Pēdējās divdesmitgades traģiskākās pasažieru kuģu avārijas  (43)

To saprata lielākā daļa no kuģī esošajiem 4229 cilvēkiem, taču viņi vēl nezināja, ka apakšējos stāvos, kuri atradās zem ūdens līmeņa, milzu klints bluķis korpusā bija atstājis teju 30 metrus garu un metru platu šķēlumu, pa kuru patlaban gāzās iekšā ūdens. Kuģa gaita palika aizvien lēnāka un tas drīz sāka ievērojami svērties uz labo pusi.

Sajutuši sasvēršanos, vairāki cilvēki panikā ielēca ūdenī, kas daļai no viņiem aukstuma dēļ bija letāli. Citi pulcējās vienkopus un gaidīja kuģa apkalpes norādes. Vēl citi šajā laikā gulēja un nenojauta par briesmām. Tikmēr pirmie cilvēki kāpa glābšanas laivās, viņu vidū arī kuģa kapteinis Frančesko Skettino.

Kopumā katastrofā bojā gāja 32 cilvēki. Par notikušo tiesas priekšā stājās kapteinis un vēl septiņi kuģa ekipāžas un operatora kompānijas vadības locekļi. Savukārt kopš pērnās vasaras notiek sarežģīti paša cietušā lainera izcelšanas darbi.

Pateicoties krasta tuvumam, kā arī laicīgajiem un labi noritējušajiem glābšanas darbiem, šajā traģēdijā dzīvību izdevās glābt ievērojami lielākam cilvēku skaitam nekā citos līdzīgos nelaimes gadījumos.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar traģiskākajām katastrofām, kas pēdējo divdesmit gadu laikā pieredzētas uz ūdens:

Mūsu platuma grādos igauņu prāmja "Estonia" bojāeja ir viena no lielākajām traģēdijām, kādas notikušas miera laikā. 1994. gada 28. septembra naktī Baltijas jūrā plosījās spēcīga vētra, kā rezultātā tika sabojātas auto klāja noslēdzošās durvis, līdz spēcīgie viļņi tās norāva pavisam.

Tajā pat mirklī ūdens strauji piepildīja automašīnu klāju un no turienes iekļuva arī pārējās prāmja telpās. "Estonia" applūda tik strauji, ka lielākā daļa pasažieri un apkalpes locekļi ūdens iesprostoti tā arī palikuši savās kabīnēs. Izglābšanās cerības bija tikai tiem, kas atradās kuģa augšējos stāvos un spēja to pamest.

No 989 cilvēkiem tikai 138 izdevās izglābties. Savukārt no 852 bojāgājušajiem glābēji tā arī nekad neatrada 757 cilvēku mirstīgās atliekas. Tiek uzskatīts, ka tās lielākoties joprojām atrodas kuģī.

Gandrīz divus gadus pēc "Estonia" traģēdijas, Viktorijas ezerā Tanzānijas piekrastē nogrima pārbāzts pasažieru prāmis "Bukoba". Lai gan pēc oficiālajiem datiem uz prāmja atradušies 433 cilvēki, vēlāk atrastas turpat 800 cilvēku mirstīgās atliekas.

Āfrikas kontinenta lielākā ezera piekrastes iedzīvotāji prāmjus izmanto kā ātru un lētu autobusu un vilcienu alternatīvu, turklāt tikai retais var atļauties iegādāties pats savu transporta līdzekli. Tā arī 1996. gada 26. maijā starppilsētu braucienam no Bukobas uz Mvanzu reģistrējās 433 pirmās un otrās klases pasažieri, kā arī braucienam biļetes iegādājās simtiem trešās klases pasažieru, kuru skaitam neviens nepievērsa uzmanību.

Tas nogrima aptuveni 50 kilometrus no krasta, līdzi dzelmē paraujot visu uz tā esošo cilvēku dzīvības. Tā, kā nelaimei nav aculiecinieku, arī avārijas iemeslus iespējams tikai minēt.

1979. gadā būvētais kuģis bija paredzēts 430 pasažieru pārvadāšanai, bet šī norma regulāri tika pārkāpta, kas arī tiek uzskatīta par galveno 1996. gada nelaimes cēloni. Turklāt prāmim ilgstoši nebija veikti remontdarbi, un jau pēc katastrofas atklājās, ka kuģa apkalpe nemaz nebija speciāli apmācīta vadīt kuģi.

Sagadīšanās dēļ uz tā atradās arī teroristiskās organizācijas "Al Qaeda" tā laika otra nozīmīgākā persona Abu Ubaidahs Al Bansuiri.

Traģiski 2001. gada 19. oktobrī beidzās arī 400 Indonēzijas bēgļu ceļš uz apsolīto zemi Austrāliju. Cerot uz labāku dzīvi, viņi bija veltījuši lielāko daļu savu ietaupījumu, lai varētu atļauties vietu laivā nelegālam braucienam uz ekonomiski attīstītāko Austrāliju.

Aptuveni četrus metrus platajā un divdesmit metrus garajā laivā, kas reiz bija kalpojusi zvejošanai, viņi bija saspiesti kā siļķu mucā. Pēc vairāku dienu brauciena bēgļi, jau būdami starptautiskajos ūdeņos starp Indonēziju un Austrāliju, nonāca vētrā. Tās rezultātā laiva guva spēcīgus bojājumus un bojā gāja 353 cilvēki, bet izdzīvojušie pie laivas daļām centās noturēties vēl vairākas dienas līdz ieradās palīdzība - sākotnēji viens un vēlāk vēl viens indonēziešu zvejnieku kuģis.

Bojāgājušo bēgļu dēļ Austrālijā sākās protesti pret palīdzības nesniegšanu. Būdama reģionālā lielvara, Austrālija vienmēr uzsvērusi savas tehnoloģiskās un militārās spējas novērot šo reģionu, lai uzturētu drošību.

Austrālijas novērošanas sistēmas patiešām bija pamanījušas arī šo laivu, un kā visiem radaru noteiktajiem, bet neatpazītajiem kuģiem, arī šim robežsardze jau bija piešķīrusi klasificējošu nosaukumu "X". Tobrīd gan valdība meklēja risinājumus, lai glābtos no bēgļu straumēm, tāpēc, attāli novērojot kārtējās laivas tuvošanos, nolēma tai nedoties pretim.

"Le Joola" bija senegāliešu prāmis, kas 2002. gada 26. septembrī apgāzās pie Gambijas krastiem. Tas liktenīgajā datumā mēroja ceļu no Senegālas dienvidiem uz ziemeļiem un pa ceļam bija uzņēmis papildus pasažierus Gambijā (to no abām pusēm ieskauj Senegāla), lai tālāk dotos uz Senegālas galvaspilsētu Dakāru.

Valstij piederošais prāmis bija paredzēts 580 cilvēku uzņemšanai, taču traģēdijas brīdī uz tā atradušies aptuveni 2000 pasažieru. Lielā pārblīvētība un sliktais tehniskais stāvoklis tiek minēti kā galvenie iemesli, kāpēc drīz pēc iziešanas no Gambijas ostas atklātos ūdeņos un līdz ar to arī lielākā vējā, tas strauji apgāzies.

Upuru skaita ziņā šī avārija ir viena no lielākajām, kāda jebkad notikusi uz ūdens ārpus karadarbības apstākļiem. Situāciju pasliktināja arī gausais glābēju darbs - tie ieradušies vien nākamajā rītā, kad glābjami bijuši vairs tikai 64 prāmja pasažieri. Lai gan precīzs uz kuģa klāja bijušo cilvēku skaits nav zināms, tiek lēsts, ka bojāgājušo skaits pārsniedz 1900.

Bangladešā Megnas upē divās naktīs ar nedaudz vairāk nekā gada starpību notikušas līdzīgas traģēdijas, kurās kopumā bojā gājuši vismaz 850 cilvēki.

Pirmajā no avārijām, 2002. gadā, apgāžoties prāmim "Salahuddin-2", bojā gāja vismaz 450 cilvēku. Pēc šīs katastrofas kuģošanas uzraudzības institūcijas solīja, ka tiks norīkotas īpašas patruļas, kas uzraudzīs kuģošanas noteikumu ievērošanu un arestēs kuģus, kuri ir sliktā tehniskajā stāvoklī vai nav apgādāti ar pienācīgu glābšanas aprīkojumu.

Ārvalstu skeptiķi toreiz atzina, ka Bangladešas valdība reti tur šādus solījumus un neviens kuģis netika aizturēts. Skepses pamatojumu aptuveni pēc gada pierādīja cita traģēdija, kad vētrā nogrima prāmis "Nasrin-1". 

Avārijas brīdī uz prāmja "Nasrin-1" atradās apmēram 800 pasažieru, lai gan tas tehniski bija paredzēts aptuveni divkārt mazākam braucēju skaitam.

Sākotnēji tika ziņots par 650 upuriem, taču pamazām, atrodoties izglābtajiem, oficiāli izziņotais mirušo skaitlis saruka līdz 400 (atklājās, ka ap 150 cilvēki saviem spēkiem tikuši līdz krastam).

Turklāt bojāgājušo atrašanu ievērojami apgrūtināja upes straujie ūdeņi, kā dēļ viņu mirstīgās atliekas policija un piederīgie vairākas dienas burtiski meklēja pa krastu.

Ēģiptiešu prāmis "Salam Boccaccio 98" 2006. gada februārī uzsāka savu ierasto maršrutu -  pa Sarkano jūru no Dubas Saūda Arābijā devās uz Safagu Ēģiptē.

Drīz pēc atiešanas no ostas prāmja mašīntelpā izcēlās ugunsgrēks, kura dzēšanai tika izmantots sāļais jūras ūdens. Bez panākumiem ugunsgrēks tika dzēsts aptuveni trīs stundas. Dzēšot liesmas, apakšējās telpas tika piepildītas ar ūdeni, taču nestrādāja sūkņi, kas to varētu atkal izvadīt ārā.

Tieši nespēja aizvadīt ūdeni tiek uzskatīta par galveno iemeslu, kādēļ kuģis sācis grimt. Tāpat tiek pieļauts, ka degšanas karstumā kādā vietā cietis kuģa korpuss.

No vairāk nekā 1400 pasažieriem izglābties izdevās tikai 415. Gandrīz visi bojāgājušie bija ēģiptieši - daļa atgriezās mājās no Saūda Arābijas, kur viņi bija viesstrādnieki, bet citi pārradās no svētceļojuma.

Prāmis "Salam Boccaccio 98" bija izgatavots 1978.gadā un bija pilnībā piemērots 1487 cilvēku pārvietošanai.

Prāmis "Princess of the Stars" līdzīgi kā pirms gada cietušais “Costa Concordia” apgāzās pēc uzskriešanas uz klintīm. Atšķirībā no pirmā, kura traģēdijā vainojama kapteiņa bezatbildība, šo kuģi uz klintīm uzsvieda spēcīgie taifūna vēji.

2008. gada 20. jūnijā tas izgāja no Manilas ostas, lai dotos uz Cebas pilsētu. Nākamajā dienā no kuģa pienāca trauksmes signāls un uz to tika nosūtīta ātrlaiva. Tai ierodoties, lielais kuģis jau bija pa pusei nogrimis.

Pirmais glābšanas kuģis gan ieradās vien 24 stundas kopš signāla izsūtīšanas. Galvenokārt tieši vēlās glābēju ierašanās dēļ no aptuveni 860 pasažieriem izdzīvoja vien 58.

Ar "Spice Islander I" pasažieru prāmi nepilnus divus gadus bija iespējams doties no Tanzānijas kontinentālās daļas uz Indijas okeānā esošo Zanzibāras salu. Arī 2011. gada 10 septembī tas devās pa savu maršrutu, piestājot Ungujā un tad tālāk uz Pembas salu.

Lai gan prāmis drīkstēja uzņemt tikai 690 pasažierus, šajā reizē uz tā klāja bija ap 800 cilvēkiem. Papildus 110 cilvēku svars kuģim izrādījās liktenīgs, un pēc sasvēršanās tas nogrima starp Zanzibāras un Pembas salām.

Šajā traģēdijā tika zaudētas vismaz 200 dzīvības, bet glābēji paguva izglābt 612 cilvēkus.

"Rabaul Queen" savulaik bija būvēts kādas Japāņu kompānijas vajadzībām, taču vairākus gadus pirms nogrimšanas tas kalpoja Papua-Jaungvinejai.

2. februāra agrā rītā Salamona jūrā bija izcēlusies pamatīga vētra. Viļņi kuģi nepārtraukti mētāja un vairākkārt sasvēra tā, ka tajā pat ieplūda ūdens. neskatoties uz problēmām, prāmis turpināja ceļu. Kad no divdesmit stundu ilgā brauciena bija atlikusi mazāk kā stunda, tas tomēr sāka grimt.

Līdzīgi kā citos pieminētajos gadījumos, arī šajā aptuveni 310 pieļaujamo pasažieru vietā kuģa apkalpe uz klāja bija ļāvusi uzkāpt gandrīz divtik vairāk - 588. Tiek pieļauts, ka mazāks pasažieru skaits no nelaimes būtu ļāvis izvairīties.