Briesmīgi cilvēku nolaupīšanas gadījumi: Top 10  (17)

Nupat atklāts kāds triju meiteņu nolaupīšanas gadījums, ko trīs brāļi, iespējams, pastrādājuši aptuveni pirms desmit gadiem. Lai gan pagaidām informācija par notikušo ir skopa, un turpinās izmeklēšana, sešgadīgais bērns, kas atrasts reizē ar gūsteknēm, varētu liecināt, ka sievietes ir seksuāli izmantotas. Līdzīgas zvērības atklājās pirms pāris gadiem Austrijā, kur kāds tēvs ilgus gadus seksuālā verdzībā turējis savu meitu. Līdzīgi gadījumi konstatēti arī citās valstīs.

Viņi izplatīja attēlus, kuros pati meitene bija izgriezta, bet bija redzams fons, cerot, ka kāds atpazīs vidi. Viņa gan tik atrasta pavisam citā veidā - kāds izmeklētājs nāca meitenes sagūstītājam uz pēdām, interneta čatā pats izliekoties par pedofilu. Apcietinot vīrieti uz aizdoma pamata par bērnu pornogrāfijas glabāšanu, policija bija pārsteigta atklājot, ka viņš jau vairākus gadus dzīvo kopā ar nepilngadīgo meiteni, kura tika meklēta.

Viņi noskaidroja, ka meitene ir kāda Marija jeb Maša, kas dzimusi Krievijas dienvidos. Četru gadu vecumā pēc tam, kad viņas vientuļā māte alkoholiķe mēģināja viņu nogalināt, meitenīte nonāca bērnunamā un jau pēc gada viņu adoptēja Metjū Mankūzo no Pensilvānijas. Mankūzo mazgadīgo meiteni seksuāli izmantoja, liekot viņai gulēt ar viņu kopā, kā arī ikdienā kopā mazgājās dušā. Maša tika turēta pusbadā, lai viņai vēlāk iestātos pubertātes vecums, kā arī uzņemts liels daudzums pornogrāfisku videomateriālu un fotogrāfiju, kas savukārt internetā tika mainītas ar citu pedofilu uzņemtajiem materiāliem.

ASV adoptēšanas aģentūra, kas bija palīdzējusi šķirtajam vīrietim nokārtot adopciju gan savulaik nebija pacentusies noskaidrot, kāpēc viņš ir šķīries un kāda ir viņa kriminālā pagātne. Izmeklēšanā atklājās, ka Mankūzo seksuāli bija izmantojis ar savu miesīgo meitu, bet vēlāk zaudējis interesi, kam iemesls izrādījās Mašas adopcija.

Austrijas policija 2008. gadā Amštetenes pilsētā aizturēja 73 gadus veco Jozefu Friclu (attēlā tiesas procesa laikā), kurš 24 gadus ieslodzījumā turēja un seksuāli izmantoja savu meitu. Šo gadu laikā meita, Elizabete Fricla, laidusi pasaulē astoņus tēva bērnus, no kuriem viens nomiris neilgi pēc piedzimšanas, jo nesaņēma medicīnisko palīdzību.

Tēvs meitu seksuāli izmantojis kopš 11 gadus vecuma. Pusaudža vecumā viņa divas reizes mēģināja aizbēgt no mājām, bet 1984. gadā, kad Elizabetei bija 18 gadi, vecāki policijai ziņoja, ka meita ir pazudusi. Kopš šī laika meitene turēta labi izolētā pagrabā zem mājas, kurā dzīvojusi pārējā ģimene.

Trīs no Elizabetei piedzimušajiem bērniem arī turēti ieslodzījumā pagrabā, bet pārējos audzināja Elizabetes vecāki. Jozefs apgalvoja, ka viņi pamesti pie viņu mājām ar zīmīti, ka klaiņojošā meita par tiem nespēj rūpēties. Vietējās amatpersonas, kaimiņi un pat sieva Friclam ticējuši, un nevienam nav radušās nekādas aizdomas.

Nozieguma atklāšanas brīdī pagrabā dzīvojuši 19 gadus vecā Elizabetes meita Kērstina, 18 gadus vecais dēls Štefans un piecus gadus vecais dēls Feliks. 2006. gada sākumā pasliktinājās Kērstinas veselības stāvoklis un viņa nogādāta slimnīcā, Jozefam apgalvojot, ka viņa bezsamaņā pamesta pie mājas durvīm līdzīgi kā citi bērni.

Lai glābtu meiteni, ārsti ar publiska paziņojuma palīdzību centās aicināt māti pieteikties un sniegt kādu informāciju par meitas slimības vēsturi. Tad Jozefs izveda Elizabeti un divus pārējos bērnus no pagraba, savai sievai paziņojot, ka "pazudusī" meita nolēmusi atgriezties mājās.

Pēc iztaujāšanas un apliecināšanas, ka viņai nekad vairs nevajadzēs kontaktēties ar savu tēvu, Elizabete piekrita sniegt liecības policijai.

Fricla stāsts daudziem austriešiem atmiņā uzjundīja kādas citu meitenes ieslodzīšanu, kas tika atklāta tikai dažus gadus iepriekš - 2006. gadā.

Tobrīd 11 gadus vecā meitenīte Nataša Kampuša (attēlā) tika nolaupīta, kad viņa bija ceļā uz skolu. Viņas nolaupītājs, 44 gadus vecais Volfgangs Priklopils, nākamos astoņus gadus viņu pārsvarā turēja piecus kvadrātmetrus mazā pagrabā zem garāžas savā mājā.

Pēc meitenes pazušanas policija vīrieti pat nopratināja, jo viņam bija balts busiņš, kādu bija redzējis kāds divpadsmit gadus vecs liecinieks, taču pēc ticama alibi noklausīšanās nepārmeklēja viņa māju.

Nolaupītājs bija apgādājis meiteni ar pārtiku un citām nepieciešamajām lietām, kā arī mācījis viņai lasīt, rakstīt un rēķināt. Sākotnēji viņa turēta tikai pagrabā, bet vēlākos gados darījusi arī dažādus mājas darbus un kopā ar vīrieti devusies iepirkties un pat slēpot. Kampuša gan vēlāk izmaklētājiem apgalvoja, ka par spīti šādiem izbraukumiem viņai ne reizi nav bijusi iespēja no sava nolaupītāja aizbēgt.

Tomēr 2006. gadā viņai tas beidzot izdevies. Meitene tīrījusi noziedznieka automašīnu, bet Priklopils tikmēr runājis pa telefonu un aizgājis tālāk, lai sarunai netraucētu putekļusūcēja skaņa. Meitene atstājusi to ieslēgtu un metusies skriet. Tajā pat vakarā viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena.

Kampuša par pieredzēto ir sarakstījusi autobiogrāfisku grāmatu "3096 days", pēc kuras motīviem šā gada 28. Februārī uz ekrāniem Austrijā iznākusi arī filma ar tādu pašu nosaukumu.

Deivids Pelzers (attēlā) savulaik sarakstīja sirdi plosošu grāmatu "Bērns, kuru nesauca vārdā", kā arī trīs tās turpinājumus. Tajās stāstīts par kāda zēna dzīvi, kurš neizprotamu iemeslu dēļ kļūst par savas mātes neizmērojamā naida upuri.

1960. gadā dzimušais Pelzers grāmatās apraksta pats savu pieredzi, kad viņa māte ar mīlestību un rūpēm gādāja par viņa četriem brāļiem, bet pret viņu izturējās ar ārkārtīgu nežēlību - sita, apzināti deva dzert indi, virs liesmas turēja viņa roku, lika ēst paša vēmekļus un citādi spīdzināja. Mocības beidzās, kad Deividam bija 12 gadu. Skolotājiem radās aizdomas par vardarbību ģimenē, un jau pēc nelielas izmeklēšanas Deivids nonāca bērnunamā.Lai gan viņa grāmata 2006. gadā bijusi arī viena no pirktākajām Latvijā un visā pasaulē  lielākoties novērtēta ar atzinīgiem vērtējumiem, kā arī atnesusi bijušajam upurim lielu peļņu, daudzi kritiķi to uzskata par pārāk detalizētu. Izskanējuši pat iebildumi, ka tā domāta pedofiliem.

Džīnija piedzima 1957. gadā Kalifornijā un savus pirmos trīspadsmit dzīves gadus pavadīja ieslēgta savā istabā.

Viņai jau mazā vecumā tika konstatēta garīga atpalicība, turklāt arī viņas abi vecāki cieta no psihiska rakstura traucējumiem. Pēc Džīnijas diagnozes uzzināšanas viņas tēvs nolēma pats ārstēt meitu, izmantodams savas metodes. Pa dienu viņš meiteni turēja piesietu pie bērnu krēsliņa, bet naktī - ievietoja guļammaisā, kurš savukārt bija piesiets gultai, kuru pārklāja metāla režģa vāks.

Meitene tik sista ikreiz, kad izdeva kādu skaņu, turklāt tēvs mēdza riet un rūkt, lai viņu apklusinātu. Tāpat viņš savai sievai un dēlam reti atļāva pamest māju, kā arī savstarpēji sarunāties.

Džīnijas liktenis plašākai sabiedrībai kļuva zināms, kad viņas māte no mājas aizbēga, līdzi ņemot abus bērnus. Trīspadsmit gadu vecumā Džīnija esot zinājusi vien aptuveni 20 vārdus, kas lielākoties bija nolieguma frāzes, piemēram, "izbeidz" un "pietiek".

Vairākkārtējs noziedznieks Kenets Parnels, kurš jau iepriekš bija izcietis četrus gadus ilgu cietumsodu par sadomazohisku tieksmju apmierināšanu, izmantojot bērnu, 1972. gadā nolaupīja septiņus gadus veco Stīvenu Steineru.

Viņš mazajam zēnam iegalvoja, ka viņa vecāki vairs nespēj par viņu parūpēties un tādēļ ar tiesas spriedumu Parnelam esot piešķirta aizbildniecība pār viņu. Viņš viņu seksuāli izmantoja, taču vienlaikus lika apmeklēt skolu un sabiedrībā izturējās kā viņa tēvs.

Stīvens izbēga no sava nolaupītāja septiņus gadus vēlāk, kad Parnels nolaupīja vēl vienu, šoreiz piecus gadus vecu zēnu Timiju Vaitu. Sagaidījis, kad nolaupītājs dodas uz savu darbu nakts maiņā, nu jau četrpadsmit gadus vecais zēns devās meklēt Timija mājas. Kad tas nav izdevies, viņš devās uz policijas iecirkni, kur ātri vien atklājās, ka Stīvens ir jau septiņus gadus meklētais puisēns.

Noziedznieks pēc notveršanas cietumā pavadīja tikai piecus gadus, jo sākotnēji netika apsūdzēts seksuālos noziegumos. Tos viņš atzina vien pēc vairākiem gadiem, kad Stīvens bija gājis bojā motocikla avārijā.

Stīvena vecākais brālis Kerijs Steiners savukārt bērnībā pārdzīvoja atstumtību un mīlestības trūkumu, jo vecāki sēroja par viņa brāļa pazušanu. Tiek uzskatīts, ka tieši šī iemesla dēļ viņš kļuva par bēdīgi slaveno Josemitas sērijveida slepkavu.

Kamerons Hukers kopā ar sievu Dženisu 1977. gadā nolaupīja un septiņus gadus gūstā turēja Kolīni Stenu.

Tolaik divdesmit gadus vecā meitene ar autostopiem bija devusies apciemot savu draudzeni, kura dzīvoja citā ASV štatā. Pāris viņu nolaupīja, fiziski ietekmēja un seksuāli izmantoja septiņus nākamos gadus, lielāko daļu laika upuri turot koka kastē zem savas gultas.

Kā Kolīna vēlāk atklāja policijai, tad viņai bija pieeja telefonam un reiz pat nolaupītāji viņai ļāva apciemot ģimeni, bet meitene nav mēģinājusi bēgt. Kolīnai bijis iestāstīts, ka Hukeru pāris ir daļa no lielākas organizācijas, kas bēgšanas gadījumā izrēķinātos gan ar meiteni, gan viņas ģimeni.Noziegums tika atklāts, kad Kamerons vēlējies vēl kādu verdzeni, bet viņa sieva Dženisa tam nav piekritusi. Strīdus rezultātā viņa atklāja Kolīnai, ka nekāda organizācija nepastāv. Meitene savukārt šī pavērsiena rezultātā savus nolaupītājus nodeva policijai. Izmeklētāji atklāja, ka meitenei pa šiem gadiem bija izveidojusies pieķeršanās saviem nolaupītājiem, kas arī varētu būt iemesls tik novēlotai ziņošanai.

Maikls Džons Devlins (attēlā) 2007. gadā tika apcietināts, kad radās aizdomas, ka viņš pirms trim dienām nolaupījis 13 gadus veco Benu Ovnbiju. Pēcāk atklājās, ka viņš jau piecus gadus verdzībā tur arī tobrīd 16 gadus veco Šaunu Horrnbeku.

Hornbeks pazuda 11 gadu vecumā, kad ar velosipēdu bija devies pie netālu dzīvojošā drauga. Devlins viņam ikdienā lika tēlot viņa dēlu, kā arī izmantoja bērnu pornogrāfijas - fotogrāfiju un videoierakstu - veidošanai. Tāpat viņš pusaugu zēnu veda uz citiem ASV štatiem, kur viņu pakļāva seksuāla rakstura darbībām.

Pēc nozieguma atklāšanas Devlins tika notiesāts par bērnu nolaupīšanu un izvarošanu, kā arī bērnu pornogrāfijas radīšanu un izplatīšanu, kopumā saņemot vairākus mūža ieslodzījumus.

Džona Tomasa Džamelskes (attēlā) sieva 1988. gadā smagi saslima un pēc pāris gadiem mira. Šajā gadā turīgais nekustamo īpašumu mākleris veica arī savu pirmo, bet ne pēdējo sievietes nolaupīšanu.

Noziedznieks jau iepriekš zem pagalma bija izbūvējis pagrabu, kurā viņš pēc nolaupīšanas 1988. gadā uz diviem gadiem ieslēdza un visu šo laiku seksuāli izmantoja savu pirmo upuri - 14 gadus vecu Amerikas iedzimto. Viņš viņu pēcāk izlaida, taču piedraudēja izrēķināties ar viņas mazāko brāli, ja tiks nodots, kā dēļ meitene par nodarījumu nevienam nav teikusi. Pēc dažiem gadiem gadiem viņš uz ielas nolaupīja kādu 14 gadus vecu klaidoni, kuru atkal turēja savā bunkurā, bet vēlāk ar aizsietām acīm aizveda līdz viņas mājām un izlaida. Viņa vērsās policijā, taču netika uzskatīta par uzticamu liecinieku, jo agrāk bija lietojusi narkotikas.

1997. gadā viņš nolaupīja kādu 53 gadus vecu sievieti, kura tikpat kā nerunāja angliski. Pārestības atkārtojās nepilnu gadu. Pēcāk viņa atbrīvota, taču nespēja policijai sniegt nekādu noderīgu informāciju par vietu, kur tika turēta vai pašu nolaupītāju. Līdzīgi 2001. gadā tika nolaupīta kāda 26 gadus veca latīņamerikāniete, kura arī pēc atbrīvošanas nespēja sniegt izmeklēšanai noderīgu informāciju.

Pēc līdzšinējiem "panākumiem" Džamelske 2003. gadā ar savu kārtējo upuri - 16 gadus vecu afroamerikāņu meiteni - pat atļāvās iziet sabiedrībā, taču kādā brīdī viņa no publiskā telefona paspēja piezvanīt savai māsai. Pēc šī zvana policijai izdevās noskaidrot, kur nolaupītājs ar savu upuri bijis, kā arī pēc aculiecinieku teiktā sazīmēt konkrēto personu.

Džamelske vēlāk atzinis, ka bijis izbrīnīts par stingro sodu, kas viņam piešķirts, jo neesot uzskatījis, ka sieviešu turēšana bunkurā un viņu seksuāla izmantošana ir tik briesmīgs noziegums.

1990. gadā 28 gadus vecs japāņu bezdarbnieks Nabujuki Sato nolaupīja desmit gadus veco Fusako Sano un turēja viņu gūstā vairāk nekā deviņus gadus.

Lai gan sākotnēji meitene bija centusies pievērst sev apkārtējo uzmanību ar troksni, vēlāk viņa padevusies liktenim un vairs nepretojusies, kā arī nemēģinājusi bēgt. Viņa mēnešiem ilgi turēta sasieta, bet vēlāk pat varējusi brīvi pārvietoties pa Sato mājas augštāvu. Laiku pa laikam viņa tika fiziski sodīta ar elektrošoku vai nazi, ja nepildīja kādu sava nolaupītāja pavēli, piemēram, videokasetē neierakstīja zirgu skriešanās sacīkstes.

Lai gan mājā dzīvoja arī nolaupītāja māte, viņa vēlāk policijai teicās neko nezinām par dēla turēto upuri. Viņa 2000. gadā izsauca policiju, lai ziņotu par dēla agresivitāti pret pašu, bet policija uzgāja arī Sano.

Kad viņa tika izglābta, meitene bija veselīga, bet vāja un ar ļoti gaišu ādas krāsu, jo visu ieslodzījuma laiku nebija bijusi ārpus telpām. Tāpat 19 gadus vecā meitene nebija garīgi attīstījusies un joprojām uzvedās kā bērns.