Azavada un 10 citas pasaules neatzītās valstis  (38)

Atšķirībā no Azavadas daudzas citas neatzītās valstis jau gadiem ilgi spēj noturēt faktisku kontroli pār pašpasludinātajām teritorijām. Tāda, piemēram, ir Somālilenda, kuru starptautiski neatzīst neviena valsts, bet vienlaikus pat Eiropas Savienība ir izrādījusi interesi sakaru veidošanā, kā arī Piedņestra, kuras de facto neatkarību sargā Krievijas bruņotie spēki.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar Azavadu un desmit citām ANO neatzītām valstīm, kuras faktiski atrodas noteiktā vietējās pārvaldes pārraudzītā teritorijā:

Statuss: de facto pastāvēja nepilnus trīs mēnešus, aicina Mali uz sarunām par atdalīšanos

Galvaspilsēta: Timbuktu (proklamētā), Gao (reālā valsts pastāvēšanas laikā)

Iedzīvotāju skaits: 1,3 miljoni

Pirms nedaudz vairāk kā gada sadumpojušies Mali karavīri sarīkoja valsts apvērsumu, kura rezultātā faktiski radās varas vakuums. Tā rezultātā 6. aprīlī tuaregu cilšu veidotā Azavadas Nacionālās atbrīvošanas kustība (MNLA) ar islāmistu kaujinieku palīdzību padzina Mali militāros spēkus no 60% Mali suverēnās ziemeļu teritorijas un vienpusēji šajā teritorijā pasludināja Azavadas neatkarību.

Tomēr jau maijā pašu sabiedroto starpā radās konflikts, un jūnija beigās Azavadas teritoriju faktiskā kontrolē pārņēma islāmisti, kuri ieviesa brutālu islāma tiesību normu (šariata) pārvaldi. Tuaregu dibinātā Azavadas republika faktiski beidza pastāvēt 27. jūnijā, kad islāmisti padzina MNLA no Gao.

Iedzīvotāji masveidā devās bēgļu gaitās, bet MNLA, sapratuši savu nespēju nosargāt Azavadas valsts suverenitāti, 2012. gada decembrī atzina Mali suverenitāti un teritorijas nedalāmību.

Tā kā islāmistu kaujinieki turpināja virzību uz Mali galvaspilsētas pusi, janvārī konfliktā iesaistījās Francijas militārie spēki, kas īsā laikā patrieca nemierniekus no visām lielajām ziemeļu pilsētām un līdz šim brīdim turpina to vajāšanu tuksnesī.

Patlaban Eiropas Savienība nolēmusi uz Mali nosūtīt misiju vietējās armijas apmācīšanai un pārstrukturizēšanai, tostarp divi instruktori uz Mali varētu doties arī no Latvijas.
Šā gada 14. februārī MNLA esot atjaunojuši savas prasības izveidot Azavadas neatkarību, taču šoreiz izteikuši vēlmi to panākt sarunu ceļā ar Mali valdību.

Ar sarkanu iezīmēta aptuvena Azavadas teritorija.

Neatkarība pasludināta: 1999. gada 12. oktobrī

Statuss: daļēji atzīta (atzinušas sešas ANO dalībvalstis - Krievija, Nikaragva, Venecuēla, Nauru, Vanuatu un Tuvalu, kā arī Dienvidosetija, Kalnu Karabaha un Piedņestra)

Galvaspilsēta: Suhumi

Iedzīvotāju skaits: 240 000

Bijusī Senās Grieķijas kolonija vēstures laikā vairākkārt pārmaiņus bijusi gan patstāvīga valsts un agresors, gan autonomija un Gruzijas sastāvdaļa. Padomju gados teritorija bija Gruzijas PSR pakļautībā.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, Gruzijai vēloties izstāties no Padomju Savienības, abhāzu vidū valdīja pretējs viedoklis - lielākā daļa vēlējās atdalīties no Gruzijas PSR un palikt PSRS sastāvā kā atsevišķa republika. To veicināja etniskās nesaskaņas abhāzu un gruzīnu starpā un Gruzijas mērķis likvidēt Abhāzijas autonomo statusu.

Gruzija atteicās atzīt Abhāzijas tiesības pašnoteikties, kā rezultātā 1992. gadā tā neveiksmīgi centās pārņemt varu ar ieroču spēku. Konfliktā bojā gāja ap 17 000 cilvēku, bet Abhāzijas parlamenta gruzīnu deputāti bija spiesti pamest republiku un Tbilisi izveidoja trimdas valdību bez faktiskas varas. Konflikta laikā teritoriju pameta arī aptuveni puse no visiem iedzīvotājiem - pēc dažādiem datiem 200 000 līdz 250 000 gruzīnu.

Ar ANO starpniecību 1994. gadā pušu starpā tika noslēgts pamiers, bet vēlāk tajā pašā gadā uz strīdus robežas tika izveidota 12 km plata demilitarizētā zona, kurā izvietojās Krievijas karaspēks. Līdz pat 2008. gadam Gruzijai izdevās noturēt kontroli pār nelielu Augšabhāzijas reģionu, taču Krievijas-Gruzijas kara laikā arī tas tika pievienots pārējai Abhāzijas teritorijai.

Abhāziju atzinušas vien sešas ANO dalībvalstis un trīs starptautiskai neatzītas valstis. Lielākā daļa pasaules valstu, tostarp Latvija Abhāziju uzskata par Gruzijas suverēnu teritoriju.

Neatkarība pasludināta: 1991. gada 28. novembrī

Statuss: daļēji atzīta (atzinušas piecas ANO dalībvalstis - Krievija, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Tuvalu, kā arī Abhāzija, Kalnu Karabaha un Piedņestra)

Galvaspilsēta: Činvala jeb Činvali

Iedzīvotāju skaits: 50 000 - 60 000

Dienvidosetijas apgabals administratīvu nolūku dēļ pirmo reizi pēc aptuvenām nacionālajām robežām tika izveidots jau drīz pēc Krievijas pilsoņu kara - 1922. gadā, bet 1937. gadā ieguva autonomiju Gruzijas PSRS sastāvā.

Tuvojoties PSRS sabrukumam, Dienvidosetija pamazām palielināja savu autonomiju, taču 1990. gadā Gruzija, uzskatot Dienvidosetiju par savu suverēnu teritoriju, atcēla tās autonomijas statusu un teritoriju sadalīja, tās apgabalus formāli pievienojot dažādiem Gruzijas administratīvajiem reģioniem. Pamatojoties uz referenduma rezultātiem, 1991. gadā Dienvidosetijas Augstākā padome nobalsoja par atdalīšanos no Gruzijas, lai pievienotos Krievijas Federācijai, bet 1992. gada maijā pēc atkārtota referenduma, proklamēja Dienvidosetijas Republikas kā neatkarīgas valsts suverenitāti.

No 1990. gada decembra līdz 1992. gada ziemai reģionā norisinājās aktīva karadarbība starp autonomijas policijas zemessardzes un policijas spēkiem no vienas puses un Gruzijas militārajiem spēkiem no otras puses. Līdz pat 2008. gadam valdīja relatīvs miers, kura laikā liela daļa reģiona faktiski atradās osetīnu kaujinieku pārvaldē.

2008. gadā Gruzija atkārtoti mēģināja pārņemt kontroli pār separātisko provinci, kas izraisīja tūlītēju Krievijas spēku iejaukšanos un Gruzīnu padzīšanu no Dienvidosetijas teritorijas.
Rezultātā 2008. gada 28. augustā Krievija atzina Dienvidosetijas Republikas neatkarību. Savukārt Gruzija kopš šī konflikta Dienvidosetiju uzskata par Krievijas okupētu teritoriju.

Balti iekrāsotā teritorija - Dienvidosetija, pelēki - Gruzija, tumši pelēki - Krievija, iesvītrotā - faktiskā Gruzijas spēku kontrolē esošas Dienvidosetijas proklamētā teritorija.

Statuss: ANO neatzīta (atzīst vienīgi daļēji atzītās Abhāzija, Dienvidosetija un Piedņestra)

Galvaspilsēta: Stepanakerta

Iedzīvotāju skaits: 140 000

Viscaur kalnainais un mežiem bagātais reģions jau gandrīz simts gadus ir galvenais politisko nesaskaņu cēlonis starp Armēniju un Azerbaidžānu.

ANO Kalnu Karabahu joprojām uzskata par bijušās Azerbaidžānas PSR Autonomā reģiona Kalnu Karabaha pēcteci, kura ir suverēna Azerbaidžānas teritorija. Faktiski, kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā šajā reģionā izcēlās trīs gadus ilgs militārs konflikts, reģionu lielākoties pārvalda Kalnu Karabahas Republikas militārie grupējumi, kurus atbalsta Armēnija un Krievija.
Lai gan vēsturiski reģions vienmēr bijis lielākoties armēņu apdzīvots, kopš konflikta sākuma to pametuši aptuveni 40 000 azerbaidžāņi un vairāki tūkstoši kurdu, kuri padomju gados veidoja līdz 25% no visiem iedzīvotājiem.

Ar zaļu iekrāsotas tās Kalnu Karabahas teritorijas, kuras faktiski atrodas Azerbaidžānas jurisdikcijā.

Statuss: daļēji atzīta (atzinušas 99 ANO dalībvalstis un Taivāna)

Galvaspilsēta: Priština

Iedzīvotāju skaits: 1,7 miljoni

Cradel / cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3473804&salt=CZ222G.png" alt="Flag_of_Kosovo.svg" name="imm" height="174" border="0" width="244">

Kopš 20. gadsimta sākuma līdz ar nacionālisma idejām pieauga spriedze arī starp Kosovas serbiem un albāņiem. Pēc Serbijas Karalistes izveidošanās, teritorijā valdīja asimilācijas politika, turklāt zemes reformas laikā Kosovas teritorijā ievērojami palielinājās serbu skaits.

Otrā pasaules kara laikā serbu skaits Kosovā atkal ievērojami samazinājās, bet pēckara gados tajā ieradās aizvien lielāks Albāņu skaits. Astoņdesmitajos gados albāņu jauniešu vidū pastiprinājās nacionālisma alkas, kas nereti pārvērtās atklātos konfliktos ar varas iestādēm.

1991. gada 22. septembrī Kosova pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas, bet visā tās de facto pastāvēšanas laikā līdz 2000. gadam to atzina vienīgi Albānija. Kopš 1999. gada, kad norisinājās tā saucamais Kosovas karš, teritoriju administrē Apvienoto Nāciju pagaidu pārvaldes misija Kosovā. Bet kopš Republikas neatkarības pasludināšanas 2008. gadā, valsts administrēšanu palīdz veikt arī Eiropas Savienība (ES), pamazām aizvien vairāk funkciju nododot pašas Kosovas rīcībā.

Valsts ir pilnvērtīga Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda locekle. Tās suverenitāti atzinušas arī lielākā daļa ES valstu, ieskaitot Latviju, bet Serbija un vairākas tās politiskās vai ekonomiskās sabiedrotās valstis joprojām turpina Kosovu uzskatīt par tās autonomu republiku.

Faktiski Ziemeļos redzamā teritorija, kuru nodala Ibēras upe, nav Kosovas spēku varā.

Konstitucionāli izveidota: 1912. gada 1. janvārī

Statuss: daļēji atzīta (tās valdību atzinušas 22 ANO dalībvalstis un Vatikāns)

Galvaspilsēta: Taibeja

Iedzīvotāju skaits: 23 miljoni

Latvijā un citur pasaulē Ķīnas Republiku ierasti sauc par Taivānu, kam arī Latvijā ir sava pārstāvniecība - Taibejas Misija.

Ķīnas Republika izveidojās 1912. gada 1. janvārī, taču kopš Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas 1949. gada 1. oktobrī tā zaudēja faktisko kontroli pār kontinentālo Ķīnu. Pilsoņu kara laikā līdzšinējā valdība pārbēga uz Taivānu. ASV kara flote 1950. gadā nepieļāva komunistu armijas desantu Taivānā, lai tā nepārņemtu varu visā Ķīnas teritorijā.

Lai gan vēl gandrīz divas desmitgades Taivāna ANO tika atzīta par leģitīmu Ķīnas pārstāvi, 1971. gadā politiskā spiediena dēļ tika nolemts mainīt ANO nostāju, turpmāk par Ķīnu atzīstot tikai Ķīnas Tautas Republiku, bet Taivānu uztvert kā tās sastāvdaļu.

Lai gan Ķīna neatzīst Taivānas pašnoteikšanās tiesības, un gan politisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ lielākā daļa pasaules valstu ir pieslējušās Ķīnas ieturētajai pozīcijai, 22 ANO dalībvalstis un Vatikāns atzīst tās valdību, un turpina uzturēt diplomātiskās attiecības.

"Latvijai nav diplomātisko attiecību un starpvalstu līmeņa sadarbības ar Taivānu, taču notiek sadarbība Latvijas un Taivānas likumdevēju starpā, kuru no Latvijas puses realizē "Deputātu grupa sadarbībai ar Taivānas parlamentu"," portālam "Delfi" skaidro Ārlietu ministrijas pārstāvji. Savukārt Taivānai Latvijā ir pārstāvniecība, saukta par Taibejas Misiju.

Par spīti politiskajām nesaskaņām, arī abu Ķīnu starpā pastāv spēcīgas ekonomiskās saites. Turklāt Starptautiskais Valūtas fonds Taivānu ir atzinis par 19 lielāko pasaules ekonomiku, kas parāda valsts relatīvi lielo ietekmi pasaules ekonomikā.

JOSH tw / cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3473796&salt=DzAnZb.png" alt="800px-Locator_map_of_the_ROC_Taiwan.svg" name="imm" height="258" border="0" width="510">

Neatkarība pasludināta:1988. gada 15. novembrī

Statuss: daļēji atzīta (atzinusi 131 ANO dalībvalsts un daļēji atzītā Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika)

Galvaspilsēta: Kudsa jeb Jeruzaleme (proklamētā), Rāmalla (faktiskā)

Iedzīvotāju skaits: 4,3 miljoni

Palestīniešu valsti Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā ANO plānoja izveidot jau 1947. gadā. Tai un Izraēlai paredzēto teritoriju vēl pirms pašas valsts proklamēšanas daļēji okupēja Ēģiptes, Sīrijas, Libānas, Irākas un Jordānijas spēki, taču tam sekojošā kara rezultātā tā nonāca Izraēlas pārvaldē.

Lai gan tajā laikā tā nepārvaldīja nekādu teritoriju, Palestīnas atbrīvošanas organizācija 1988. gada 15. novembrī Alžīrijas galvaspilsētā rīkotajā Nacionālās padomes sesijā proklamēja Palestīnas Valsti. Kopš tā brīža Palestīnas teritorija de facto tika uzskatīta par okupētu līdz pat 1994. gadam, kad Izraēlas valdība daļā okupēto teritoriju atļāva izveidot Palestīnas autonomiju, kuru pārvalda Palestīnas Nacionālā administrācija.

Pašlaik valsts teritorija faktiski ir Izraēlas protektorāts. 2011. gadā Palestīnas pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass iesniedza lūgumu ANO uzņemt Palestīnu kā pilnvērtīgu ANO dalībvalsti 1967. gada 4. jūnija noteiktajās robežās. Tā rezultātā Eiropas Parlaments tā paša gada 29. septembrī rezolūcijā atbalstīja Palestīnas valstiskuma atzīšanas centienus, norādot, ka jārod drīzs risinājums, bet Izraēlas galvenais sabiedrotais - ASV - turpretī bloķēja Palestīniešu pašpārvaldei paredzēto finansiālo palīdzību.

1967. gada 4. jūnijā noteiktās Palestīnas robežas atzīmētas ar raustītu līniju, bet sarkanā krāsā iezīmēta faktiskā palestīniešu pārvaldītā teritorija. Gaiši dzelteni tonēto teritoriju kontrolē Izraēlas spēki.

Neatkarība pasludināta: 1990. gada 2. septembrī

Statuss: ANO neatzīta (atzinušas tikai divas citas daļēji atzītās valstis - Abhāzija, Dienvidosetija un neatzītā Kalnu Karabaha)

Galvaspilsēta: Tiraspole

Iedzīvotāju skaits: 560 000

Piedņestras teritorija, kura atrodas šaurā zemes strēlē starp Dņestras upi un Moldāvijas robežu ar Ukrainu, no Moldāvu PSRS atdalījās pagājušā gadsimta sākumā un kopš tā laika ir neatzīta de facto valsts.

Moldova Piedņestru uzskata par savu suverēnu teritoriju, taču kopš 1992. gada militārā konflikta Moldovai nav nekādas varas pār teritoriju un tajā miera uzturēšanas nolūkiem izvietots Krievijas Federācijas karaspēks.

Vēsturiski Piedņestras reģions administratīvi pirmo reizi tika izveidots jau 1792. gadā, kad Krievijas impērija atkaroja Dņestras kreiso krastu Osmaņu impērijai. Vēsturiski galvenokārt moldāvu un tatāru apdzīvotais reģions, atšķirībā no pārējās mūsdienu Moldovas, lielu laika periodu bija Krievijas pakļautībā, turklāt padomju gados tā lielākā pilsēta Tiraspole kļuva par lielu rūpniecisko centru, kurā uz dzīvi apmetās liels skaits krievu, ukraiņu un citi padomju tautu pārstāvji.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu un Ukrainas PSR esošā autonomā Moldāvijas apgabala nacionālās neatkarības kustību, slāvu tautu galvenokārt apdzīvotajā Piedņestras apgabalā izveidojās aktīva pretošanās kustība jaunajām vēsmām, un tika organizēti brīvprātīgi vietējie militārie spēki, kā arī ieradās kaujinieki no Krievijas un Ukrainas, lai pretotos Moldāvijas varas iestādēm. 1992. gadā izcēlās plašs bruņots konflikts, ko pārtrauca Krievijas militāro spēku ierašanās.

Ar sarkanu iekrāsota Piedņestras teritorija.

Neatkarība pasludināta: 1976. gada 27. februārī

Statuss: daļēji atzīta (valdību atzinušas 84 ANO dalībvalstis)

Galvaspilsēta: Ajūna (proklamētā), Bīr Lehlū (faktiskā)

Iedzīvotāju skaits: 100 000 - 250 000, (vēl vairāki simti tūkstošu atrodas bēgļu gaitās)

Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika (SADR) un Maroka uzskata, ka tām abām ir suverēnas tiesības uz Rietumsahāras teritoriju.

Līdz ar bijušās kolonizatores Spānijas aiziešanu, teritoriju okupēja Maroka un Mauritānija. Maroka izvērsa plašu un asiņainu militāru kampaņu, liekot lielai daļai tā saukto sahāriešu bēgt uz Alžīriju un tobrīd Mauritānijas okupētajiem Rietumsahāras apgabaliem. Mauritānija vēlāk slēdza pamieru ar SADR.

Faktiski aptuveni 80% no Rietumsahāras teritorijas kontrolē Maroka, bet pārējos aptuveni 20% - SADR. Šīs teritorijas mūsdienās nodala pagājušā gadsimta 80. gados Marokas celts teju 3000 kilometrus garš smilšu, akmens un dzeloņdrāšu mūris, ar kura palīdzību līdz šai dienai tiek kontrolēts, lai sahāriešu kaujinieki neapdraudētu pārvaldi, kas faktiski valda lielākajā šīs teritorijas daļā.

Valsts suverenitāti kopš tās neatkarības pasludināšanas atzinušas 85 ANO dalībvalstis, bet 33 savu atbalstu ir atsaukušas vai apturējušas, gaidot legālu ANO organizētu referendumu par sahāriešu pašnoteikšanos. Vienlaikus neviena valsts nav atzinusi Marokas suverēnas tiesības uz šo teritoriju, lai gan vairākas atzinušas Rietumsahāras autonomijas statusu.

Līdz šim Maroka ir noraidījusi jebkādas referenduma iespējas un apspiedusi politisko opozīciju, lai gan pat ANO ir atzinusi, ka SADR iedzīvotājiem pienākas pašnoteikšanās tiesības un ir apliecinājusi gatavību apmaksāt demokrātisku referendumu.
Roke / cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3473818&salt=gUOLIQ.png" alt="772px-Western_sahara_walls_moroccan_map-en.svg" name="imm" height="388" border="0" width="500">

Sahārieši faktiski pārvalda tikai gaiši oranži iekrāsoto teritoriju. Krāsainās līnijas norāda marokāņu izveidotās buferzonas, kas sastāv no vaļņiem, sargtorņiem un mīnu laukiem.

Neatkarība pasludināta: 1991.gada 18. maijā

Statuss: ANO neatzīta (neatzīst neviena valsts)

Galvaspilsēta: Hargeisa

Iedzīvotāju skaits: 3,5 miljoni

B1mbo / cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3473826&salt=8iKf9R.png" alt="Flag_of_Somaliland.svg" name="imm" height="125" border="0" width="250">

Somālilenda ir nevienas valsts neatzīta republika, kura oficiāli starptautiskajā vidē tiek uzskatīta par Somālijas autonomo apgabalu.

Teritorija pagājušā gadsimta 60. gados ieguva neatkarību no Lielbritānijas un jau pavisam drīz apvienojās ar bijušo Itālijas Somālilendu, lai kopīgi izveidotu Somāliju. Tomēr līdz ar PSRS finansiālā atbalsta pazušanu un valdošā komunistu režīma vājināšanos pagājušā gadsimta 80. gados pieauga etniskā spriedze, kas pārauga asiņainās klanu savstarpējās cīņas. To rezultātā 1991. gadā Somālilenda vienpusēji pasludināja neatkarību.

Kopš tā laika reģionā valda Somālilendas pašpārvalde, un, lai gan to neatzīst neviena valsts vai starptautiska organizācija, Hargeisā izveidotas vairāku valstu ekonomiskās pārstāvniecības.

Lai gan Somālilendu praktiski neietekmē Somālijas dienvidos notiekošā karadarbība, arī tās teritorijas atsevišķos reģionos dominē separātistu kustības, turklāt pastāv ilgstošs robežkonflikts ar tās austrumos esošo Puntlandi, kuras pārvalde pašpasludinājusi sevi par Somālijas autonomo apgabalu.

Neatkarība pasludināta: 1983. gada 15. novembrī

Statuss: daļēji atzīta (atzinusi Turcija)

Galvaspilsēta: Lefkoša (Nikosijas ziemeļu daļa)

Iedzīvotāju skaits: 270 000

cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3473808&salt=1dSba5.png" alt="800px-Flag_of_the_Turkish_Republic_of_Northern_Cyprus.svg" name="imm" height="166" border="0" width="250">

1974. gadā pēc ilgstošas vardarbības Kipras grieķu un turku starpā grieķi iniciēja valsts apvērsumu ar mērķi pievienot Kipru Grieķijai. Tam sekoja Turcijas iebrukums salā un iedzīvotāju masveida migrācija - turki devās uz salas ziemeļiem, bet grieķi uz dienvidiem.

Pamatojoties uz nepieciešamību nodrošināt mieru, Turcijas armija palika salā un deviņus gadus pēc apvērsuma mēģinājuma - 1983. gada 15. novembrī - tās pārraudzītā Ziemeļkipra pasludināja de facto neatkarību

ANO vairākās rezolūcijās nosodījusi Ziemeļkipras neatkarības pasludināšanas faktu un deklarējusi, ka tā juridiski nav iespējama. Kipra ziemeļu daļu joprojām uzskata par savu suverēnu teritoriju, bet tajā esošo Turcijas armiju par okupācijas spēkiem.

Ziemeļkipru un Kipru kopš Turcijas spēku ienākšanas atdala ANO miera spēku buferzona.

Sarkani iekrāsoto teritoriju pārvalda Ziemeļkipra, zilo - Kipra, gaiši zilo - ANO miera spēki, bet tumši zilā iekrāsotas Lielbritānijas armijas bāzes.