14 gadus kopš Kosovas kara beigām un pusdekādi kopš Prištinas vienpusējās neatkarības pasludināšanas etniskā naida radītā spriedze turpinās Mitrovicā, kur Ibaras upe atdala etnisko albāņu un serbu, kuri atsakās atzīt Kosovas neatkarību, apdzīvotās teritorijas.
Tumšā ziemas naktī, kad vairums Mitrovicas iedzīvotāju guļ, klusumu pārtrauc serbu pašpārvaldes uzstādītās brīdinājuma sirēnas. Dažu minūšu laikā ielās izskrien prāvs skaits serbu vīriešu, kuri mobilajos tālruņos sāk saņemt instrukcijas no tā saucamajiem Civilās aizsardzības spēkiem, kas kādreiz bija Serbijas Iekšlietu ministrijas policija, notikumus Mitrovicā apraksta radio "Brīvā Eiropa".
Sirēnas, barikādes un elektrības padeves pārtraukumi ir kļuvuši par aptuveni piecus kvadrātkilometru lielās Ziemeļmitrovicas ikdienu, norāda raidstacija. Šajā gadījumā trauksmes iemels ir NATO vadīto Kosovas miera uzturēšanas spēku (KFOR) mēģinājums nojaukt serbu uzceltās barikādes Rudares ciemā, kas atrodas aptuveni astoņus kilometrus no Mitrovocas.
Šie akmeņu un zemes krāvumi bloķē ceļu uz Serbijas pilsētu Rašku un Jarinjes robežpārejas punktu, kur bieži izcēlušies konflikti starp vietējiem serbiem un starptautiskajiem miera uzturētājiem. Barikāžu dēļ Mitrovicas dienvidos bāzētās Kosovas albāņu policijas darbinieki uz muitas punktu ir spiesti doties ar helikopteri, skaidro "Brīvā Eiropa".
Divu stundu laikā kopš Mitrovicā ir apklusušas trauksmes sirēnas, KFOR karavīri ceļu ir atbrīvojuši, tomēr jau nākamajā dienā serbi citā vietā ir uzcēluši jaunas barikādes, piebilst raidstacija. Šādas barikādes visu diennakti pieskata Civilās aizsardzības spēku darbinieki, kuri no Belgradas saņem aptuveni 500 ASV dolāru (264 lats) algu Serbijas dināros.
Kosovas robežpunkts Jarinjē sarežģī serbu anklāva iemītnieku dzīvi un atgādina tiem, ka Ibaras ziemeļu krasts ir Kosovas, nevis Serbijas daļa. 44 gadus vecā Blagicke Inackoviča muitas darbību izjūt uz savas ādas. Kādreiz sieviete strādāja Mitrovicā bāzētajā kalnrūpniecības uzņēmuma "Trepca" birojā, kas nodrošināja aptuveni 70% no Kosovas ienākumiem. Kopš militārā konflikta uzņēmums praktiski ir apturējis savu darbību, bet darbavietas zaudēja aptuveni 23 000 cilvēku, klāsta "Brīvā Eiropa".
Ar Belgradas maksāto bezdarbnieka pabalstu ir par maz, lai viņa varētu pabarot savus divus bērnus un apmaksāt viņu koledžas izglītību, tāpēc sieviete kopā ar vīru, kurš arī ir bijušais "Trepca" darbinieks, tirgū pārdot augļus un dārzeņus. Sestdienā, pēc pēdējā incidenta Rudarē viņas dēlu, kurš no centrālās Serbijas ved svaigu produktu kravu, uz ilgu laiku aiztur Jarinjes muitas punktā. Kad beidzot krava tiek līdz Mitrovicai, tirgus diena ir galā. Inackoviča ir nobažījusies, ka līdz pirmdienai, kad atsāksies tirdzniecība, prece vairs nebūs svaiga un to būs grūti pārdot, stāsta radiostacija.
Tāpat divu bērnu māte dzīvo bailēs, kad atskan trauksmes sirēnas, jo viņas dēls ir viens no tiem, kurš dodas ielās un pievienojas pūlim. Nekad nevar zināt, vai trauksme signalizē par kārtējo konfrontāciju pie barikādēm, vai sadursmi uz kāda no Ibaras tiltiem.
1998.- 1999. gadā Kosovā notika nežēlīgs un etniskās vardarbības pavadīts karš, kurā Serbija centās atgūt kontroli pār savu dumpīgo un pārsvarā albāņu apdzīvoto provinci. Konflikta iznākumu noteica NATO spēku iejaukšanās, tiem sākot gaisa triecienus pa serbu mērķiem.
Teritorijas "de facto" sadalījums etniskajās zonās radās, kad pēc NATO rīkotās bombardēšanas 1999. gada jūnijā Kosovā atgriezās simtiem tūkstoši iepriekš no savām mājām padzīto etnisko albāņu. Haotiskajās dienās tika nodedzinātas serbu mājas un īpašumi, bet lielākā daļa upes dienvidu krastā dzīvojošo serbu aizbēga uz ziemeļiem, kur Serbijas pierobežā tagad dzīvo aptuveni 40 000 serbu.
Lai nepieļautu albāņu atgriešanos Ibaras ziemeļu pusē, serbi uzcēla barikādes pie trīs galvenajiem upes tiltiem un pilsētas ielās, kā arī ieviesa neoficiālus kontrolposteņus. Etniskā naida atmosfēru papildus uzturēja abu pušu nacionālistiskie ekstrēmisti.
Gandrīz 14 gadus vēlāk serbi joprojām uztur šīs barikādes. Lielu akmeņu kaudzi Mitrovicas centrālā tilta ziemeļu pusē rotā plakāti ar uzrakstiem "Serbijas Republika". Grafiti "Kosova ir Serbija" un "Tikai vienotība izglābs serbus" pastiprina vēstījumu, apraksta "Brīvā Eiropa". Ziemeļkosovas politiskie līderi kategoriski atsakās atzīt Prištinas 2008. gadā vienpusēji pasludināto neatkarību un uzstāj, ka Kosova vienmēr būs Serbijas daļa.
Barikādes pie rietumu un austrumu puses tiltiem ir nobīdītas dažus kvartālus uz ziemeļiem no upes krasta. Starp Ibaru un barikādēm esošās ielas ir Mitrovicas vienīgās multietniskās apkaimes. Te arī visbiežāk notiek sadursmes.
Daudzi serbi no Mitrovicas ziemeļu daļas upi nav šķērsojuši kopš 1999. gada. Iemesls tam var būt gan bailes, gan vienkārši tas, ka nav tādas nepieciešamības, skaidro "Brīvā Eiropa". 22 gadus vecā bioloģijas studente Jelena Asika, kas Mitrovicas ziemeļu daļā dzīvo visu mūžu, stāsta, ka viņa nebaidās un upi bez problēmām ir šķērsojusi vairākas reizes. Jaunā sieviete skaidro, ka bīstamāk un sarežģītāk uz otru krastu ir doties tiem, kuri uz ziemeļu pusi ir pārcēlušies pēc kara.
Pārējie upes ziemeļu puses serbi uz dienvidu krastu dodas tikai, lai apmeklētu savu radinieku kapus pareizticīgo kapsētā. Organizētas serbu grupas ar autobusiem, kurus pavada KFOR karavīri, turp dodas dažas reizes gadā, reliģisko brīvdienu laikā. Katrā šādā apmeklēšanas reizē viņi atklāj, ka neapsargātajā kapsētā ir arvien vairāk izdemolēta, papildina "Brīvā Eiropa".
Prištinas amatpersonas etniskā spriedzes uzturēšanā vaino "paralēlās institūcijas" – Belgradas finansēto serbu pārvaldi. Etnisko albāņu un aptuveni 80 000 serbu, kuri dzīvo pārējā Kosovas teritorijā izkaisītos anklāvos, attiecības pakāpeniski esot uzlabojušās, uzsver Prištinas runasvīri.
Pārsvarā serbu apdzīvotajā Grakanicas pilsētiņā, kas atrodas netālu no Prištinas, vietējie serbi atzīst, ka spriedze mazinās, bet viņi joprojām baidoties par iespējamām apšaudēm no garām braucošu automašīnu logiem, jo pilsētu šķērso šoseja. Grakanicā vairs nav barikāžu, ja neskaita dzeloņstiepļu vijumus uz akmens sienas, kas norobežo 13. gadsimta serbu pareizticīgo baznīcu, ieskicē raidstacija.
Grakanicas serbi stāsta, ka serbu un albāņu attiecības sākušas atjaunoties kopš 2004. gada un tagad tās esot krietni labākas, nekā Mitrovicā.
Problēmas mazinājušās, kad albāņi un serbi sāka kopā darīt noteiktus darbus multietniskajos Kosovas Policijas spēkos. "Sākumā tas bija tikai perifērijā. Tad viņi sāka vairāk kopā strādāt serbu kopienas iekšienē. Tādā veidā cilvēki sāka pamazām uzticēties Kosovas Policijas spēkiem," pastāstīja Randidžels Nojkiks, kurš Grakanicā vada Serbijas pasta filiāli. Vienošanās ar Prištinu paredz, ka pasta nodaļa izplata Belgradas maksātās pensijas un pabalstus Kosovas serbiem.
Viens veids, kā ar maziem solīšiem mazināt Mitrovicas sašķeltību, ir kultūras programmas, uzskata serbu Sociāldemokrātiskās partijas vietējais līderis Olivers Ivanovičs.
Viens tāds projekts ir Nīderlandes finansētā Mitrovicas Roka skola, kas darbojas abos Ibaras krastos. Vairāki serbu un albāņu jaunieši, kas apgūst rokmūzikas spēlēšanas iemaņas, pat izveidojuši kopīgu grupu. Tomēr plašsaziņas līdzekļu pievērstās uzmanības dēļ jaunieši izjūt abu kopienu spiedienu un spēlēšana kopā vai koncerttūre pa Kosovu ir praktiski neiespējama.
Lai gan jaunieši dzīvo tikai dažu simtu metru attālumā pretējos upes krastos, Mitrovicas Roka skolas serbu un etnisko albāņu padsmitniekiem, lai spēlētu kopā, ir jāgaida līdz vasarai, kad skola organizē vasaras nometni Maķedonijā, nobeidz "Brīvā Eiropa".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
