Desmit baisākās un dīvainākās spoku pilsētas  (102)

Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu desmit iespaidīgākajās spoku pilsētās.

Slavenākā bijušās PSRS teritorijas spoku pilsēta. Turklāt vārds "pilsēta" nav nejaušs – arī šobrīd, 27 gadus pēc pilnīgas pilsētas iedzīvotāju evakuācijas Pripjatai nav atņemts pilsētas statuss, lai gan pašlaik šajā vietā palikušas vien dažas "rosīgas ēkas" – speciālā veļas mazgātava, ūdens attīrīšanas stacija un iebraukšanas kontrolpunkts.

Pripjata evakuēta 1986.gada 27.aprīlī – 35 stundas pēc postošās Černobiļas AES katastrofas. Pirms Černobiļas avārijas pilsētā dzīvoja aptuveni 50 000 cilvēku, strādāja kinoteātri, bērnudārzi un skolas. Pilsētā auga aptuveni 42 000 rožu krūmu, Pašlaik pilsēta ir pilnīgi tukša, un tās skati ir baisi – pamestas ēkas, izsisti logu stikli, atstātas un jau daļēji iznīcinātas cilvēku mantas. Laika zoba un vides ietekmē ēkas pamazām sabrūk, vēl desmit gadi un Pripjata pilnībā pārvērtīsies par drupām. Pilsēta pamazām aizaug ar vībotnēm, kuras vienmēr augušās šajā rajonā, bet pēc Černobiļas katastrofas radiācijas ietekmē augi sasnieguši nenormālus izmērus.

Formāli Kadikčana nav pilsēta, bet gan pilsētas tipa ciemats, kas atrodas Magadanas apgabalā. Ciemats nodibināts Otrā pasaules kara laikā kā Arkagalinas atradņu akmens ogļu ieguves uzņēmuma strādnieku nometne. Pa īstam ciemats uzplauka Ziemeļu rajonu apguves laikā, jo toreiz šādu Dieva aizmirsto nostūru strādniekiem maksājuši pat 5 – 6 reizes lielākas algas, nekā PSRS centrālajā daļā. Labākajos laikos ciematā dzīvojuši pat 12 000 cilvēku. Neliela, mājīga pilsētiņa atrodas 70 kilometru attālumā no "civilizācijas".

Pilsētas nāve bija ātra, šausmīga un šādām vietiņām tipiska – 1996.gada septembrī šahtā notika sprādziens un bojā gāja seši cilvēki. Tas kļuvis par vispārējas evakuācijas iemeslu, cilvēkiem pat izmaksājuši pārcelšanas pabalstus.

Privātmājas sadedzināja, daudzdzīvokļu ēkas kļuva par nederīgām dzīvošanai, jo atslēdza kanalizāciju un siltuma apgādi. Tiesa, dzīvība turējās pilsētiņā vēl aptuveni desmit gadus, jo daži palikušie pilsētnieki mitinājušies ēkās divās pilsētas ielās. 2010. gadā pilsētā bija palikuši vien divi īpaši stūrgalvīgi iedzīvotāji, bet 2012.gadā vairs tikai viens cilvēks, taču ar diviem suņiem.

Visi, kas ir redzējuši filmu "007:Skyfall", redzējuši arī šīs spoku pilsētas daļu dažās filmas epizodēs. Šī ir vienīgā pasaulē spoku sala. Saliņa ir pavisam neliela – 480 reiz 160 metri (krasta līnija ir tikai viens kilometrs). Sākotnēji šajā vietā pat nebija salas, bija tikai klints. Taču vēlāk tur atrada ogles, un sala burtiski tika uzbērta. Ogles šeit ieguva no 1810. līdz 1974.gadam.

Pagājušajā gadsimtā, labākajos laikos šajā salā tika sasniegts apdzīvotības blīvuma rekords - dzīvojamajā zonā tas bija pat 139 100 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet kopumā salā - 5259 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turklāt uz salas bija 30 lielas dzīvojamās ēkas, 25 veikali, skola, divi baseini un divas slimnīcas, kā arī kapi. Un protams, šahta un dažas rūpnīcas. Ogļu raktuves tika slēgtas 1974.gadā, un sala kļuva tukša divu nedēļu laikā. Pašlaik tā ir daļēji atvērta tūristiem, bet vēl pirms 20 gadiem aizliegtās salas apmeklētāju varēja deportēt no Japānas.

Kouluna patiesi atgādina prototipu visām baisajām "skudru pūžņu pilsētām" no drūmajām fantastikas filmām. Iedomājieties, 0,026 kvadrātkilometru jeb 26 000 kvadrātmetru lielajā teritorijā dzīvoja vairāk nekā 33 000 cilvēku. Taču šīs Honkongas piepilsētas iedzīvotājiem par nelaimi netālu atradās lidosta, tāpēc ēku augstums bija ierobežots – ne vairāk par 14 stāviem.

Pašlaik no pilsētas pāri palikuši vien daži kvartāli – par atmiņu tiem, kas vēlas iegrimt šausmu pilsētas atmosfērā. Pārejā teritorijā ir ierīkots parks.

ASV ir daudz spoku pilsētu, taču Pensilvānijas štatā esošā Centrālija ir viena no baisākajām. Šī pilsēta pat iekļuva filmu industrijā, kļūstot par prototipu pilsētai "Silent Hill". Pilsēta atradās pie ogļu raktuvēm, kuras deg jau 50 gadus, un, ja nekas netiks darīts, pazemes ugunsgrēks turpināsies vēl 250 gadus. Vismaz šobrīd neviens negrasās neko iesākt, štata varas iestādes līdz šim izvēlējušās nepievērst pilsētai uzmanību.

Šī gadsimta pirmajos gados pilsētu piespiedu kārtā evakuēja, jo ugunsgrēks radīja bīstamību cilvēkiem, lielāko daļu ēku iznīcināja, un pašlaik Centrālijas vietā galvenokārt plešas pļavas, kas aizaug ar krūmiem, dažviet var manīt māju piebraucamos celiņus un pat ēku fundamentus.

Bodija ir viena no slavenākajām un vislabāk saglabātajām ASV spoku pilsētām. Tā ir klasiskā spoku pilsēta, XIX gadsimta ēkas, pamestie spēkrati, kuri ražoti gadsimtu mijā, vienkāršas un robustas mēbeles. Īstenībā Bodija labi saglabājusies, pateicoties diviem faktoriem, - valsts gādībai un labvēlīgajam klimatam. Pašlaik Bodija ir spoku pilsēta – atrakcija. Droša un ideāla apmeklējumam ģimenēm ar bērniem.

Bet pilsētas vēsture bija vētraina. Tā bija zeltraču pilsēta, kas dibināta XIX gadsimta otrajā pusē. Uzplaukuma laikā pilsētā dzīvoja 10 000 cilvēku, tajā bija visa nepieciešamā infrastruktūra, ieskaitot pastu, dzelzceļu un, protams, krogu (precīzāk – 65 krogus). No visas šīs greznības pāri palikušas 170 ēkas, kas tomēr nemaz nav tik slikti.

Pilsēta Kajakoja radās XVIII gadsimta vidū, un tajā dzīvoja daži desmiti tūkstoši grieķu, kuri paguva uzcelt baznīcas, strūklakas un gandrīz 1000 ēku. Pilsēta "iztukšota" vienā momentā – 1923.gada 30.jūnijā, kad visi iedzīvotāji vienkārši "piecēlās un aizgāja". Toreiz Turcija un Grieķija vienojās par "diasporu apmaiņu", tāpēc Turcijā dzīvojošiem grieķiem nācās sapakot koferus un doties uz vēsturisko dzimteni.

Pašlaik no pilsētas pāri palikušas vien drupas, lai gan dažas ēkas ir diezgan labi saglabājušās. Pilsētā plaukst tūrisms, un tās nomalēs jau parādījušās jaunas apdzīvotas mājas, kurās mitinās tūristus apkalpojošie cilvēki. Turcijas valdība apsver iespēju atjaunot daļu no Kajakojas ēkām, lai piesaistītu vēl vairāk tūristu.

Piramīda, iespējams, ir vistālāk uz ziemeļiem esošā spoku pilsēta – Krievijas daļiņa uz Norvēģijas Špicbergenas. XX gadsimta šeit ieguva ogles, un kādā brīdī raktuves Piramīdas kalna pakājē kļuva par Krievijas īpašumu, bet vēlāk – par PSRS īpašumu. PSRS laikos raktuves tika aktīvi izmantotas, dodot valstij ogles. Pilsēta kļuva tukša 2000.gadā, kad Krievija galīgi zaudēja interesi par savām "ziemeļu kolonijām".

Pašlaik nokļūt uz Piramīdu var ar tūristu kuģīti. Apmeklētājus satiks gids, kurš izrādīs pilsētiņas ēkas, tai skaitā PSRS vistālāk uz ziemeļiem uzcelto baseinu. Zāliens, kuru padomju zinātnieki radījuši speciāli vietējam klimatam, joprojām izdaiļo pleķīšus starp mājām. Vairākās ēkās saglabājies oriģinālais interjers un tūristu vēl nenozagtas mantas.

Kolmanskopa ir brīnumains, pat paradoksāls skats – tuksneša vidū atrodas pamesta pilsēta, kas uzbūvētā klasiskā vācu stilā. Tas notika tāpēc, ka XX gadsimtā šeit atrada dimantus, un šīs teritorijas piederēja Vācijai, kā arī tās apguva vācieši. Raktuvju apsaimniekotāji un strādnieki uzcēla sev greznas mājas, taču, kad dimanti beidzās (un tas notika ātri), izrādījās, ka nav nekāda iemesla dzīvot šajā pilsētā. Dažu gadu laikā pilsētu pameta gandrīz visi iedzīvotāji. Tā Kolmanskopa kļuva par spoku pilsētu.

Ja tagad kāds ceļos pa Namībiju, viesmīlīgās varas iestādes būs gatavas arī sarīkot ekskursiju uz Kolmanskopu. Tiesa, tikai pēc iepriekšēja pieraksta un gida pavadībā. Ja kāds riskēs apskatīt pilsētu pats uz savu galvu, viņu var satikt ne īpaši draudzīgi puiši ar automātiem un parādīt ceļu atpakaļ.

Šī pilsēta ir viena no baisākajām planētas spoku pilsētām. Tās celtniecība sākās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un to jau gandrīz nodeva ekspluatācijā, kad Āzijā sākās krīze un mājām nevarēja atrast pircējus. Turklāt, vēl celtniecības laikā šī vieta iemantoja sliktu slavu, jo šeit atgadījās vairāki traģiski notikumi ar letālām beigām. Daži uzskatīja, ka vieta ir nolādēta, citi domāja, ka būvkompānijas vienkārši mēģināja ietaupīt uz instrumentu un materiālu rēķina.

Jebkurā gadījumā, pilsētiņa stāvēja tukša desmit gadus. Astoņdesmitajos gados to grasījās rekonstruēt un tomēr pārdot mājas pārtikušiem cilvēkiem, taču nelaimes gadījumi turpinājās. Vēl jo vairāk, pilsētas teritorijā atrada daudzus līķus.

Vieni domā, ka vietējie gari sodījuši ziņkārīgos, kuri ieklīduši pilsētā, bet pastāv arī versija, ka vietējie noziedzīgie grupējumi šeit tikuši vaļā no noslepkavotajiem. Treknu punktu pilsētas "apgūšanai" pielika nelaimes gadījums ar upuriem, kad ceļu paplašināšanas dēļ mēģināja pārvietot senu drakona statuju. Pilsētu lika mierā, bet leģendas par spokiem, kuri mitinās 60 ēkās, joprojām ļauj gūt labumu, izrādot vietu tūristiem.