk Padomju Savienības okupācijas zonā tika izveidota Vācijas Demokrātiskā Republika. Kamēr Rietumvācijai bija dota salīdzinoši brīva pašnoteikšanās, Austrumvācijā vara bija Komunistiskās partijas rokās, kura sekoja norādēm no Maskavas.

"Abu Vāciju" dažādās ekonomiskās attīstības sekas ir izjūtamas joprojām. To dēļ Rietumvācijai ik gadu nākas Austrumvācijai piešķirt ievērojamus līdzekļus dažādu projektu atbalstīšanai.

Austrumtimora kļuva par pirmo jauno valsti 21. gadsimtā. Tā neatkarību ieguva 2002. gada 20. maijā.

Timoras salu Portugāle kolonizēja jau 16. gadsimtā, taču tās rietumu daļa vēlāk nonāca Nīderlandes pakļautībā, bet austrumu - palika Portugālei. 1949. gadā Rietumu daļa kļuva par Indonēzijas sastāvdaļu. Kad pēc 1974. gada Portugāles apvērsuma tā Austrumtimoru pameta novārtā, pēc neliela pilsoņu kara 1975. gada novembrī tā pasludināja neatkarību. Jau pēc nepilna mēneša Indonēzijas militārie spēki to pakļāva, jo nevēlējās, ka tās tiešos kaimiņos izveidotu komunistisku valsti.

Indonēzijas valdības spēki ilgstoši apspieda jebkādus timoriešu neatkarības centienus, tostarp izvērsa plašas un vardarbīgas kampaņas. Divdesmit piecu okupācijas gadu laikā Indonēzijas spēki noveda nāvē aptuveni 100 000 cilvēku. Salas austrumu daļas aktīvisti 1999. gadā sāka gatavot referendumu par neatkarību, ko atbalstīja arī ANO.

Lai nepieļautu valsts šķelšanos, Indonēzijas armija apmācīja vietējos lojālistu paramilitāros spēkus referenduma aktīvistu iebiedēšanai. Tie jau pirms balsojuma veica plaša mēroga vardarbības kampaņas. Referendums tomēr notika, un Austrumtimoras neatkarības ideja ieguva pārliecinošu atbalstu.

Vēlēšanu rezultāti izsauca vēl agresīvāku paramilitāro spēku vardarbību, kā rezultātā tika nogalināti vairāki tūkstoši cilvēku, simtiem tūkstošus ar varu nometināja Rietumtimoras teritorijā, bet plašās vardarbības dēļ salu bija spiesti pamest arī liela daļa starptautisko organizāciju pārstāvju.

2000. gada sākumā valstī tika ievesti ANO miera uzturēšanas spēki, bet jau pēc diviem gadiem pasludināta valsts neatkarības atjaunošana. Kopš tā laika ir noticis valsts apvērsuma mēģinājums, kad 2008. gadā militārs grupējums uzbruka prezidentam un premjeram, ievainojot pirmo vēderā. Situācija līdz šim ir normalizējusies.

Namībija pēc ilgstoša neatkarības kara 1990. gada 21. martā ieguva brīvību no Dienvidāfrikas.

Namībijas valsts aptuvenā teritorija pirmo reizi iezīmējās 1884. gadā, kad tā kļuva par Vācijas koloniju. Dienvidāfrika (DĀ) kā Lielbritānijas protektorāts to okupēja Pirmā pasaules kara laikā un, Nāciju Līgas deleģēta, uzņēmās tās pārvaldi.

Lai gan DĀ Dienvidrietumu Āfrikas republiku (kā dēvēja mūsdienu Namībiju) vienmēr vēlējusies iekļaut savā teritorijā, tas tā arī nenotika. De facto gan Dienvidāfrika to uzskatīja par savu piekto provinci, turklāt no tās noteikts skaits balto pārstāvju tika ievēlēti DĀ parlamentā.

Līdz ar Nāciju Līgas darbības beigām 1946. gadā, ANO uzstāja, lai Namībija kļūst par tās aizbilstamo teritoriju, taču DĀ noraidīja iespēju atteikties no tai iepriekš piešķirtā mandāta pārvaldīt šo teritoriju.

Sākot ar 1966. gadu "Dienvidāfrikas tautas organizācijas" jeb "SWAPO" militārais spārns uzsāka cīņu par neatkarību, kas ilga līdz pat 1988. gadam. "SWAPO" atbalstīja valsts ziemeļos esošā Angola un citas reģiona komunistiskās valstis, kā arī Kuba.

Karu beidza ANO izstrādātais miera plāns, kas paredzēja valsts neatkarības iegūšanu. DĀ piekrita plānam, uzstājot, ka arī Kubas spēkiem ir jāpamet Angola. Līdz pat 1990. gada neatkarības pasludināšanai ANO uzņēmās atbildību par valsts pārvaldi.

Pirmajās valsts parlamenta vēlēšanās "SWAPO" ieguva pārliecinošu balsu vairākumu un līdz pat mūsdienām ir valsts galvenais politiskais spēks.

Pasaules jaunākā valsts - Dienvidsudāna - neatkarīga kļuva vien pagājušā gada 9. jūlijā. Jau 2011. gada 14. jūlijā jaunā valsts tika uzņemta ANO sastāvā, un kļuva par tās 193. dalībvalsti.

Tā paša gada janvārī notika referendums par Dienvidsudānas atdalīšanos no Sudānas, un jaunās neatkarīgās valsts izveidošanu atbalstīja 98,83% iedzīvotāju. Starptautiskie novērotāji atzina, ka referendums noticis saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un rezultāti atbilst kompromisa nosacījumiem starp Sudānas un autonomās Dienvidsudānas valdībām.

Referenduma rīkošanu paredzēja 2005.gadā noslēgtais līgums, kas izbeidza 22 gadus ilgo pilsoņu karu starp musulmaņu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem un kristiešu un tradicionālo ticību piekritēju apdzīvotajiem dienvidiem, kurā gāja bojā divi miljoni cilvēku.

Jaunā neatkarīgā valsts Sudānas dienvidos aizņem ceturto daļu no līdzšinējās Sudānas teritorijas.

Jau tūlīt pēc neatkarības deklarēšanas tai izcēlās karš ar Sudānu par naftas atradnēm. Galu galā tai nācās rast kompromisu, jo, lai gan naftas atradnes atrodas tās teritorijā, vienīgā pieeja jūrai un iespējai pārdot naftu ir Sudānai.

Padomju Savienības republiku sadalīšanās neatkarīgās valstīs formāli notika 1991. gada 26. decembrī. PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta - Republiku Padome šajā dienā pieņēma Deklarāciju sakarā ar Neatkarīgās Valstu Savienības izveidi pārtraukt PSRS pastāvēšanu.

Līdz tam gan praktiski visas padomju republikas, tostarp arī Latvija, jau bija kļuvušas de jure neatkarīgas un daļa pat pilntiesīgas ANO locekles. Līdz ar PSRS sabrukumu beidzās Aukstais karš un neatkarību ieguva vai atjaunoja kopumā 15 valstis.

Pirmā 1990. gada 11. martā neatkarību atjaunoja Lietuva. Tās vēsture iestiepjas 13. gadsimtā, bet mūsdienu Lietuva tika proklamēta 1918. gada 16. februārī. Neatkarību valsts zaudēja līdz ar PSRS okupāciju 1940. gada 15. jūnijā.

Otrā 1990. gada 4. maijā neatkarību deklarēja Latvija , taču tā oficiāli tika atzīta vien 1991. gada 21. augustā. Latvijas vēsture ir cieši saistīta ar Livonijas izvedi, taču tikai līdz ar 1918. gada 18. novembra neatkarības deklarācijas pieņemšanu dibināja Latvijas valsti. Līdzīgi kā Lietuva, arī Latvija neatkarību zaudēja līdz ar PSRS īstenoto Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnjā, ko paredzēja Molotova-Ribentropa pakts.

Dažas dienas pēc Latvijas - 1990. gada 8. maijā - neatkarību deklarēja arī Igaunija. De jure gan valsts pašnoteikšanās tiesības tika apstiprinātas pat dienu agrāk kā Latvijai - 1991. gada 20. augustā. Arī trešās Baltijas valsts vēstures aizsākumi cieši saistīti ar Livonijas izveidi 13. gadsimtā, bet valsts neatkarību ieguva 1918. gada 24. februārī. Igaunija to vēlāk zaudēja vienā dienā ar Latviju, līdz ar PSRS okupāciju.

Gruzija neatkarību deklarēja 1991. gada 9. aprīlī, taču tā tika atzīta vien 1991. gada 25. decembrī. Mūsdienu Gruzijas saknes meklējamas pagājuša gadsimta sākumā, kad 1918. gada 16. maijā tika deklarēta Gruzijas republikas neatkarība. Jau 1921. gadā jaunizveidoto valsti okupēja Padomju Savienība.

Ukraina neatkarību deklarēja 1991. gada 24. augustā. Tās valstiskās saknes arī meklējamas Pirmā pasaules kara izskaņā, kad Austroungārijas un Krievijas impēriju sabrukšanas rezultātā radās pirmie centieni izveidot neatkarīgu Ukrainas valsti. Tā, līdzīgi kā Gruzija, neatkarīga ir vien īsu brīdi- no 1917. līdz 1921. gadam.

Baltkrievija neatkarību deklarēja 1991. gada 25. augustā. Pirmoreiz baltkrievu valsts tika izveidota 1918. gadā, taču jau pēc nepilna gada daļa no tās kļuva Baltkrievijas PSR un pievienojās Padomju Savienībai. Tās sākotnējā teritorija iekļāva arī daļu no mūsdienu Polijas, Lietuvas, Krievijas un Ukrainas.

Moldova neatkarību deklarēja 1991. gada 27. augustā. Moldāvu demokrātisko republiku 1917. gada decembrī dibināja Besarābijas apgabala nacionālā padome, lai tādējādi atdalītos no Krievijas Impērijas. Jau pēc dažiem mēnešiem nacionālā padome nobalsoja par jaunizveidotās valsts pievienošanos Rumānijas Karalistei. PSRS uzskatīja, ka Rumānija ir okupējusi tās likumīgo daļu un īsi pirms Otrā pasaules kara pieprasīja tās atgriešanu, ko Rumānija arī izpildīja, baidoties no padomju karaspēka intervences.

Azerbaidžāna neatkarību deklarēja 1991. gada 30. augustā, taču arī tās valstiskuma vēsture meklējama 1918. gadā, kad 26. maijā tika dibināta Azerbaidžānas demokrātiskā republika - pirmā sekulārā valsts islāma pasaulē. Jau pēc diviem neatkarības gadiem valsti okupēja Padomju Savienība.

Kirgizstāna neatkarību deklarēja 1991. gada 31. augustā. Tā kā teritoriāla vienība pirmoreiz tika izveidota Padomju Savienības sastāvā.

Uzbekistāna un Tadžikistāna neatkarību deklarēja attiecīgi 1991. gada 1. un 9. septembrī. Abas valstis kā teritoriālas vienības arī pirmo reizi izveidotas kā republikas PSRS sastāvā (Tadžiki par savas valsts priekšvēstnesi gan uzskata Samanidu impēriju).

Armēnija neatkarību deklarēja 1991. gada 21. septembrī. Tās valstiskie aizsākumi meklējami jau bronzas laikmetā, bet mūsdienu Armēnijas pamati ielikti 1918. gadā, kad dibināta Armēnijas Demokrātiskā Republika. 1920. gadā to sadalīja Turcija un Padomju Savienība.

Turkmenistāna neatkarību deklarēja 1991. gada 16. oktobrī. Līdzīgi kā citas Centrālāzijas jaunās valstis, arī Turkmenistāna teritoriāli tikai izveidota tikai PSRS laikā. Tā tika izveidota uz Krievijas impērijā esošās Transkaspijas rajona bāzes.

Kazahstāna neatkarību deklarēja 1991. gada 16. decembrī, sekojot citām Centrālāzijas valstīm, lai gan lielākais iedzīvotāju vairākums vēlējās, lai valsts paliek Padomju Savienības sastāvā. Teritoriāli tā pirmo reizi izveidota Krievijas impērijā, taču īsu brīdi valsts pieredzēja neatkarības centienus. 1917. gadā tika dibināta cariskajai Krievijai draudzīga Alašu Autonomija, kuru pārvaldīja Alašu Orda jeb parlaments. Valsts beidza pastāvēt 1920. gadā, kad to okupēja Padomju Savienība un izveidoja Kirgīzu Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku.

Krievijas Federācija neatkarību deklarēja 1991. gada 24. decembrī, kad tās toreizējais prezidents Boriss Jeļcins iesniedza ANO lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību mantinieci.