Pēdējā gadsimta iespaidīgākie mauzoleji: Top 15  (81)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar ievērojamākajiem pēdējā gadsimta laikā tapušajiem mauzolejiem. Tajos guldīti revolucionāri, karavadoņi un garīgie līderi. Īpaši aktīva mauzoleju būvniecība notikusi pagājušā gadsimta 50. - 70. gados, kad viens pēc otra šo sauli pametuši dažādu sociālo un komunistisko revolūciju rīkotāji.

Pēdējās simtgades laikā tapušie mauzoleji:

Viens no pasaulē zināmākajiem ir Vladimira Iļiča Ļeņina mauzolejs pie Kremļa sienas Sarkanajā laukumā. Tas pazīstams arī kā Ļeņina kaps. Mauzoleja koka versija tika uzslieta jau nedēļu pēc bijušā padomju līdera nāves 1924. gadā un līdz gada beigām tas tika ievērojami palielināts.

1929. gadā, saprotot, ka jaunākās iebalzamēšanas metodes ķermeni ļauj saglabāt ilgāk nekā sākotnēji plānots, tika nolemts būvēt marmora un granīta bloku ēku. Lai bijušās PSRS ideoloģisko tēvu varētu apskatīt vēl ilgi, tā ķermenis reizi 18 mēnešos tiek peldināts speciālās ķīmiskās vannās.

Ļeņins bija krievu komunistu revolucionārs, politiķis un politiskais teorētiķis, kurš savas dzīves pēdējos gadus darbojās kā jaunizveidotās Padomju Savienības līderis.

Ķīnas Republikas garīgais tēvs un demokrātiskais revolucionārs ir apglabāts Violetā kalna pakājē. Mauzoleja būvniecība sākās 1926. gada janvārī pēc pirmā valsts vadītāja nāves, un tas tika pabeigts pēc trim gadiem.

Lai gan ilgus gadus mauzolejs tika atstāts novārtā, tas patlaban ir viens no galvenajiem tūrisma apskates objektiem un aizsargājamajiem pieminekļiem. Pēdējos gados to apmeklējuši arī vairāki komunistiskās partijas augstu stāvoši līderi, kas iepriekš neesot bijis iedomājams.

Kā Republikas idejas īstenotājs Jisjaņs bieži tiek uzskatīts par "ķīniešu nācijas tēvu". Viņš bija viens no galvenajiem Cjingu dinastijas gāzējiem. Dibinot Ķīnas Republiku, viņš piekrita kļūt par tās pagaidu prezidentu, bet vēlāk arī par ķīniešu nacionālistu partijas Gomiņdan priekšsēdētāju. Viņš ir viena no retajām personām, ko godina kā komunistiskajā Ķīnā, tā arī Taivānā.

Antikabirs jeb "piemiņas akmens" ir Turcijas neatkarības cīņu varoņa un modernās Turcijas izveidotāja, kā arī pirmā Turcijas Republikas prezidenta Mustafa Kemala Ataturka mauzolejs. Mauzoleja dizains izvēlēts starp vairāk nekā 48 arhitektu pieteiktiem variantiem.

Pirmā pasaules kara laikā Ataturks bija militārais virsnieks, bet pēc Osmaņu impērijas sabrukuma kļuva par turku nacionālās kustības līderi. Nostiprinājies Ankarā, kuru pasludināja par jaunās valsts galvaspilsētu, viņš pamazām sakāva ienaidnieku spēkus un panāca Turcijas neatkarību. Viņš uzsāka plašas politiskās, ekonomiskās un kultūras reformas, lai bijušo impēriju padarītu par modernu sekulāru un rietumniecisku valsti.

Blakus viņa mauzolejam atrodas arī Turcijas otrā prezidenta Ismeta Inonu kaps.

Suhbātara mauzolejs bija Mongolijas 1921. gada revolūcijas līdera un īslaicīgā valsts vadītāja Damdina Suhbātara atdusas vieta. Mauzolejs tika būvēts drīz pēc revolūcijas līdera nāves pēc Ļeņina mauzoleja parauga, taču atšķīrās izmantoto materiālu krāsa.

Jau uzreiz pēc nāves 1923. gadā Suhbātars tika apbedīts Altan Olgi ciemā, taču pēc mauzoleja uzbūvēšanas pārapbedīts. 2003. gadā mauzolejs nojaukts, lai tā vietā būvētu Čingishanam veltītu goda zāli un revolucionāra mirstīgās atliekas atkal tika pārapbedītas atpakaļ Altan Olgi.

Slavenais mongoļu karavadonis Čingishans šo pasauli atstāja jau 13. gadsimta pirmajā pusē, un viņa kapa vieta tā arī palikusi neatminams noslēpums. Tas gan nav traucējis Ķīnas varas iestādēm laika posmā no 1954. līdz 1956. gadam uzbūvēt viņam mauzoleju tradicionālajā mongoļu stilā. Tā galvenā funkcija mūsdienās ir tūristu piesaiste, kā dēļ no tuvākajām lielpilsētām uz to ved speciāli izbūvēta šoseja.

Zināms, ka pēc Čingishana nāves 1227. gadā viņa zārks tika nogādāts Centrālajā Mongolijā jeb tagadējā Mongolijas Republikā. Pēc paša vēlēšanās dižais karavadonis tika apglabāts, neatstājot nekādas norādes par konkrēto vietu.

Nacionālais mauzolejs jeb Džinna mauzolejs sevī ietver Pakistānas dibinātāja Mohameda Ali Džinna un vairāku citu mazāk zināmu valstsvīru kapus. Kopš tā uzbūvēšanas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tas kļuvis par Karači centrālo simbolu.

Lai gan mauzolejs atrodas pašā milzu pilsētas centrā, tā apkārtnē vienmēr valdot klusums, bet tā kupols kā naktī, tā dienā esot redzams kilometriem tālu.

Mohameds Ali Džinns bija Indijas dibinātāja Gandija laikabiedrs un ilgu laiku arī partneris cīņā par Indijas (tajā skaitā Pakistānas) neatkarību. Viņš gan uzskatīja, ka ir jānodala islāma un hindu teritorijas divās atsevišķās valstīs. Pēc Pakistānas neatkarības pasludināšanas viņš bija tās pirmais premjerministrs.

Rabātas mauzolejā Marokā apglabāts Marokas karalis Muhameds V un viņa divi dēli karalis Hassans II un princis Abdulahs.

Muhameds V bija Marokas sultāns no 1927. gada līdz 1953, kad, Francijas spēkiem okupējot valsti, kopā ar ģimeni tika piespiests pārcelties uz Korsiku. 1954. gadā viņš tika nosūtīts uz Madagaskaru, bet jau pēc gada atgriezās, lai vadītu aktīvu opozīciju Francijas politikai. Viņa diplomātijas dēļ 1956. gadā Maroka ieguva neatkarību, bet jau pēc gada Muhameds V kļuva par pirmo neatkarīgās Marokas karali.

Ziedu nams ir bijušās Sociālistiski Federālās Dienvidslāvijas Republikas vadītāja Josipa Broza Tito

mauzolejs, kas tika pabeigts vēl piecus gadus pirms viņa nāves. Mauzolejs būvēts kā ziemas dārzs un ir daļa no Dienvidslāvu vēstures muzeja.

Tito no 1939. gada bija Dienvidslāvijas komunistu līgas ģenerālsekretārs, vēlāk - prezidents. Otrā pasaules kara laikā viņš Dienvidslāvijā vadīja partizāņu kustību, bet pēc kara kļuva par Dienvidslāvijas premjerministru un vēlāk arī par prezidentu. Viņa prezidentūra bieži tikusi kritizēta kā autoritatīva, taču viņa politika spēja uzturēt mieru līdz tam dumpīgajās un nesamierināmajās Balkānu tautās.

Viņš tiek uzskatīts par galveno Nepievienošanās kustības idejas autoru, kura pazīstama ar nostāju valstīm neiesaistīties nekāda veida militārajās aliansēs.

Ho Ši Mina mauzolejs ir milzīgs bijušā valsts līdera piemiņas ansamblis, kas izbūvēts vietā, kur viņš 1945. gada 2. septembrī nolasīja Neatkarības deklarāciju. Mauzoleja dizaina ideja tika aizgūta no Ļeņina mauzoleja Maskavā, un tā celtniecība ilga gandrīz divus gadus.

Kamēr āriene ir viscaur no pelēka granīta, interjers ir veidots melnā, sarkanā un pelēkā pulētajā granītā. Tas ir gandrīz 22 metrus augsts un 42 m plats, bet tam priekšā izvietoti septiņi platformveidīgi pakāpieni parāžu vērošanai. Ap mauzoleju savukārt ir izveidoti dārzi, kuros sastopami vairāk nekā 250 dažādu sugu koki un puķes.

Ši Mins bija Vjetnamas komunistu līderis, tostarp arī premjers un valsts prezidents. Viņš bija viena no galvenajām figūrām Vjetnamas komunistiskās partijas un valsts sistēmas izveidē. Viņam bija arī izšķiroša nozīme Vjetnamas Tautas armijas un Vjetkonga dibināšanā, kas cīnījās pret ASV spēkiem Vjetnamas kara laikā.

Pats līderis gan pēc nāves vēlējās tikt sadedzināts, viņa pelnus vajadzēja izkaisīt viscaur viņa mīļotajā Vjetnamā. Tā gan nenotika, tā vietā viņš ir iebalzamēts un apskatāms jebkuram interesentam.

Ķīnas Komunistiskās partijas priekšsēdētāja Mao piemiņas zāle, kas pazīstama arī kā Mao mauzolejs, ir ilggadējā Ķīnas Komunistiskās partijas līdera atdusas vieta.

Lai gan viņš līdzīgi kā Vjetnamas komunistu līderis Ho Ši Mins vēlējās tikt sadedzināts, lai viņa pelni tiktu izkaisīti, Mao ķermenis jau tūlīt pēc nāves tika iebalzamēts un sākās mauzoleja būvniecība. Par tā vietu tika izraudzīts Tjanjamina laukums Pekinā, kā dēļ bija jānojauc tā saucamie Ķīnas vārti jeb vārti uz imperatora pilsētu, kas tur pastāvēja jau kopš Mingu un Cjinu dinastiju laikiem.

Joprojām katru dienu cilvēki gaida simtiem metrus garās rindās, lai bez maksas varētu paskatīties uz mirušā Mao ķermeni, kuru apsargā goda sardze. Telpās nedrīkst atrasties ar cepuri, īsiem šortiem vai svārkiem, kā arī aizliegts sarunāties.

Manuels Luis Kvezons tradicionāli tiek uzskatīts par pirmo filipīniešu izcelsmes valsts vadītāju (daudzi gan uzskata, ka tāds bijis jau Emilio Aguinaldo, kuru ASV valdībai izdevās gāzt neilgi pēc neatkarības pasludināšanas). Kvezona Piemiņas aplis ir nacionālais parks bijušajā galvaspilsētā Kvezonā, kurā atrodas arī 1944. gadā mirušā Manuela Kvezona un viņa sievas Auroras Kvezonas mirstīgās atliekas.

Viņš bija pirmais vēlētais prezidents un pirmais, kuram izdevās tikt pārvēlētam. Viņš Filipīnās tiek saukts arī par "nacionālās valodas tēvu". Galvaspilsētas statusu pilsēta zaudēja tikai divus gadus pirms Kvezona Piemiņas apļa atklāšanas.

Ernesto Čegevaras mauzolejs atrodas Kubā pie Santklēras pilsētas. Šajā vietā revolucionārs izcīnījis nozīmīgas kaujas, lai padzītu Kubas līdzšinējās varas pārstāvjus.

Čegevara, kurš tika dēvēts arī vienkārši par Če, šeit pārapbedīts 1997. gadā, kad tika atklāts, kur Bolīvijā atrodas viņa mirstīgās atliekas. Memoriālā atrodas arī gandrīz septiņus metrus augsta revolucionāra bronzas skulptūra un mūžīgā uguns, ko Kubas līderis Fidels Kastro iededza 1988. gadā.

Če bija Argentīnas marksistu revolucionārs, ārsts, vairāku grāmatu autors, kaujinieku vadonis, diplomāts un militārais teorētiķis. Viņš piedalījās vairāku Latīņamerikas valstu apvērsumos, tostarp bija viens no galvenajiem Kubas apvērsuma organizētājiem.

Kumsusanas saules pils pretēji savam gaišajam nosaukumam ir izteikti pelēka, masīva un robusta būve. Tā savulaik kalpoja par Ziemeļkorejas pirmā līdera Kima Irsena rezidenci, bet pēc viņa nāves 1994. gadā pēc viņa dēla Kima Čenira rīkojuma tika pārveidota par viņa mauzoleju. Patlaban tajā guldīts arī pats Čenirs. Abi bijušie līderi ir iebalzamēti un apskatāmi caur to zārku stikla vākiem.

Milzīgās pils pārbūves izmaksas tiek lēstas no 100 līdz pat 900 miljoniem ASV dolāru. Tas ir uzskatāms par vienu no lielākajiem pasaules mauzolejiem (lielākais tūlīt pēc antīko laiku piramīdām). Zīmīgi, ka tieši 90. gados Ziemeļkorejas iedzīvotāji pieredzēja regulāru badu izteiktā sausuma un neattīstītās lauksaimniecības dēļ.

Kims Irsens 1948. gadā dibināja Korejas Tautas republiku un bija tās pirmais vadītājs līdz pat savai nāvei. Vēlāk vadību pārņēma Kims Čenirs, kurš mira pērnā gada decembrī.

Arafats sākotnēji tika apglabāts akmens zārkā, lai reiz tiktu pārapbedīts Jeruzalemes austrumu pusē, kuru patlaban pārvalda Izraēla. Vēlāk viņš turpat tika pārapbedīts vēlreiz, jo apglabāšana zārkā ir pret islāma likumiem.

2007. gada 10. novembrī Palestīnas pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass blakus Arafata kapam atklāja mauzoleju. Patlaban mauzolejs esot daļēji nojaukts, lai atraktu Arafata mirstīgās atliekas. Tas nepieciešams, lai pārbaudītu, vai palestīniešu līderis savulaik nav noindēts ar radioaktīvo poloniju. Aizdomas radušās, jo šī viela atrasta uz viņa privātajām mantām.

Vieta: Teherāna, Irāna

Kopš 1989. gada atrodas būvniecības stadijā

Irānas garīgā līdera un politiķa Ruholla Homeinī mauzolejs tiek būvēts jau kopš viņa nāves 1989. gadā. Šajā vietā apglabāts arī viņa 1995. gadā mirušais dēls Ahmads Homeinī. Plānots, ka pēc pabeigšanas mauzoleja komplekss aizņems aptuveni 20 kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Tajā atradīsies ne tikai pats mauzolejs, bet arī kultūras un tūrisma centrs, islāma studiju universitāte, iepirkšanās centrs un mašīnu stāvlaukums 20 000 mašīnām.

Būvlaukums jau patlaban ir kļuvis par Homenī sekotāju pielūgsmes vietu. Tiek lēsts, ka patlaban Irānas valdība topošajā centrā jau ieguldījusi aptuveni divus miljardus ASV dolāru, kas to padara par visu laiku dārgāko atdusas vietu. Par celtniecību atbild garīgā līdera mazdēls Hassans Homenī.

Homenī bija 1979. gada Irānas revolūcijas vadītājs un pēcāk kļuva par valsts augstāko līderi. Šis tituls vēlāk konstitucionāli tika nostiprināts kā Irānas augstākais reliģiskais un politiskais amats.