Nošāvušies, pakārušies vai noindējušies: 10 politiķu likteņi  (73)

Šā gada 23. martā sociālos tīklus un interneta ziņu portālus pāršalca ziņa par Krievijas trimdas oligarha Borisa Berezovska nāvi. Lai gan viņa pašnāvības iemesls nav skaidrs, un dalās domas par to, vai tā vispār bijusi pašnāvība, pirms nāves Putinam nosūtītā vēstule ar Berezovska atvainošanos un lūgumu ļaut viņam atgriezties Krievijā norāda, ka reiz ietekmīgais Kremļa darbonis ārpus dzimtenes nespēja justies laimīgs un slīga depresijā.

Pašnāvības politiķu un ar politiku saistītu cilvēku vidū nav nekas jauns - šāda teju vai ierasta varas nomaiņas prakse piekopta vēl Romas laikos, bet daudzviet pasaulē arī mūsdienās pašnāvība tiek uzskatīta par līdzekli goda saglabāšanai. Vienlaikus sevis nogalēšana izplatīta arī gāzto varu pārstāvju vidū, kuri apzinās, ka saņems sodu.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar desmit spilgtiem gadījumiem pēdējā gadsimta laikā, kad pašnāvības paveikušas valsts vadošās amatpersonas.

Valstu vadošo amatpersonu pašnāvības:

Zviads Gamsahurdija (1939. gada 31. marts - 1993. gada 31. decembris)

Gruzijas prezidents (1991. gada 14. aprīlis - 1992. gada 6. janvāris)

Zviads Gamsahurdija bija Gruzijas PSR rakstnieks un politiskais darbonis, kurš viens no pirmajiem aizsāka gruzīnu nacionālo atmodu. Pēc neatkarības pasludināšanas tika ievēlēts par pirmo Gruzijas prezidentu.

Viņš īsā laikā izvērsa asu, autokrātisku un nacionālistisku režīmu, kas savukārt aktivizēja abhāzus, adžārus un osetīnus veidot spēcīgu opozīciju, kuru atbalstīja Krievija.

Lai gan viņš apcietināja politiskos oponentus un cenzēja medijus, mazāk nekā astoņus mēnešus pēc viņa stāšanās prezidenta amatā, opozīcijas atbalstītāji sarīkoja valsts apvērsumu. Tā rezultātā prezidents devās bēgļu gaitās uz separātistu kontrolēto Čečeniju, bet viņa vietā stājās bijušais PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze.

Gamsahurdija atgriezās Gruzijā 1993.gada septembrī un sāka veiksmīgu bruņotu sacelšanos. Viņa spēki jau pavisam drīz apdraudēja Tbilisi, un Ševardnadze lūdza Maskavas palīdzību sacelšanās apspiešanai.

1993.gada 31.decembrī Gamsahurdija tika atrasts miris no lodes ievainojuma galvā Kibulas ciemā valsts rietumos. Savā pēcnāves zīmītē viņš norādīja, ka viņa nāve ir protests pret to, kas notiek Gruzijā. Skaidrības, vai tā patiešām bijusi pašnāvība, nav joprojām.

Ādolfs Hitlers (1889. gada 20. aprīlis - 1945. gada 30. aprīlis)

Vācijas kanclers un vēlāk fīrers (1933. gada 30. janvāris - 1945. gada 30. aprīlis)

Vienu no pasaulē zināmākajām pašnāvībām valsts vadītāju vidū savulaik veica Austrijā dzimušais Vācijas fīrers un Nacistiskās partijas līderis Ādolfs Hitlers.

Pirmā pasaules karā un 30. gadu sākuma ekonomiskajā  krīzē smagi cietušajā Vācijā Hitlers ar populisma palīdzību strauji ieguva politisko popularitāti. Viņš izvērsa plašu nacionālistisko politiku un salīdzinoši īsā laikā attīstīja Vācijas rūpniecību, to galvenokārt balstot militārajā rūpniecībā.

Hitlera politiskais mērķis bija izveidot āriešu rases vadītu Vācijas Reihu, kas plestos no Atlantijas okeāna līdz Vidusāzijai, ko bija plānots paveikt ar tā sauktā Zibenskara, citu tautu genocīda un pārvācošanas politiku. Hitlers gan bija pārrēķinājis Vācijas spējas un guva smagu sakāvi. Kad Berlīnē ienāca Sabiedroto spēki, viņš kopā ar savu nupat apņemto sievu Evu Braunu Berlīnes bunkurā izdarīja pašnāvību. Lai gan atšķiras viedokļi, kā tieši tas noticis, populārākajā versijā Brauna esot iekodusi cianīda kapsulā, bet Hitlers nošāvies.

Otrā pasaules kara beigās pašnāvības izdarīja vēl virkne augsta ranga vācu un itāļu amatpersonas. Viņu starpā bija arī viens no Hitleram tuvākajiem cilvēkiem, Nacistiskās Vācijas Propagandas ministrs, Jozefs Gebelss. Hitlers pirms nāves viņu nominēja par jauno Vācijas kancleru. Dienu pēc Hitlera nāves viņš ar sievu nogalināja savus sešus bērnus un izdarīja pašnāvību - sieva noindējās, bet Gebelss nošāvās.

Nakano Seigo (1886. gada 12. februāris - 1943. gada 27. oktobris)

Japānas nacionālistiskās ievirzes veidotājs

Nakano Seigo bija neformālais Japānas nacionālistu līderis. Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma viņš atbalstīja un aktīvi veicināja vienpartijas nacionālistiskas valdības izveidošanu, lai ar tās palīdzību ieviestu tā saucamo "Meidži atjaunošanas plānu", kas paredzēja Japānas kā politiskas un ekonomiskas lielvaras izveidošanu, kāda tā bija imperatora Meidži laikā.

Viņš vēlējās sasniegt Japānas atdzimšanu ar samuraju ētikas, jaun-konfūcisma un nacionālisma sajaukumu, kas bija visai tuvs Eiropā īstenotajai fašisma ideoloģijai. Lai to sasniegtu, Nakano izveidoja Nacionālo aliansi, bet vēlāk pameta organizāciju, lai dibinātu vēl daudz radikālāko "Tohokai" jeb Tālo Austrumu savienību.

Atšķirībā no Vācijas vienpartijas sistēmas Japānā viņa kustībai bija konkurējoša nacionālistiskā partija "Imperatora Ceļa frakcija". Nakano uzskatīja, ka Japānas vienīgā iespēja saglabāt varenu impēriju, ir saglabāt sākotnējos iekarojumus un slēgt miera līgumus ar citām lielvarām.

Japānas premjera Todžo Hideki plāni gan sniedzās daudz tālāk – bija paredzēts iekarot Austrāliju un tādējādi Japānai kļūt par galveno Klusā un Indijas okeānu militāro spēku. Seigo par saviem izteikumiem par Todžo plānu saņēma kritiku un 1943. gadā tika ieslodzīts mājas arestā, kur izdarīja rituālu pašnāvību.

Dmitrijs Žilunovičs (1887. gada 4. novembris - 1937. gada 11. aprīlis)

Baltkrievijas PSR pirmais vadītājs (1920. gada 31. jūlijs - 1937. gads)

Dmitrijs Žilunovičs, pazīstams arī ar pseidonīmu Ciška Hartni, bija baltkrievu rakstnieks, dzejnieks un publicists, kurš, būdams aktīvs boļševiks, kļuva par pirmo Baltkrievijas vadītāju.

Viņš vadīja Baltkrieviju teju divdesmit gadus līdz Staļina īstenotā 1937. gada Lielā terora laikā tika pasludināts par baltkrievu tautas ienaidnieku un apcietināts. Atrazdamies cietumā un apzinādamies savu likteni, 1937. gada 11. aprīlī viņš izdarīja pašnāvību.

Tā paša gada 16. jūnijā pēc publiskas kritikas saņemšanas pašnāvību izdarīja arī Baltkrievijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Aleksandrs Červjakovs, saprotot, ka arī viņu gaida drīza apcietināšana.

Boļeslavs Veņavs-Dlugoševskis (1881. gada 22. jūlijs - 1942. gada 1. jūlijs)

Polijas prezidents (1939. gada 25. septembris - 1939. gada 26. septembris)

Boļeslavs Venjava-Dlugošovskis piedzima augstdzimušā poļu ģimenē tagadējās Ukrainas teritorijā, ar izcilību izmācījās par ārstu un bija viens no Poļu mākslinieku savienības dibinātājiem, kurš pārmaiņus strādāja un studēja arī Parīzē un Berlīnē.

Pirmā pasaules kara laikā viņš devās uz Krakovu, kur pievienojās vietējai militārajai vienībai, kas līdz ar Austroungārijas spēkiem cīnījās pret Krieviju. Starpkaru periodā viņš turpināja militāro karjeru Polijas armijā, bet 1938. gadā tika nominēts kļūt par Polijas vēstnieku Romā.

Pēc Vācijas un Krievijas iebrukuma Polijā līdzšinējais valsts prezidents Ignācijs Moscickis aizbēga uz Rumāniju, kur 1939.gada 25.septembrī uzticēja prezidenta pilnvaras Veņavam-Dlugoševskim.

Viņa prezidentūra gan bija īsa, jo to neatzina ne Polijas trimdas valdība, ne arī kāda no sabiedrotajām valstīm. Tā vietā Veņavs-Dlugoševskis kļuva par Polijas trimdas sūtni Kubā, bet drīz devās uz Ņujorku, kur mīklainos apstākļos izdarīja pašnāvību.

Boriss Pugo (1937. gada 19. februāris - 1991. gada 22. augusts)

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs (1984. gada 14. aprīlis - 1988. gada 4. oktobris)

Boriss Pugo piedzima 1937. gada 19. februārī latviešu emigrantu ģimenē Tveras pilsētā tagadējās Krievijas teritorijā. Viņa tēvs Kārlis Pugo bija latviešu strēlnieks, kurš Latviju pameta līdz ar jaunās valsts neatkarības pasludināšanu 1918. gadā, bet pēc Latvijas okupācijas ģimene atgriezās.

Jaunais Pugo pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu un 1963. gadā sāka aktīvu politisko karjeru. Viņš 1977. gadā kļuva par Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja pirmo vietnieku, 1980. gadā kļuva par LPSR drošības komitejas priekšsēdētāju, bet 1984. gada 14. aprīlī - tika iecelts par LKP CK pirmo sekretāru.

Atmodas gados viņš pameta Latviju un 1990. gada 1. decembrī kļuva par PSRS Iekšlietu ministru, kā arī bija viens no 1991. gada augusta puča organizatoriem.

Pēc apvērsuma izgāšanās 22. augustā viņš nošāva sievu Valentīnu un pats veica pašnāvību.

Žetulio Varga (1882. gada 19. aprīlis - 1954. gada 24. augusts)

Brazīlijas prezidents (1930. gada 3. novembris - 1945. gada 29. oktobris un 1951. gada 31. janvāris - 1954. gada 24. augusts)

Žetulio Vargas ir līdz šim visilgāk - kopumā 18 gadus - amatā bijušais Brazīlijas prezidents, valsts vadīšanas ilgumā atpaliekot vienīgi no pēdējā Brazīlijas imperatora Pedro II, kurš valdīja 58 gadus. Vargas pirmos 15 valdīšanas gadus bija diktators, bet pēdējos trīs tika ievēlēts demokrātiskās vēlēšanās.

Amatā iecelts mierīga valsts apvērsuma rezultātā, bijušais finanšu ministrs atbalstīja liberālismu un uz nacionālismu balstītu industrializāciju, kuru nereti saistīja ar Eiropas fašisma un nacisma idejām. Lai gan, būdams autoritārs prezidents, viņš kontrolēja medijus, un lielā skaitā ieslodzīja politiskos opozicionārus, kā arī izvērsa plašu asimilēšanas politiku, viņš vienlaikus deva plašu brīvību uzņēmējiem un iestājās pret rasismu.

Viņa ekonomikas politika palīdzēja Brazīlijai izkļūt no Lielās depresijas un izveidot industriālo bāzi, kuru atbalstīja aizvien augošais vidusslānis un rūpnieki. Viņam pirmo reizi pametot prezidenta krēslu, Brazīlijas budžetā bija liels līdzekļu uzkrājums. Drīz pēc tam nākamie līderi valsts naudu izšķērdēja, kā dēļ Varga tika aicināts atgriezties pie valsts pārvaldīšanas, ko viņš arī izdarīja, atkārtoti vēršot politiku uz ekonomiskās neatkarības veidošanu.

Kāds Vargas mēģinājums ar slepkavību kārtot rēķinus augstākajā elitē gan izraisīja militāro līderu nepielūdzamu neapmierinātību. Apzinoties, ka viņš tiks gāzts, tobrīd vairāk nekā 70 gadus vecais Brazīlijas prezidents izdarīja pašnāvību.

Salvadors Aljende (1908. gada 26. jūlijs - 1973. gada 11. septembris)

Čīles prezidents (1970. gada 4. novembris - 1973. gada 11. septembris)

Salvadors Aljende tiek uzskatīts par pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu-marksistu kādā no Latīņamerikas valstīm. Lai gan dzimis augstākā sabiedrības slāņa ģimenē, jaunībā Aljende aizrāvās ar anarhisma idejām, bet vēlāk pievērsās sociālistiem.

Viņš tika ievēlēts un kļuva par Veselības ministru, kas ļāva viņam īstenot vairākas sociālas programmas, tostarp darba drošības noteikumu, māmiņu algu un atraitņu pabalstu ieviešanu, kā arī nodrošināt bezmaksas pusdienas skolās.

Kopumā politikā viņš bija iesaistījies gandrīz 40 gadus, turklāt pirms ievēlēšanas prezidenta amatā 1970. gadā, neveiksmīgi pretendēja uz šo amatu arī 1952., 1958. un 1964. gadā. Viņš pats pirms ievēlēšanas par to pat jokoja, ka viņam uz kapa pieminekļa būs rakstīts "Šeit guļ nākamais Čīles prezidents".

Aljende prezidentūras laikā īstenoja plašu rūpniecības uzņēmumu nacionalizācijas un kolektivizācijas politiku. Tas neapmierināja lielos rūpniekus un ārvalstu investorus, kā dēļ nacionālisti 1973. gada jūnijā īstenoja neveiksmīgu valdības gāšanas mēģinājumu, pēc kura sekoja strādnieku ģenerālstreiks.

1973. gada 11. septembrī notika atkārtots Augusto Pinočeta organizēts militārs apvērsums, kas bija vērsts pret Aljendi. Zinādams par tā nenovēršamību, viņš tā laikā no savas rezidences, izmantojot radio, pārraidīja savu pēdējo runu, to adresējot galvenokārt Čīles strādniekiem un atklājot savu mīlestību pret dzimto zemi. Fonā bija dzirdami šāvieni un sprādzieni.

Vēlāk tika paziņots, ka Aljende veicis pašnāvību ar kalašņikova automātu, ko viņam reiz dāvinājis Fidels Kastro. Lai gan ilgus gadus viņa nāves iemesls tika apšaubīts, atkārtota viņa mirstīgo atlieku pārbaude tikai apstiprināja sākotnējo - pašnāvības - versiju.

Dzjana Cjina (1914. gada 19. marts - 1991. gada 14. maijs)

Ķīnas līdera sieva (1949. gada 1. oktobris - 1976. gada 9. septembris)

Komunistiskās Ķīnas līdera Mao Dzeduna sieva Dzjana Cjina jeb Lan Pinga vai arī "Madame Mao" atšķirībā no citiem šajā sarakstā iekļautajiem cilvēkiem ne dienu nav atradusies valsts vadītāja krēslā, bet tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām Mao valdīšanas laika politiskajām personām.

Kopš divpadsmit gadu vecuma viņa strādāja fabrikā, jo māte pēc tēva nāves nespēja viena abas uzturēt. Vēlāk Dzjana aizrāvās ar aktiermākslu un filmējās vairākās filmās, kuru dēļ ieguva plašu atpazīstamību. Paralēli karjerai viņa iesaistījās komunistiskās partijas jauniešu atzarā. Kad Japāna okupēja Šanhaju un pārņēma tajā bāzēto kino industriju, viņa pievienojās "revolucionārajiem spēkiem".

Būdama aktrise jaunā sieviete bija iesaistījusies vairākās romantiskās afērās un pat apprecējusies, kā arī ar  skandālu vēlāk šķīrusies. Pēc pievienošanās revolucionāriem viņa ātri kļuva par Mao favorīti un abu starpā aizsākās romantiskas attiecības. Partijas līderiem tas ne visai patika, taču Mao tika ļauts šķirt viņa trešo laulību un apprecēt Dzjanu, taču ar noteikumu, ka viņa neiesaistīsies augstākajā politikā turpmākos 30 gadus.

Šīs noteikums arī tika īstenots - viņa darbojās Kultūras ministrijā, kur atbildēja galvenokārt par propagandu, taču tiek uzskatīts, ka vēlāk, izmantojot savus resursus un uzsākot striktu kultūras politikas uzraudzību, palīdzēja novērst Mao gāšanu. Šajā laikā Dzjana paspējusi atriebties arī visiem tiem, kas bija vainojami pie viņas nobīdīšanas no politiskās skatuves. Sešdesmito gadu beigās viņa aizvien vairāk iesaistījās partijas dzīvē, kļūstot par vienu no ietekmīgākajām personām Ķīnā, tostarp vadot vienu no slavenākajām partijas frakcijām - "četru grupu", kas bija Kultūras revolūcijas laika radikālākais partijas atzars.

Pēc Mao nāves visi propagandas instrumenti bija Dzjanas rokās un viņa tos centās izmantot savu pretinieku nomelnošanai, turklāt izrīkojusi citus, it kā būtu valsts pirmā persona. Tomēr jau dažas nedēļas pēc Mao nāves "Četru grupa" tika gāzta un vēlāk publiski tiesāta. Sākotnēji visiem tika piespriests nāves sods, ko vēlāk nomainīja pret mūža ieslodzījumu.

1991. gadā, saasinoties Dzjanas veselībai, viņa tika izlaista no cietuma. Par spīti stingrajai kontrolei, Mao atraitne slimnīcā pakārās.

Osvaldo Dortikoss Torado (1919. gada 17. aprīlis - 1983. gada 23. jūnijs)

Kubas Republikas prezidents (1959. gada 17. jūlijs - 1976. gada 2. decembris)

Osvaldo Dortikoss Torado piedzima ļoti turīgā ģimenē, taču, ieguvis jurista izglītību, pievienojās Sociālistu partijai. Būdams bagāts kubietis, viņš ar ieročiem un pārtiku palīdzēja apgādāt ASV pakalpīgās valdības opozicionārus. Tā kā viņš bija viens no ietekmīgākajiem salas juristiem, viņa aktivitātes drīz vien tika ievērotas un Fulhensio Batistas režīma iestādes viņu izsūtīja trimdā.

Pēc Batistas režīma gāšanas un revolucionāru nākšanas pie varas Fidels Kastro viņu iecēla par Revolūcijas lietu ministru, kura pienākumos ietilpa zemes reformas īstenošana un jaunas konstitūcijas izveide.

Pēc līdzšinējā Batistas režīma atbalstošā prezidenta aiziešanas no amata (viņš palika amatā vēl pus gadu pēc revolūcijas), ministru padome par jauno prezidentu apstiprināja Dortikosu. Tikmēr faktiskā galvenā persona valstī bija premjerministrs Fidels Kastro, kurš jau kopš revolūcijas ārvalstīs bieži tika dēvēts par diktatoru. Tikmēr Dortikoss bieži pārstāvēja Kubu oficiālās starpvalstu konferencēs un uzstājās ar runu ANO arī Kubas krīzes laikā.

Līdz ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu 1976. gadā, kad arī par formālo valsts vadītāju kļuva Kastro, bijušajam prezidentam tika piešķirti Kubas Bankas prezidenta un Valsts Padomes locekļa krēsli. Šajos amatos viņš atradās līdz pat pašnāvībai, ko Dortikoss jau gadiem ilgi esot vēlējies īstenot neizturamu muguras sāpju dēļ, taču punktu esot pielikusi sievas nāve.