Bērni, kuri izmainīja pasauli: Top10  (50)

Abu vēstuļu sarakste neizmainīja vēstures ritējumu, taču nedaudz atslābināja Aukstā kara spriedzi abās dzelzs priekškara pusēs. Pasaules vēsturē netrūkst arī citu gadījumu, kad bērni vislabāk un visefektīvāk spēj uztvert un novērtēt notiekošo. To pierāda arī Greisa Bedela, kura vienpadsmit gadu vecumā palīdzēja mainīt nesen ievēlētā prezidenta Abrahama Linkolna tēlu, iespējams, tādējādi ietekmējot viņa politisko karjeru.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar kopumā desmit bērniem, kuri ietekmējuši politiskās norises, cilvēktiesību attīstību vai izmainījuši visas pasaules sabiedrības uztveri:

Samanta Rīda Smita

1972 - 1985

Rīt aprit trīsdesmit gadi, kopš tolaik desmit gadus jaunā Samanta Smita no Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra Jurija Andropova saņēma atbildes vēstuli uz viņas jautājumiem par to, kāpēc jaunieceltais PSRS vadītājs vēlas karu.

Andropovs amatā tika iecelts 1982. gada novembrī un ASV politikas eksperti norādīja, ka viņš distancētās lielvaru attiecības varētu padarīt vēl saltākas, nereti piesaucot arī atomkara draudus. Kad viņa attēls parādījās uz "The Times" vāka, Smita pajautāja savai mammai, kāpēc visi no viņa baidās, bet neviens nepajautā, kāpēc Andropovs vēlas karu. Mamma ieteica to izdarīt meitenei pašai.

Viņa uzrakstīja vēstuli un nosūtīja to Jurijam Andropovam. Šī vēstule tika plaši publicēta Padomju medijos, taču atbilde nesekoja. Tad meitene adresēja otru vēstuli PSRS vēstniekam ASV, jautājot, vai viņas vēstulei ir sagaidāma atbilde. Drīz pēc tam PSRS vadītājs viņai atbildēja personiski, kā arī ielūdza vasarā apciemot Krieviju, ko viņa arī izdarīja, kļūdama par abu valstu propagandas materiālu varoni.

Atgriežoties mājās, viņu sagaidīja limuzīns un kameras sekoja vai uz katra soļa. "Labās gribas vēstnese", kā viņu dēvēja visā pasaulē, sarakstīja grāmatu  par saviem piedzīvojumiem Krievijā un piedalījās miera sarunās Japānā kā to jaunākā dalībniece.Smita gāja bojā dažus gadus vēlāk nelielas pasažieru lidmašīnas traģiskā avārijā.

Greisa Bedella Bilingsa

1848 - 1936

Vairāk nekā simts gadus pirms Smitas cita maza amerikāņu meitenīte nosūtīja vēstuli ASV prezidenta kandidātam Abrahamam Linkolnam. Greisa Bedella, būdama tikai 11 gadus veca, esot cerējusi uz viņa ievēlēšanu. Lai tas notiktu, meitene nosūtīja prezidenta kandidātam atklātu vēstuli, norādot, ka daudz lielākus panākumus Linkolns panāktu, ja viņa smalko seju rotātu bārda.

Ievērojamais politiķis jau īsi pēc ievēlēšanas par pārsteigumu meitenes vecākiem, viņai atsūtīja pat atbildes vēstuli, taču nesolīja viņas ieteikumam sekot. Tomēr  drīz vien viņš tomēr sāka atlaist bārdu, kas, iespējams, bija viens no viņa politiskās veiksmes iemesliem.

No viņa amata ieņemšanas dienas 1861. gada 4. martā līdz pat atentātam 1865. gada 15. aprīlī viņš bija pazīstams kā kuplas bārdas īpašnieks un kā tāds iemūžināts vai visās gleznās un skulptūrās. Vēlāk viņš ar meiteni pat saticies, kam par godu viņas dzimtajā Vestfīldā mūsdienās ir atklāts bronzas piemineklis, attēlojot abu tikšanos (attēlā šeit).

Hektors Pītersons

1964 - 1976

Hektors Pītersons savos 12 gados pats nepaspēja mainīt pasauli, taču viņa pēcnāves foto, kurā mazā zēna ķermeni nes kāds cits skolēns, kļuva par ikonisku Dienvidāfrikas melnādaino iedzīvotāju pretošanās simbolu baltādainajiem kolonizatoriem.

Šajā laikā Dienvidāfrikas izglītības sistēmā tika ieviesta angļu un afrikāņu valoda, vienlaikus pārtraucot iespēju mācīties daudzās dzimtajās valodās. Soveto pilsētā 1976. gada jūnijā aizsākās skolēnu pretošanās kustība, un 16.datumā protestētāji sarīkoja miermīlīgu gājienu, pieprasot tiesības mācīties dzimtajā valodā.

Policija uz bērniem atklāja uguni, kā vienu no pirmajiem nogalinot 12 gadus jauno Pītersonu. Turpmāko dienu sadursmēs bojā gāja vēl 176 līdz 700 jauniešu.Mirstošā Pītersona fotogrāfija tika publicēta visā pasaulē, izsaucot negatīvu starptautiskās sabiedrības reakciju pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu. Tiesa, tas pastāvēja vēl nepilnus 20 gadus.

Nkosi Džonsons

1989 - 2001

Nkosi Džonsons nāca pasaulē trīspadsmit gadus pēc Soveto pilsētiņas sacelšanās asiņainajiem notikumiem ar AIDS slimai mātei un jau kopš dzimšanas bija inficēts ar nāvējošo HIV vīrusu.

Drīz pēc zēna mātes nāves viņu adoptēja Geila Džonsone. Mazais Nkosi nokļuva sabiedrības uzmanības centrā, kad kāda Johannesburgas piepilsētas skola atteicās viņu uzņemt audzēkņu rindās puiša smagās diagnozes dēļ. Notikums plaši atskanēja arī augstākajos politiskajos gaiteņos, jo Dienvidāfrikas konstitūcija aizliedz diskrimināciju pēc veselības stāvokļa.

Rezultātā skola savu noraidījumu atsauca, bet Nkosi kļuva par 13. Starptautiskās AIDS konferences galveno runātāju, aicinot AIDS upurus runāt par savu slimību un nebaidīties meklēt palīdzību.

Nelsons Mandela savu mazo tautieti nosauca par ikonu centieniem dzīvot. Kad zēns mira, viņš bija visilgāk dzīvojušais, kurš kopš dzimšanas ir HIV inficēts.

Ikbals Masihs

1982 - 1995

Pakistānietis Ikbals Masihs četru gadu vecumā tika pārdots kādai paklāju manufaktūrai. Tajā viņš, piesiets saitē, bija spiests strādāt 12 stundas dienā bez pienācīga ēdiena, jebkādas brīvības un veselības aprūpes.

Nepietiekamā ēdiena un smagā darba dēļ desmit gadu vecumā Ikbala augums bija kā sešus gadus vecam zēnam. Šajā vecumā viņam izdevās izbēgt no saviem vergturiem un pievienoties nevalstiskajai organizācijai, kas cīnījās par normāliem darba apstākļiem. Ikbals turpmāko gadu laikā palīdzēja vēl aptuveni 3000 bērnu izbēgt no verdzības važām, un, atklādams savu dzīves stāstu, uzstājās pret bērnu nostrādināšanu organizētās konferencēs visā pasaulē.

Viņš tika noslepkavots 1995. gada Lieldienās. Lai gan noziegumā tika vainota "paklāju mafija", kurai nepatika, kādu publicitāti ieguvusi bērnu paverdzināšanas sistēma, par vainīgiem tika atzīti kādi netālu no viņa dzīvesvietas dzīvojošie. Viņu motīvi tā arī palikuši neskaidri.

Oms Prakašs Gurdžārs

1992

Indijā dzimušā Oma Prakaša Gurdžāra dzīvesstāsts ir līdzīgs iepriekš aprakstītajam Ikbala Masiha likteņa ceļam, vienīgi viņš piecu gadu vecumā nonāca lauku darbos un pēc trīs gadu smaga darba tika atbrīvots.

No verdzības viņu atbrīvoja kāda nevalstiskā organizācija, kurai viņš pats vēlāk pievienojās. Būdams vēl pavisam mazs zēns, viņš ar tās atbalstu cīnījās par bezmaksas izglītību Indijā, kā arī palīdzēja izveidot tā saucamos "bērniem drošos ciematus". Šajos ciematos tiek uzraudzīta bērnu tiesību ievērošana un ir aizliegta verdzība.

Viens no viņa galvenajiem sasniegumiem ir likums, kas katram jaundzimušajam liek piešķirt dzimšanas sertifikātu. Tas ļauj ne tikai reģistrēt bērnu skaitu, bet arī vieglāk noteikt, vai bērns ir sasniedzis noteiktu vecumu, lai varētu tik nodarbināts. Gurdžārs par savu darbu ieguvis Starptautisko bērnu miera balvu.

Villijs Džonsons

1850 - ?

Villijs Džonsons no Vērmontas pievienojās Amerikas pilsoņu karam kopā ar savu tēvu, kad mazajam zēnam bija tikai vienpadsmit gadi.

Tā kā viņš tika atzīts par pārāk jaunu, lai rokās turētu ieročus vai ietu izlūkos, viņš kļuvis par armijas vienības bundzinieku. Villijs piedalījies vismaz divdesmit piecās kaujās un trīspadsmit gadu vecumā saņēmis medaļu par drošsirdību.

Īpašu ievērību esot izpelnījusies viņa rīcība kādā septiņas dienas ilgā kaujā, kad atkāpjoties lielākā daļa vīru pameta visu, tostarp ieročus, lai varētu ātrāk paskriet, bet mazais zēns no savām bungām nešķīrās. Vēlāk notiekošajā parādē viņš bijis vienīgais bundzinieks, kurš varējis pavadīt armijas vienību gājienu.

Sibilla Ludingtona

1761 - 1839

Ņujorkas Štata Kentas pilsētiņā dzīvojošajai Sibillai Ludingtonai bija tikai 16 gadu, kad viņa kļuva par Amerikas Neatkarības kara varoni.

1777. gada 26. aprīlī viņa brīvprātīgi pieteicās ar zirgu doties vairāk nekā 60 kilometru tālā ceļā, lai pulcētu brīvprātīgos un brīdinātu kolonistus, ka Lielbritānijas karaspēks dedzina Denburijas pilsētiņu. Viņas brīdinājums ļāva kolonistiem mobilizēties un patriekt britus uz Longailendas salu.

Anna Franka

1929 - 1945

Pēc tam, kad Vācijā pie varas nāca nacisti, Franfurtē dzīvojošā ebreju Franku ģimene pārcēlās uz Amsterdamu un nepaspēja pamest Nīderlandi, kad arī to okupēja Vācu karaspēks.

Pieaugot nacistu represijām pret ebrejiem, ģimene nolēma slēpties, paļaujoties uz Annas tēva lojālākajiem darbiniekiem, kuri turpināja viņiem piegādāt pārtiku un informāciju par notiekošo ārpasaulē. Pēc vairāk nekā diviem slēpnī pavadītiem gadiem, viņi tika nodoti un nosūtīti uz koncentrācijas nometni.

No visiem izdzīvoja tikai Annas tēvs, kurš atgriezās slēpnī, kur atrada saglabājušās meitas dienasgrāmatas un panāca to izdošanu. Annas Frankas dienasgrāmata ir kļuvusi par vienu no pasaulē pazīstamākajām grāmatām, bet mazā meitene - par simbolu visiem holokausta upuriem.

Pāvels Trofimovičs Morozovs

1918 - 1932

Tiek uzskatīts, ka Pāvels Morozovs, kuru savulaik padomju jaunatne iepazina kā Pavļiku, 1932. gadā nodeva savu valsts varai naidīgo tēvu, par ko ģimene viņu nogalināja.

Viņa, komunisma ideālu sekotāja, tēls kļuva par pamatu daudziem stāstiem, grāmatām, dziesmām, lugām, operai un pat veselām sešām biogrāfijām. Par spīti aktīvajai propagandai, kas zēnu padarīja par mocekli, no viņa dzīves ir zināms ārkārtīgi maz pārbaudāmu faktu, un vēlākos pētījumos dažādi pieņēmumi par viņa dzīves niansēm ir pilnībā apgāzti.

Zināms, ka zēns vārdā Pavļiks patiešām ir nogalināts, un viņa tēvs nošauts, jo apsūdzēts par to, ka, būdams viens no vadošajiem ciemā, viņš tā saucamajiem Gerašimovkas ciema kulakiem izkārtojis dažādus dokumentus. Noskaidrots arī tas, ka šajā ciemā patiešām netrūcis bagātu zemnieku, kuri pretojušies kolhoza izveidei, un propagandas kampaņa par šo padomju naidnieku apkarošanu bijis labs paraugprāvas elements.

Tomēr mūsdienu pētnieku vidū dalās domas par to, vai Pavļiks pats patiešām nodevis savu tēvu un vai viņa ģimene par to viņu nogalinājusi. Viena no populārākajām versijām skaidro, ka varas iestādes zēnu nošāvušas līdz ar tēvu, taču vectēvs, kas propagandas sacerētajā leģendā bijis galvenais slepkava, ilgi pārdzīvojis mazā zēna nāvi.