Kas citās zemēs atvilina aizbraukušos: 8 reemigrācijas piemēri  (30)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar astoņiem reemigrācijas piemēriem. Latvija nebūt nav pirmā valsts, kurā jauniešu un izglītotā darbaspēka aizbraukšana tiek vērota ar bažām par nācijas nākotni un vienlaikus arī cerībām, ka aizbraucēji reiz atgriezīsies. Patlaban savējos mājup vilina Turcija, taču līdzīgs piemērs vēl pirms divdesmit gadiem bija arī Īrija, kuras ekonomika izaugusi tieši pateicoties reemigrantu un viņu līdzi atvesto investīciju dēļ.

Kā pierāda mūsdienu Meksikas piemērs, tad reiz emigrējušie var arī sākt domāt par došanos atpakaļ, taču to lielā mērā ietekmē ne tikai izcelsmes valsts ekonomiskais potenciāls un tuvās kultūras vērtības, bet arī jaunās valsts ekonomiskā situācija. Arī Turcijas gadījumā redzams, ka daudzi emigranti jaunajā vietā jau iedzīvojušies, bet atpakaļ atbrauc tie, kuri to nav spējuši. Līdz ar to var secināt, ka nav svarīgi tikai tas, cik pievilcīga ir atgriešanās iespēja, bet arī tas - cik grūta vai nepieņemama ir dzīve emigrācijā.

Tāpat "Delfi" iepazīstina ar vairākiem vēsturiskiem reemigrācijas gadījumiem, kuros uz savu "dzimteni" dodas ne vairs paši izbraucēji, bet viņu pēcnācēji. Tos vēstures līkločos ietekmējuši gan politiski un sociāli, gan kultūras iemesli.

Astoņi reemigrācijas piemēri no visas pasaules:

Ekonomikas ministra preses sekretāre Daiga Grūbe portālam "Delfi" kā vienu no labākajiem reemigrācijas piemēriem norāda tieši mūsdienu Latvijas emigrantu galveno galamērķi Īriju. Izmēra ziņā mūsu zemei līdzīgā valsts vēl līdz pagājušā gadsimta vidum cieta no ilgstoša iedzīvotāju skaita sarukuma, kas traucēja veselīgu izaugsmi un labklājības pieaugumu.

Iedzīvotāji lielā skaitā zaļo salu bija pametuši teju gadsimtu, kopš tā saucamā kartupeļu bada starp 1845. un 1852. gadu. Šajā laikā īru galvenā pārtikas produkta - kartupeļu - ražas ievērojami cieta no slimībām, turklāt dažādu politisku, etnisku, reliģisku, sociālu un ekonomisku faktoru dēļ arī esošās ražas lielākoties tika izvestas no valsts, bet palīdzība no Apvienotās Karalistes, kā sastāvā bija Īrija, praktiski nepastāvēja.

Rezultātā aptuveni miljons cilvēku mira no bada, bet vēl vismaz tikpat emigrēja. Par galvenajiem īru galamērķiem kļuva Lielbritānija, ASV un Kanāda. Pēc Otrā pasaules kara salas iedzīvotāju skaits atkal sāka augt, līdzi augot arī valsts ekonomikai, taču īpašu izaugsmi valsts piedzīvoja pagājušā gadsimta 80. gados. Tika īstenota arī reemigrācijas politika, aicinot uz Īriju agrākos izbraucējus un viņu pēcnācējus.

Tās rezultātā astoņdesmito gadu otrajā pusē un visus deviņdesmitos gadus valstī atgriezās liels skaits savulaik izbraukušo, līdzi atvedot svešumā iegūto pieredzi, zināšanas un sakarus, kā arī lielas investīcijas. Rezultātā milzīgs ekonomiskais pacēlums salu padarīja par vienu no Eiropas turīgākajām labklājības valstīm, bet Īriju sāka saukt par "ķeltu tīģeri".

Pēc 2000. gada imigrācijas plūsmā samazinājās īru skaits un uz attīstīto "cerību zemi" devās arī daudzi citi, galvenokārt no Centrālās un Austrumeiropas, kā arī Āzijas, Āfrikas un citurienes. Iedzīvotāju skaits valstī kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem audzis no aptuveni 2,8 miljoniem līdz 4,6 miljoniem.

Lai gan kulturāli atšķirīgi, arī turki latviešu politiķiem var rādīt piemēru tautiešu atgriešanai tēvzemē. Pēdējos pāris gadus novērojams, ka turki, kas, piemēram, Nīderlandē ir lielākā etniskā minoritāte, aizvien lielākā skaitā atgriežas Turcijā.

Iemesli šai reemigrācijai ir daudz un dažādi, tostarp Rietumeiropā pieaugošais sociālais saspīlējums, eirozonas krīze un radikāli labējo partiju popularitātes pieaugums, kas liecina par etnisko spriedzi. Tomēr daudzu turku, tostarp labi izglītotu un pieredzējušu dažādu nozaru speciālistu, atgriešanos ir pamudinājusi pašas Turcijas ekonomiskā izaugsme un Rietumu vērtību popularitātes pieaugums tajā, norāda portāls "Turkish Review".

Kopš 1960. gada Nīderlandē turku skaits pieaudzis no 22 līdz teju 400 000. To galvenokārt veicinājusi pati Nīderlande, piesaistot aizvien jaunus viesstrādniekus, kuriem vēlākos gados sekoja arī ģimenes. Patlaban vairāk nekā puse no visiem Nīderlandē dzīvojošajiem turkiem ir dzimuši šajā valstī. Novērojams, ka tieši viņi ir tie, kas visnaskāk pamet savu dzimto valsti, kuru daudzi tā arī nekad nav spējuši pieņemt par savējo, lai pārceltos uz savu vecāku dzimteni.

Turcija savukārt ir ļoti pievilcīga dzīvesvietas alternatīva - tā piedāvā visai plašas iespējas jaunajiem uzņēmējiem un dažādu nozaru speciālistiem, un valsts pārvaldē kopumā valda pozitīva attieksme pret "jaunu smadzeņu" pieplūšanu. Rezultātā aizvien vairāk jaunu cilvēku atgriežas veidot savu karjeru un vienlaikus celt arī Turcijas strauji augošo ekonomiku.

"Turkish Review" norāda arī uz kādu citu tendenci - kamēr jaunākās turku paaudzes īsteno jau kopš bērnu kājas dzirdētos vecāku plānus reiz atgriezties, paši vecāki tomēr paliek Nīderlandē. Tas notiek galvenokārt emigrācijas zemē izveidoto spēcīgo ģimenes saišu un draugu dēļ, kā arī tāpēc, ka viņi nevēlas atkal visu veidot no sākuma.

Vienlaikus nav skaidrs, cik ilglaicīgs ir šis fenomens, jo pie mazākā ekonomiskā satricinājuma Turcijā vai dzīves līmeņa pieauguma Nīderlandē, migrācijas vilnis atkal var pavērsties pretējā virzienā. Elastību pārcelties atkal atpakaļ veicinās Nīderlandē palikušie kontakti un jau iepazītais dzīvesveids. Lai palīdzētu Turcijai piesaistīt un noturēt reemigrantus, izveidots speciāls direktorāts, kuru konsultē augsti kvalificēti tautieši, kas paši reiz atgriezušies Turcijā.

Lai motivētu bēgļus atgriezties Afganistānā, ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) katram afgānim, kurš dzīvo Irānas vai Pakistānas teritorijā izveidotajās bēgļu nometnēs, izmaksā vienreizēju finansiālu kompensāciju. Šādā veidā īstenota viena no pasaules vēsturē apjomīgākajām reemigrācijas kampaņām.

No 2002. līdz pat 2007. gadam aģentūras kampaņa ir veicinājusi gandrīz četru miljonu bēgļu atgriešanos, tā kļūstot par lielāko reemigrācijas kampaņu ANO pakļautībā esošās organizācijas vēsturē. Aģentūra galvenokārt palīdz, organizējot transporta pakalpojumus un nodrošinot vienreizēju finansiālu palīdzību. Vēl aptuveni miljons bēgļu šajā laika periodā atgriezās bez UNHCR palīdzības.

Tā kā 2007. gadā Pakistānā joprojām dzīvoja vairāk nekā divi miljoni afgāņu, bet vēl aptuveni 900 000 bēgļu atradās Irānā. Lai paātrinātu bēgļu atgriešanos, vienreizējais maksājums tika palielināts līdz 100 ASV dolāriem, kas ir līdzvērtīgi aptuveni 3 mēnešu vidējai algai Afganistānā.

Kopš "Taliban" padzīšanas tikai aptuveni 6% atgriezušies uz dzīvi valsts dienvidu reģionos. Lielākā daļa devusies uz valsts galvaspilsētu Kabulu un citām lielākajām valsts ziemeļdaļas pilsētām, kurās situācija ir relatīvi mierīga.

Vairākas dekādes afgāņi bija "rekordisti", esot pasaules vēsturē lielākā bēgļu gaitās ārpus valsts devusies nācija. Aptuveni 70 pasaules valstīs bēgļa statuss bija piešķirts teju astoņiem miljoniem afgāņu. Savukārt kopš UNHCR kampaņu sākšanas valsts ir kļuvusi par pasaules galveno reemigrācijas mērķi.

Ebreji savā apsolītajā zemē valdīja aptuveni četrus gadsimtus, sākot no 11. gadu simta pirms mūsu ēras, taču vēlāk šīs zemes nonāca dažādu citu varu pakļautībā. Asīriešu, Babilonijas un Romas impērijas laikos viņi vairākkārt no tās tika padzīti un laika gaitā izklīda pa visu Eiropu.

Antisemītisma dēļ ebreji vēstures gaitā pārmaiņus tikuši izraidīti gan no Francijas, gan Lielbritānijas un Spānijas, kā arī atsevišķiem reģioniem un pilsētām. Šī iemesla dēļ jau kopš 11. gadsimta vērojama ebreju atgriešanās mūsdienu Izraēlas teritorijā, kas īpaši pieauga 19. gadsimta beigās, kad arī radās pirmā ideja par ebreju valsts radīšanu.

Tiek lēsts, ka vēl pirms holokausta tā brīža Palestīnā bija atgriezušies ap pusmiljons ebreju, taču viņu skaits īpaši pieauga pēc tam. Arābu protestu dēļ Lielbritānija, kuras pakļautībā bija mūsdienu Izraēlas teritorija, pat bija spiesta īslaicīgi ierobežot viņu turpmāku ierašanos.

Tā kā daudzas valstis Otrā pasaules kara laikā atteicās uzņemt ebreju bēgļus, viņi lielā skaitā devās uz Palestīnu, līdz kara beigām veidojot jau gandrīz 40% no visiem iedzīvotājiem. Pēc neatkarīgas Izraēlas dibināšanas uz to devās arī liels skaits Padomju Savienībā dzīvojošo un kara laikā uz ASV izceļojušie ebreji.

Lai gan patlaban Izraēla ir kļuvusi par galveno ebreju apdzīvoto teritoriju (tajā dzīvo aptuveni seši miljoni ebreju), lielākā daļa joprojām dzīvo ārpus tās, tostarp 5,2 miljoni dzīvo ASV, bet aptuveni 600 000 - Francijā.

Viena no pasaules vēsturē lielākajām reemigrācijas kustībām ir Afroamerikāņu atgriešanās Āfrikas kontinentā, kas notika no 19. gadsimta 20. līdz 70. gadiem, kad 10 000 līdz 30 000 atbrīvotie vergi devās uz mūsdienu Libēriju, Kotdivuāru, Sjerraleoni un citiem piekrastes reģioniem.

Par "atgriešanos" to gan var nosaukt tikai abstrakti, jo teju trīs gadsimtus no Āfrikas verdzībā izvestie nāca no dažādām kontinenta daļām un laika gaitā daudzas tautas bija savstarpēji sajaukušās. Turpretī viņi "atgriezās" vienā konkrētā reģionā, neatkarīgi no to izcelsmes zemes.

Mūsdienu Libērijas teritoriju 19. gadsimta sākumā ar Amerikāņu Kolonizācijas biedrības palīdzību kolonizēja no verdzības atbrīvotie afroamerikāņi no ASV. Viņus vienoja reliģiskā ticība, kuras pamatā bija kristietība un dažādu Āfrikas reliģiju sajaukums, kā arī vienots afroamerikāņu angļu valodas dialekts.

Pēc tam, kad 1847. gadā Libērija pasludināja neatkarību, uz turieni devās arī daudzi atbrīvotie afrikāņu izcelsmes vergi no Eiropas, kā arī tika nosūtīti liberāļu pārtvertie vergu kuģi. Lai gan būdami izteiktā mazākumā, tā sauktie Amerikas libērieši kļuva par valdošo šķiru, nereti vietējos iedzīvotājus pakļaujot verdzībai. Sākotnēji valsts pārvalde tika veidota pēc ASV parauga, turklāt līdz pat pagājušā gadsimta 80. gados notikušajam apvērsumam, kad tika gāzta tā saucamā Amerikas libēriešu valdība, tā saņēma regulāru amerikāņu finansiālo palīdzību.

Kopš tā laika valstī ir notikuši divi pilsoņu kari un patlaban aptuveni 85% valsts iedzīvotāju dzīvo zem starptautiski noteiktā nabadzības sliekšņa

Padomju gados, īpaši, Staļina valdīšanas laikā no pagājušā gadsimta 30. līdz 50. gadu sākumam viens no izplatītākajiem soda vaidiem bija izsūtīšana no dzimtās vietas uz kādu citu PSRS republiku.

Piemēram, pamatojoties uz safabricēto visas tautas sadarbību ar nacistu režīmu, 1944. gadā uz mūsdienu Kazahstānas stepēm tika aizsūta gandrīz visa čečenu tauta (400 000 līdz 500 000 cilvēki) un lielākā daļa ingušu (ap 100 000), kā arī ap 100 000 citu reģionā dzīvojošo ar mērķi pilnībā iznīcināt šīs tautas, raksta portāls "Mass Violence". Tos, kuri nebija pārvietojami, bija pavēlēts nošaut.

Pēc Staļina nāves masveida sodīšanas prakse tika izbeigta un izsūtītajiem pakāpeniski atļāva atgriezties to izcelsmes republikās. Mājās atgriezās gan izsūtītie baltieši, gan baltkrievi, ukraiņi, krievi un citu nāciju pārstāvji.

Vislielākā reemigrācija šajā laikā bija novērojama pēc tam, kad 1957. gada 9. janvārī tika izveidota Čečenu-ingušu Autonomā republika, un arī izdzīvojušie čečeni un inguši pēc vairāk nekā 10 gadu prombūtnes atgriezās savā izcelsmes zemē.

Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas valstu kolonijās citā pēc citas strauji attīstījās nacionālās kustības un tajās tika pasludināta neatkarība. Līdz ar dekolonizāciju norisinājās arī masveida kolonizatoru migrācija uz Eiropu. Tikai salīdzinoši neliels skaits migrantu kolonijās bija ieradušies nesen, lielākā daļa tajās bija dzimuši un nekad nebija bijuši Eiropā.

Lielākās migrantu grupas ieradās no Francijas Ziemeļāfrikas un Indoķīnas kolonijām (no katras aptuveni 1,8 - 2 miljoni cilvēku). No Portugālei iepriekš pakļautajiem Āfrikas apgabaliem - ap vienu miljonu, bet Nīderlandes kolonijām - ap 300 000. Mazāks skaits kolonizatoru atgriezās no bijušajām Britu un Beļģu kolonijām Āfrikā un Āzijā, liecina Eiropas vēstures portāla "ieg-ego.eu" informācija. No tādām kolonijām, kā Indija, kur etniskā spriedze nebija izteikta, kolonizatori atgriezās daudz mazākā skaitā.

Daudzos gadījumos migrācija notika lielā steigā, piemēram, Alžīrijas neatkarības kara laikā franču kolonizatori bieži pameta visus savus īpašumus, baidoties par dzīvību. Savukārt Portugāle pieredzēja nekad agrāk savā vēsturē neredzētu cilvēku pieplūdumu - 1975. gadā vien tajā ieradās ap pusmiljons reemigrantu.

Bieži vien ar migrantiem līdzi atceļoja arī tās etniskās grupas, kuras koloniālajā zemē nejutās piederīgas, piemēram, no mūsdienu Malaizijas teritorijā esošajām Nīderlandes kolonijām uz Eiropu devās liels skaits kristīgo malajiešu, kā arī ķīnieši, bet no Dienvidāfrikas uz Angliju devās indieši.

Otrā pasaules kara laikā cietušās Rietumeiropas ekonomika un mājokļu trūkums daudzus reemigrantus vēlākos gados mudināja doties tālāk. Piemēram, Nīderlandē vien 10% reemigrantu devās tālāk uz ASV un Austrāliju.

Meksikāņu masu reemigrācija uz viņu izcelsmes zemi ļoti aktīvi notika desmit gadu posmā starp 1929. un 1939. gadu. Šajā laikā no ASV uz Meksiku ar varu tika izraidīts aptuveni pusmiljons cilvēku, taču kopumā emigrēja ap diviem miljoniem, no kuriem 1,2 miljoni bija ASV pilsoņi.

Šajā laikā Imigrācijas un naturalizācijas dienests lielu skaitu meksikāņu izraidīja nevis pēc kādiem skaidri noteiktiem parametriem, bet vizuālajām pazīmēm, valodas un nereti arī Meksikas robežas tuvuma, jo ASV ziemeļu štatos dzīvojošos meksikāņus izraidīšana tikpat kā neskāra, raksta portāls "Daily Kos".

Jau pavisam drīz - pēc Otrā pasaules kara, uz strauji augošo ASV atkal sāka plūst meksikāņu imigranti. Īpašs pieaugums bija jūtams kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Šajā laikā ASV kopumā ieradās aptuveni 12 miljoni meksikāņu, tostarp lielākā daļa no 2000. līdz 2010. gadam.

Tomēr, "Pew Hispanic" izpētes centrs vēl pērnā gada maijā norādīja, ka migrācija jau atkal ir sarukusi līdz nullei un, iespējams, drīz būs vērojams pat atgriezenisks process. To ietekmē gan straujais dzimstības samazinājums pašā Meksikā, gan ASV ekonomiskās problēmas, kamēr Meksikas pārstrādes rūpniecība piedzīvo augšupeju.

Jaunais reemigrācijas vilnis, ja tāds arī notiktu, gan neatstātu lielu ietekmi un ASV dzīvojošo imigrantu skaitu, jo meksikāņi ASV veido ap 30% no visiem iebraucējiem un tiem bieži vien jau ir ļoti spēcīgas ģimenes un draugu saites ASV, kas neļauj aizbraukt.