Kā kļūt par pāvestu: 5 karjeras pakāpieni  (95)

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar veicamajiem karjeras soļiem, kas nepieciešami, lai nokļūtu Vatikānā. Protams, kā norāda Kurzemes bīskapijas portāls "Katedrāle", lai vispār iekļūtu kādā no baznīcas amatiem, sākumā ir svarīgi pārdomāt, "vai mīli lūgšanu, vai mīli sarunāties ar Jēzu". Otrkārt, vai tev piemīt iekšēja vēlme palīdzēt citiem un, treškārt, vai vēlies iesaistīties draudzes dzīvē.

Pāvesta karjeras pakāpieni:

Oficiāli, lai kļūtu par pāvestu, tev jāatbilst diviem priekšnosacījumiem. Pirmkārt tev jābūt katolim. Šī prasība nav apšaubāma - tev jātic tam Dievam, kura vārdu grasies sludināt aptuveni septītajai daļai pasaules iedzīvotāju. Otrkārt, tev jābūt vīrietim. Arī šī opcija nav apšaubāma, kamēr vien baznīca neveiks radikālas reformas, un vismaz pagaidām nav redzamas ne vismazākās pazīmes, ka tā reiz gatavotos to darīt.

Protams, skatoties pēc šādiem parametriem, teorētiski ir iespējams, ka pāvestu var izvēlēt no visiem pilngadīgiem katoļu vīriešiem, kuru skaits pasaulē varētu būt no diviem līdz trim miljardiem. Tomēr ir viens "bet" - atšķirībā no demokrātiskām sistēmām, kurās ikvienam ir iespējas visiem iespējamajiem līdzekļiem iekarot vairākuma intereses, pāvesta izvēles gadījums ir daudz sarežģītāks. Viņu ievēl kardināli. Lai gan viņi var ievēlēt jebkuru katoļticīgo vīrieti, vēsturiski pierādījies, ka kardināli par pāvestu daudz labprātāk izvēlas kādu no sava vidus.

Protams, joprojām pastāv niecīga iespēja kļūt par pāvestu "pa tiešo" jeb neesot kardinālam, taču pēdējoreiz pasaules vēsturē šāds gadījums fiksēts aptuveni pirms sešsimt gadiem, kad par pāvestu kļuva Urbāns VI (valdīja no 1378. līdz 1389. gadam). Līdz ar to šādas iespējamības piepildīšanās ir tuva nullei, kas savukārt nozīmē, ka karjeras labad tev sākotnēji jākļūst par kardinālu.

Kļūšana par kardinālu nebūt nav neiespējama. Pirmais solis šī atbildīgā amata virzienā ir kļūšana par katoļu baznīcas mācītāju jeb priesteri. Savukārt, lai kļūtu par priesteri, nepieciešams pabeigt vismaz vidusskolu un iegūt atbilstošu konfesionālo izglītību, ko, piemēram, Latvijā piedāvā Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgais seminārs.

Lai kļūtu par katoļu priesteri, tev, protams, ir jābūt vīrietim. Tāpat tu nevari būt precēts, kā arī apņemies turpmāko mūžu pavadīt celibātā jeb pilnīgā seksuālā atturībā, lai nekad nenovērstos no sava vienīgā dzīves uzdevuma - kalpošanas Dievam. Kopš celibāta ieviešanas 11. gadsimtā šī norma tiek pamatota ar to, ka garīdznieks, kuram ir sieva un bērni, neizbēgami tiek iesaistīts pasaulīgajās lietās un nevar pienācīgi rūpēties par savu ģimeni, lai neciestu tā garīgie pienākumi.

Kļūstot par priesteri (tevi ordinēs bīskaps), tu varēsi vadīt savu draudzi vai kļūt par palīgu kāda cita priestera vadītā draudzē. Latvijas gadījumā iespējams uzņemties atbildību arī par vairākām mazskaitlīgām draudzēm. Vari kalpot kā kapelāns armijā, ieslodzījuma vietās, slimnīcās, u.c.

Lai virzītos uz kardināla amatu, kļūšana par priesteri ir tikai pirmais solis. Nākamais ir kļūšana par bīskapu. Šī cilvēku grupa jau ir daudz izmeklētāka. Salīdzinājumam, pasaulē ir aptuveni 405 000 katoļu priesteru, kamēr bīskapu skaits ir aptuveni 5000 jeb aptuveni 80 reižu mazāks.

Arī atbildība viņiem ir ievērojami lielāka - kamēr priesteri atbild par draudzēm, bīskapi vada diacēzes, kurās ietilpst vairākas draudzes.

Uz brīvo vietu gan nevar vienkārši pieteikties. Ja izvēle kļūt par priesteri tomēr ir katra paša rokās, tad tālākie pakāpieni ir ārkārtīgi atkarīgi no citu viedokļa par tevi. Tā, piemēram, lai kļūtu par bīskapu, tev jāiekļūst slepenā sarakstā, kuru esošie bīskapi ik pa trim gadiem atjauno, atzīmējot, kuri priesteri viņus reiz varētu aizvietot.

Lai iekļūtu šajā sarakstā, ne tikai perfekti jāpilda priestera darbs, bet jābūt vismaz 35 gadus vecam, jāstrādā par priesteri vismaz piecus gadus, kā arī ieteicams iegūt doktora grāds teoloģijā vai līdzvērtīga izglītība (atkarībā no valsts). Ja atbilsti šiem parametriem, tavs vārds var nokļūt bīskapu sastādītajā sarakstā, bet tik pat labi tas var arī nenotikt.

Kad ir atbrīvojusies bīskapa vakance, priesteru saraksts tiek nodots vietējam pāvesta pārstāvim jeb apustuliskajam nuncijam (Baltijā šos pienākumus kopš 2009. gada pilda patlaban Lietuvā dzīvojošais itāļu arhibīskaps Luidži Bonaci). Viņš no saraksta pēc saviem ieskatiem izvēlas trīs priesterus, ar kuriem veic pārrunas, izskata viņu biogrāfijas un tālāk savu vērtējumu nosūta Vatikānā esošajai bīskapu kongregācijai. Viņi vēlreiz izskata nuncija atsūtīto vērtējumu un lemj, vai viņa ieteiktais priesteris ir atbilstošs bīskapa amatam. Ja viņi piekrīt apustuliskā nuncija viedoklim, bīskapa iecelšana vēl jāapstiprina pāvestam. Gan kongregācija, gan pāvests izvēlētos kandidātus var arī neapstiprināt. Tādā gadījumā vietējam pāvesta pārstāvim no jauna jāsāk saraksta izskatīšana.

Pēc tam, kad bīskaps ir atkāpies no amata vai miris, pēcteča izvēle var prasīt gan pāris nedēļas, gan atsevišķos gadījumos arī gadus.

Nākamais solis ceļā uz pāvesta krēslu ir kļūšana par kardinālu. Kā jau minēts iepriekš, pasaulē ir aptuveni 5000 bīskapi, bet kardinālu skaits ir divdesmit piecas reizes mazāks - nepilni 200.

Lai gan kardināla postenis ir par soli tuvāks iespējai kļūt par visas pasaules katoļu Baznīcas galvu, tā ieņēmējs nav bīskapu "priekšnieks", bet gan bīskaps, kuram piešķirts papildus tituls un atbildība. Tostarp viena no galvenajām privilēģijām ir iespēja piedalīties jauna pāvesta ievēlēšanā un arī pašam par tādu kļūt.

Vienīgais veids, kā kļūt par kardinālu, ir sagaidīt, ka pāvests tevi ieceļ par tādu. Lai tas notiktu, ir jāatrodas vai nu fiziski tuvu pāvestam (īpaši vēlams būt itāļu bīskapam Itālijā), vai arī jāparāda tik dedzība kalpošanā Tam Kungam, lai pāvests tevi ievērotu.

Tālāk tev atliek vien gaidīt uz esošā pāvesta termiņa beigām, kas visbiežāk sakrīt ar viņa nāvi. Jāņem vērā, ka esošais pāvests Benedikts XVI, no amata atkāpjoties pats, kļuva par ārkārtīgi retu izņēmumu. Teju divtūkstoš gadu laikā tikai trīs procenti pāvestu ir atkāpušies no amata. Pārējie katoļu baznīcas augstākajā postenī ir kalpojuši līdz pat savai pēdējai stundiņai.

Kad tas notiek, visi kardināli, kuru vecums nepārsniedz 80 gadus (pāvests ir atbildīgs, lai tādi vienmēr būtu aptuveni 120), ierodas Vatikānā, kur slēgtās telpās bez jebkādām komunikācijas iespējām ar ārējo pasauli izvirza kandidatūras un balso par tām. Lai gan nav noteikti jaunā pāvesta ievēlēšanas noteikumi, parasti viņa priekštecis atstāj norādes, pēc kādiem principiem, viņaprāt, jānotiek nākamā pāvesta izvēlei.

Balsošanas process ir ilgs un smagnējs - parasti četras reizes dienā kardināli dodas uz Siksta kapelu, kur notiek balsošana. Tā turpinās tik ilgi, kamēr ar 2/3 balsu tiek ievēlēts jaunais pāvests. Tradicionālās procedūras paredz, ka balsošana nenotiek ar roku pacelšanu, bet tās vietā katrs kardināls izvēlētā kandidāta vārdu uzraksta uz lapiņas un visu priekšā pie altāra to nolasa kopā ar garu latīņu frāzi. Kad visi kardināli to ir izdarījuši, balsis tiek saskaitītas un lapiņas sadedzinātas. Balsošana notiek sešas dienas nedēļā četras reizes dienā, svētdienu atvēlot lūgšanām. Process parasti ilgst vismaz pāris nedēļas, taču rekords ir trīs gadi.

Ja kārtējā balsošanā pāvests nav izvēlēts, lapiņas tiek sadedzinātas, tādējādi radot melnus dūmus, kas arī ārā esošajiem ļauj spriest par Siksta kapelā notiekošo.

Ja esi saņēmis vismaz 66,6% kardinālu atbalstu un tādējādi izvēlēts par Dieva vietnieku zemes virsū, tavs pirmais pienākums ir izvēlēties jaunu vārdu. To iespējams izvēlēties brīvi, taču tradicionāli tiek izvēlēts kāds no iepriekšējo pāvestu vārdiem. Tā, piemēram, populārākie ir Jānis, Gregorijs un Benedikts.

Kad vārds ir izvēlēts, vari saukt sevi par pāvestu. Lai par tavu ievēlēšanu uzzinātu arī pārējā pasaulē, krāsnī tiek sadedzinātas tīras lapiņas, radot baltus dūmus.

Kad tas ir darīts, vari pateikties Dievam, ka esi piedzimis par vīrieti, laicīgi kļuvis (piedzimstot katoļu ģimenē vai pārejot katoļticībā) par vienu no aptuveni miljards katoļiem, vēlāk veiksmīgi izmācījies par vienu no 400 000 priesteriem un izvēlēts par vienu no 5000 bīskapiem, lai savukārt pāvests tevi izvēlētu par vienu no 120 kardināliem un visbeidzot pēc iepriekšējā pāvesta nāves vai aiziešanas no amata tu iegūtu divu trešdaļu kardinālu atbalstu un pats tādējādi kļūtu par pāvestu.

Izbaudi mirkli, jo tikai trīs pāvesti ir valdījuši ilgāk par divdesmit pieciem gadiem, bet veseli deviņi aizgājuši pie Tā Kunga nepilnu mēnesi pēc ievēlēšanas. Turklāt oficiālajā pāvestu sarakstā netiek iekļauts pāvesta krēslā 752. gada 23. martā ievēlētais, bet vēl nekronētais Stefans, kurš mira pāris dienas pēc ievēlēšanas.