Ķīmiskie ieroči: Kas ir Sīrijas krājumā?  (92)

Saspringumu rada fakts, ka ASV iepriekš ir brīdinājusi, ka ķīmisko ieroču pielietošana būtu "sarkanās līnijas" pārkāpšana, kas liktu apsvērt aktīvāku iesaistīšanos jau vairāk nekā divus gadus ilgstošajā prezidenta Bašara al Asada un viņa pretinieku cīņā par varu. Tāpat pastāv bažas, ka masu iznīcināšanas ieroči var nonākt Sīrijas konfliktā iesaistītu radikāļu rokās.

Kas tad īsti ir zināms par Sīrijas ķīmisko bruņojumu un tā pielietošanu?

Sīrijas ķīmisko ieroču apjomi un izvietojuma vietas ir spekulāciju temats jau daudzus gadus. Kamēr ķīmiskā bruņojuma esamība Sīrijā netiek apšaubīta, nav drošas informācijas, kā ieroču arsenāls iegūts un attīstīts, norāda raidsabiedrība BBC.

Damaska nav parakstījusi Ķīmisko ieroču konvenciju (CWC), ne arī ratificējusi Bioloģisko un toksisko ieroču konvenciju (BTWC), tāpēc arī nekad nav oficiāli deklarējusi savus krājumus.

Sīrijas amatpersonas ir atzinušas, ka veido ķīmisko ieroču krājumu, bet arī uzsvērušas, ka šos ieročus nekad nelietos pret savu tautu, norāda BBC. Bijušais Sīrijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Džihāds Makdisi, kurš nu ir pametis dzimteni, septembrī paziņoja, ka Sīrija ķīmiskos ieročus izmantotu tikai "ārējas agresijas" gadījumā.

Tiek plaši uzskatīts, ka Sīrijai ir liels daudzums sinepju gāzes un nervu gāze zarīns. Sīrija arī mēģinājusi radīt pat vēl toksiskākas un noturīgākas vielas, piemēram, VX gāzi, uzskata ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP).

Sīrijas ķīmisko ieroču krājumi tiek lēsti "aptuveni 1000 tonnu apmērā, kas izvietotas 50 dažādās pilsētās", teikts Indijas Aizsardzības un drošības analīzes ziņojumā, atsaucoties uz Turcijas, Arābu valstu un Rietumu izlūkdienestiem. Zināms, ka Sīrijas ķīmiskais arsenāls ir kaujas spējīgs, tāpēc rada nopietnus draudus, papildināts ziņojumā.

Ķīmiskos ieročus līdz mērķim Sīrijas armijas tehniskās iespējas ļauj nogādāt dažādos veidos, uzskata CIP, tai skaitā ar aviācijas bumbām, artilērijas lādiņiem un ballistiskajām raķetēm.

Domājams, ka pirms Arābu - Izraēlas 1973. gada kara, Sīrija no Ēģiptes ieguvusi sinepju gāzi. Jau astoņdesmitajos gados Sīrija pati ražojusi kaujas ķimikālijas no savām izejvielām, skaidro BBC.

Astoņdesmitajos gados Sīrija pati sākusi ražot arī zarīnu. ASV amatpersonas apgalvoja, ka 1988. gadā valstī vairākas pesticīdu ražotnes pārveidotas zarīna ieguves vajadzībām. 1993. gadā Sīrija sākusi ražot ar sinepju gāzes tipa ķimikālijām pildītus raķešu artilērijas lādiņus.

Diskusija par ķīmiskajiem ieročiem ievērojami aktivizējās martā, kad izskanēja ziņas par to iespējamo izmantošanu kaujās valsts ziemeļu provincē Alepo, nogalinot vismaz 27 cilvēkus. Sīrijas valdība paziņoja, ka ķīmiskos ieročus pielietoja nemiernieki, kuri apsūdzības noliedza, nodarījumā apsūdzot pašu Damaskas režīmu.

Sīrijas valdība 20. martā oficiāli aicināja ANO izveidot neatkarīgu komisiju, lai izmeklētu Damaskas apsūdzības, ka ķīmiskos ieročus izmantojuši nemiernieki, tomēr vēlāk ANO izveidotajai komandai liegta atļauja iebraukt Sīrijā. Damaska aizliegumu pamatoja ar to, ka konkrēti lūgusi ANO veikt pārbaudes Alepo provinces Han al Asalas ciematā, kamēr ANO ģenerālsekretārs vēlējies, lai misija varētu darboties visā Sīrijas teritorijā.

Martā pārliecību par to, ka viena no pusēm Sīrijas konfliktā ir izmantojusi ķīmiskos ieročus, pauda Izraēla.

Aprīlī izskanēja ziņas par vēl vienu, iespējams, ķīmisko uzbrukumu Alepo. Internetā izplatītā videoierakstā un fotogrāfijās bijuši redzami cilvēki, no kuru mutēm nāk putas, bet ķermeņi raustās krampjos, kas ir galvenie zarīna gāzes saindēšanās simptomi.

Ar paziņojumu, ka ir pierādījumi tam, ka Sīrijā, iespējams, ir pielietoti ķīmiskie ieroči, nāca klajā Lielbritānija un ASV. Par iespējamo zarīna pielietošanu iepriekš ziņoja Izraēla.

Maija sākumā ANO cilvēktiesību pārkāpumu izmeklētāja Karla del Ponte intervijā Šveices radio pieļāva, ka zarīna gāzi konfliktā varētu būt pielietojuši bruņotie nemiernieki. Par šo paziņojumu skepsi pauda ASV amatpersonas.

Zarīns ir bezkrāsains, bez garšas un smaržas, tāpēc cilvēks pats ar savām maņām nevar noteikt tā klātbūtni gaisā. Zarīns sākotnēji ir šķidrums, kurš ātri tvaiko un izplatās gaisā. Tiek uzskatīts, ka šī nervu gāze ir 20 reizes spēcīgāka par cianīdu.

Indīgā gāze ietekmē nervu sistēmu un parasti izraisa elpošanas mazspēju. Saindēšanās simptomi parādās dažas sekundes pēc vielas uzņemšanas, bet nāve var iestāties vienas līdz desmit minūšu laikā. Ja zarīns uzņemts šķidrā veidā, saindēšanās simptomi var parādīties līdz pat 18 stundām vēlāk.

Ar zarīnu var saindēties uzņemot to caur ādu, ieelpojot un kopā ar pārtiku, vai ūdeni.

Vieglas saindēšanās gadījumā simptomi var būt acu kairinājums, iesnas, neskaidra redze, siekalošanās, klepus, spiedoša sajūta krūtīs, caureja, apjukums, miegainība un slikta dūša.

Nopietnas saindēšanās gadījumā ir elpošanas traucējumi, samaņas zudums un paralīze, bet nāve var iestāties dažu minūšu laikā, ja netiek sniegta medicīniskā palīdzība. Lai saindēto personu glābtu, nekavējoties ir jāievada pretinde - atropīns un fizostigmīns. 

Sinepju gāze ir bezkrāsaina šķidra un gāzveida viela, kas ož pēc puvušiem sīpoliem, ķiplokiem vai sinepēm, dažkārt arī vispār bez izteiktas smaržas. Istabas temperatūrā sinepju gāze parasti ir šķidrā agregātstāvoklī, bet biežāk to izmanto gāzes veidā.

Sinepju gāze ir kodīga viela, kas dedzina acis un ādu, bet ieelpošanas gadījumā arī muti, plaušas un rīkli. Tā parasti nav letāla, bet var izraisīt vēzi un nopietni sakropļot cilvēku. Lai gan sinepju gāze nav tik nāvējoša kā zarīns, tai nav pretindes, tāpēc vienīgā ārstniecības iespēja ir to pilnībā dabūt nost no ķermeņa.

Sinepju gāzes iedarbība nav tūlītēja, cietušais var sākt sajust simptomus divas līdz 24 stundas pēc saskares ar vielu. Inde iedarbojas nokļūstot kontaktā ar ādu un to ieelpojot.

Saindēšanās simptomi ir acu gļotādas iekaisums, ādas apdegumi, kakla sāpes un uzņēmība pret infekcijām, un plaušu karsoni. 

Ķīmiskos ieročus izmantoja jau Pirmajā pasaules karā, vieni no pirmajiem indīgo gāzu izmantotājiem bija Vācija un Francija.

Sinepju gāze ir izmantota vairākos karos, to skaitā britu spēki to pielietoja Krievijas pilsoņu karā 1919. gadā, Spānijas un Itālijas karavīri Ziemeļāfrikā, bet trīsdesmitajos gados tā izmantota Ķīnā.

Zarīnu, gatavojoties Otrajam pasaules karam, 20. gadsimta trīsdesmitajos gados izgudroja Vācijas zinātnieki.

Irākas gāztais līderis Sadams Huseins zarīnu un sinepju gāzi 1987. - 1988. gadā izmantoja pret kurdu nemierniekiem, kā arī 1980. - 1988. gada karā pret Irānu.

1995. gada augustā zarīna uzbrukumu Tokijas metro sarīkoja reliģiskās sektas "Augstākā patiesība" ("Aum Shinrikyo") biedri. Bojā gāja 13 cilvēki, bet vairāk nekā 5000 saindējās.