Kosova – jaunākajai Eiropas valstij pieci gadi  (114)

Ar 2008. gada 17. februāra paziņojumu kādreizējā Serbijas autonomā teritorija pasludināja sevi par Kosovas Republiku. Tuvākajās dienās, par spīti Krievijas protestiem, Kosovu atzina ASV, Francija, Vācija, Lielbritānija un citas valstis.

Līdz 2012. gada beigām Kosovas neatkarību bija atzinušas 98 ANO dalībnieces. Prištinas vēlmi pašai lemt pār Kosovu ir akceptējušas 22 no 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Teritorija, ko serbi gadsimtiem uzskatīja par savu zemi, vēl vairāk sarāva saites ar Belgradu.

Jau kopš astotā gadsimta Kosovas teritoriju apdzīvoja slāvi un albāņi, bet viduslaikos tā kļuva par Serbu karalistes politisko un garīgo centru. Serbi Kosovu uzskata par savas tautas dzimšanas vietu. Gadsimtu gaitā etniskais sastāvs mainījās par labu albāņiem, bet serbu episkajā dzejā ietvertajā nacionālajā iztēlē Kosova kļuva kā zelta laikmeta attēlojums. Viduslaikos reģionā tapa daudz klosteru un baznīcu, no kurām daļa tagad ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Serbijas spēku sagrāve 1389. gada Kosovas kaujā pret turkiem ievadīja gadsimtiem ilgo musulmaņu Osmaņu impērijas valdīšanu reģionā. Serbija Kosovu atguva pēc Pirmā Balkānu kara 1913. gadā, kad Bulgārija, Serbija, Melnkalne un Grieķija Osmaņus padzina no iekarotajām Eiropas daļām. 20. gadsimta starpkaru periodā Kosovas teritorija nonāca jaunizveidotās Dienvidslāvijas Karalistes sastāvā, bet pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijas federācijā, kā Serbijas autonomais reģions. 1945. gadā arī radās Kosovas robežu kontūra, kāda tā ir pazīstama mūsdienās.

Serbi un albāņi par kontroli reģionā turpināja sacensties visu 20. gadsimtu. Albāņu nacionālās identitātes centieni tika apspiesti, tomēr sešdesmito gadu beigu decentralizācijas reformas, palielinot autonomijas pilnvaras, un musulmaņu atzīšana par dienvidslāvu pilsoņiem deva iespēju albāņiem palielināt savu pārstāvību un nostiprināties pārvaldes iestādēs. Rezultātā Kosovas iestādēs un policijā, kur iepriekš dominēja serbi, nu toni noteica albāņi, kas lielā skaitā ieņēma serbu vietas.

1974. gadā Kosova ieguva plašāku autonomas provinces statusu Dienvidslāvijas konstitūcijā, kas deva tai tiesības uz savu pašpārvaldi un tiesām, kā arī piedalīšanos federācijas kolektīvajā prezidentūrā un parlamentā. Albāņu centieni panākt Kosovai neatkarīgas dienvidslāvu republikas statusu pieauga pēc federācijas līdera Josipa Broza Tito nāves 1980. gadā. Notika vardarbīgi protesti un etniskā atmosfēra bija nokaitēta. Turklāt albāņu skaits augsto dzimstības rādītāju dēļ Kosovā bija pieaudzis no 75 līdz 90%.

Pret Kosovas neatkarības centieniem iestājās Serbijas komunistu līderis Slobodans Miloševičs, kurš 1989. gadā kļuva par Serbijas prezidentu. Viņš solīja pārtraukt serbu diskriminēšanu Kosovā un ar dažādiem politiskiem manevriem krasi samazināja Kosovas autonomijas statusu. Vietējie albāņi uz to reaģēja ar plašu pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu un separātisma kustību, radot paralēlu izglītības, veselības aprūpes un nodokļu sistēmu, ar mērķi iegūt neatkarību.

Deviņdesmito gadu vidū nemilitārā Kosovas albāņu pretošanās pārauga partizānu grupējuma Kosovas Atbrīvošanas armijas (KAA) bruņotos uzbrukumos serbu drošības spēkiem. KAA uzbrukumi ar Albānijā iegūtiem ieročiem 1997. gadā kļuva intensīvāki, liekot serbiem 1998. gadā atbildēt ar plašu militāru kampaņu nemiernieku pārņemtajās teritorijās. Nežēlīgo karu, kuru pavadīja pretējās puses civiliedzīvotāju padzīšana no mājām, izšķīra 1999. gadā NATO sāktā bombardēšana ar mērķi piespiest Miloševiču atkāpties no Kosovas, kas arī tika panākts.

Tūlīt pēc kara beigām provinces administrēšanu pārņēma ANO, turpinot to līdz 2008. gadam, kad Kosova pasludināja neatkarību, ko nekavējoties atzina ASV un vairums ES valstu. Savu bijušo provinci kā neatkarīgu valsti joprojām nav atzinusi Serbija, bet abu valstu attiecību nokārtošana ir izvirzīts kā priekšnosacījums, lai Serbiju varētu uzņemt ES.

Kosovas neatkarību neatzīst arī Krievija, kas sola neatbalstīt Prištinas uzņemšanu ANO. No ES valstīm Kosovas pievienošanos neatkarīgu valstu saimei nav atzinušas Kipra, Grieķija, Spānija, Rumānija un Slovākija.

Gandrīz divi miljoni Kosovas albāņu veido 90% no iedzīvotāju skaita. Aptuveni 100 000 serbu, kas konflikta laikā un pēc tā nav pametuši provinci, dzīvo atsevišķos reģionos (pārsvarā valsts ziemeļos), kurus uzrauga NATO miera uzturētāji.

Piecus gadus kopš neatkarības pasludināšanas korupcijas pārņemtā Kosova nav spējusi tikt galā ar kara sekām un atdzīvināt ekonomiku, vēsta radio "Brīvā Eiropa". Oficiālais bezdarba līmenis valstī, kur puse iedzīvotāju ir 25 gadus veci vai jaunāki, sasniedz 45%, bet katru gadu darba tirgum pievienojas vēl 30 000 jauniešu.

Speciālisti lēš, ka Kosovas ekonomikai katru gadu būtu jāpieaug par astoņiem procentiem, lai bezdarbs saglabātos esošajā līmenī, taču jaunā valsts ar pūlēm spēj sasniegt tikai aptuveni trīs procentu pieaugumu.

1999. gadā Kosovas infrastruktūra bija mazāk attīstīta, nekā citās bijušās Dienvidslāvijas daļās. Kopš kara beigām jau aptuveni miljards dolāru (520 miljoni latu) ir iztērēti autostrādes būvniecībā, kas savienos Prištinu ar Albānijas galvaspilsētu Tirānu un Adrijas jūras piekrasti. Nākotnē ceļu Serbijas pilsētā Nišā varētu pievienot Eiropas satiksmes maģistrālei, kas stiepjas no Zalcburgas pilsētas Austrijā līdz Grieķijas piekrastei. Izstrādātāji skaidro, ka maģistrāle uzlabos Kosovas tirdzniecības sakarus, bet pašvaldības sūdzas, ka projekts aprij naudu, palēninot vietējās infrastruktūras attīstīšanu, kas uzlabotu uzņēmējdarbības vidi.

Smags trieciens Kosovas ekonomikai ir "Trepca" kalnrūpniecības kompleksa dīkstāve. Uzņēmums kādreiz nodarbināja 23 000 cilvēku un nodrošināja aptuveni 70% no Kosovas iekšzemes kopprodukta. Lielākā daļa kompleksa ražotņu kopš kara beigām 1999. gadā ir slēgtas, jo atrodas starp serbiem un albāņiem sadalītajā Mitrovicas pilsētā, kur valda saspīlētas etniskās attiecības.

Kosovas premjerministra vietniece Mimoza Kusari-Lila norāda, ka "Trepca" ieguldījums ekonomikā tagad diez vai būtu tik liels kā pagātnē, bet joprojām cer, ka komplekss kādreiz atsāks darboties. Skeptiskāks ir Mitrovicas serbu politiskais līderis un bijušais "Trepca" vadītājs Olivers Ivanovičs, kurš šaubās, vai kompleksu ir iespējams atvērt bez vismaz 650 miljonu dolāru (340 miljoni latu) investīcijām, lai saremontētu un modernizētu kausēšanas un pārstrādes iekārtas.

Tomēr saņemt šādas investīcijas esot neiespējami, kamēr nebūs panākts politisks risinājums par Kosovas ziemeļiem, kur dzīvojošie serbi sola nekad neatzīt Prištinas neatkarības deklarāciju. "Šajos pastāvīgās politiskās spriedzes apstākļos jūs vienkārši nevarat pat domāt par ekonomisko attīstību," Ivanoviču citē "Brīvā Eiropa".

Tikmēr puse Kosovas pilsoņu pārtiek no pabalstiem, kas ir mazāki par diviem dolāriem (aptuveni viens lats) dienā. Dažiem ir iespēja nopelnīt neoficiālā darbā, bet daudzi pārtiek no naudas, ko sūta ārzemēs strādājošie radinieki, bet šo pārskaitījumu apjoms 2011. gadā ir krities globālās ekonomiskās krīzes dēļ, skaidro raidstacija.

Vairums Prištinas pilsētas industriālās zonas uzņēmumu ir ārzemēs ražotas pārtikas, apģērbu un citu ikdienā nepieciešamu preču izplatītāji vai mazumtirgotāji, norāda "Brīvā Eiropa". Pavisam maz tiek ražots uz vietas. Tas nozīmē, ka vairums no ārzemēm pārskaitītās naudas nekavējoties aizplūst no valsts, lai samaksātu par importu, nevis atbalsta vietējo ekonomiku, skaidro "Brīvā Eiropa".

Ekonomikas attīstībai būtiski nepieciešamās ārvalstu investīcijas kavē korupcijas skandāli, kuros sāktas izmeklēšanas pret vairākām augsta ranga valdības amatpersonām, piebilst radio. Galvaspilsētas centrā tumša un tukša stāv "Grand" viesnīca, kuras privatizācija ir apturēta korupcijas izmeklēšanas dēļ.

Janvārī jau otro reizi pajuka vietējā telekomunikāciju uzņēmuma privatizācija, kad ASV investīciju fonds atsauca savu piedāvājumu, starptautiskā līmenī izskanot bažām par Kosovas politisko līderu interešu konfliktu šajā darījumā.

Kosovas Politiskās izpētes institūta direktors Irirs Deda, stāstot par politiķu korupciju, apgalvo, ka daži premjera Hašima Tači valdības locekļi nav pielaiduši potenciālus ārvalstu investorus, lai no konkurences pasargātu savus politiskos un biznesa sabiedrotos. Pētnieks raidstacijai stāsta, ka valdība kopš 2008. gada diezgan veiksmīgi ir izraidījusi katru nopietnu investoru.

Kamēr Kosovas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā norāda, ka valdība strādā pie tā, lai uz pusi samazinātu firmas dibināšanai nepieciešamo licenču skaitu, tādējādi samazinot korupcijas risku, Kosovas Komercijas palātas prezidents Safets Gerkshaliu stāsta, ka lielākā korupcija sākas, kad uzņēmums jau ir reģistrēts. Viņaprāt ekonomikas uzlabošanas nolūkos Prištinai ir jāpastiprina likuma vara.

Deda sarunā ar "Brīvā Eiropa" uzsver, ka problēma ir uz korumpētiem politiķiem attiecināmā "nesodāmības kultūra". "Jebkura izmeklēšana, kas noved pie lieliem Kosovas politiskajiem spēlētājiem, tiek apturēta politiskās stabilitātes vārdā – un tas barojas nesodāmības kultūrā, politiskajā nesodāmībā, kas Kosovā radīta pēdējo 12 gadu laikā," norāda pētnieks.