Deviņi traģiski Everesta iekarošanas stāsti  (39)

Džomolungma aso izjūtu cienītāju vidū nav tikai atzīmēšanās punkts 8 848 metrus augstumā, bet viena no visgrūtākajām un bīstamākajām savu spēju pārbaudīšanas vietām uz zemeslodes - vidēji katrs desmitais sarežģītajā kāpienā iet bojā. Alpīnistu nāves iemesli ir visdažādākie, un ne visi no tiem ir cilvēka ietekmējami. Daudzi iet bojā lavīnu dēļ, citi nāvējoši savainojas, krītot no liela augstuma, bet daudzu nāves iemesls ir ietiepība un nepareizu lēmumu izdarīšana.

Kalnākāpējus pasaules augstākā virsotne sagaida ar līdz pat -60 grādus zemu temperatūru, skābekļa trūkumu un līdz pat 55 metriem sekundē stipru vēju. Turklāt tieši pēdējie 300 metri ir iesaukti par "nāves joslu", kurā skābeklis ir tik maz, ka speciāli nesagatavota cilvēka ķermenis šajā vidē nemaz nespēj funkcionēt. Līdz šim bojā gājuši jau gandrīz 250 Everesta iekarotāji. Šogad vien zināmi jau astoņi kalna upuri, no kuriem septiņi miruši maijā.

Gandrīz visu aizgājēju ķermeņi tā arī paliek kalnā, jo pat palīdzēšana kādam ievainotajam nozīmē nāves spriedumu pašam izpalīgam. Diemžēl līdz ar to augstākās virsotnes iekarotāju realitāte ir ceļā sastapties ar neskaitāmu citu adrenalīna cienītāju mirstīgajām atliekām. Kalnākāpēju vidū ir zināms teiciens, ka Everestā ikviens mirst vienatnē, pat, ja pāris metru attālumā citi kalnākāpēji dodas augšup vai lejup no kalna.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar deviņiem baisiem stāstiem par Džomolungmas iekarotājiem, kuri savam mērķim ziedoja pašu dārgāko - dzīvību.
Piedāvājam arī video par pirmajiem smailes iekarotājiem Edmundu Hilariju un Tenzingu Norgaju, kuri Everestu iekaroja 1953. gada 29. maijā.

Pirmo reizi Everesta ētikas normas plašāka sabiedrība iepazina 2006. gada maijā. Toreiz britu kalnākāpējs Deivids Šārps (attēlā) virsotni centās sasniegt vienatnē, taču ceļā mira.

Viņš cieta no skābekļa trūkuma un katastrofālas ķermeņa atdzišanas. Everestā tas nav nekas nepieredzēts, taču šokējošs bija kas cits - viņam garām pagāja aptuveni četrdesmit cilvēki, kuri pat necentās palīdzēt. Turklāt vairāki no tiem Šārpam pagāja garām divreiz - ceļā uz virsotni un no tās. Sabiedrību visvairāk šokēja tas, ka garām pagājušo cilvēku vidū bija arī populārzinātniskā televīzijas kanāla "Discovery" žurnālisti, kuri mirstošo alpīnistu pat intervēja, taču pēcāk pameta, atstājot viņam vien skābekļa balonu.

Tomēr kalnākāpēju viedoklis, ka neviens nevar tikt vainots brita nāvē, bija nesalaužams. Viņi norādīja, ka 8500 metru augstumā, kur atradās Šārps, pat uzturēties ir ārkārtīgi grūti, bet palīdzēt kādam citam ir praktiski neiespējami.

Nav skaidrs, kurā brīdī jēdziens "zaļie zābaki" Everesta iekarotāju vidū folklorizējās, taču tas ir kļuvis par tradicionālu un baisu atskaites punktu teju visiem virsotnes iekarotājiem.

Par "zaļajiem zābakiem" alpīnisti sauc indieša Cevanga Palžoru mirstīgās atliekas, kuru spilgta iezīme ir joprojām nelaiķa kājās esošie zābaki (video). Viņš bija viens no tā sauktā "asiņainā maija" upuriem, kuri gāja bojā 1996. gada sezonā. Šajā mēnesī kalnā palika 15 kalnākāpēji, kas ir lielākais upuru skaits vienas sezonas laikā. Tā kā nelaiķis atrodas salīdzinoši ļoti lielā augstumā (tikai pāris metrus tālāk mira arī iepriekš pieminētais Deivids Šārps), tad tas līdz pat mūsdienām arī palicis vienā vietā, atgādinot garām kāpjošajiem aso izjūtu cienītājiem, cik šis ceļš ir bīstams.

Lielais mirušo skaits tik īsā laikā izraisīja plašas diskusijas, vai nevajadzētu aizliegt komerciālu ekspedīciju organizēšanu. Par galveno lielo mirušo skaita iemeslu tika uzskatīta kāre pēc lielākas peļņas - naudas dēļ daudzi organizatori pieļāva pat līdz galam nesagatavotu ekspedīciju došanos uz virsotni. Lai gan kopš tā laika kāpēju un arī upuru skaits ir samazinājies, komerciālas ekspedīcijas notiek joprojām.

Virsotnē neviens nevienam nepalīdz ...ja vien to nenosaka jūtas.

1998. gada maijā vīrs un sieva Frensisa un Sergejs Arsentjevi devās iekarot virsotni bez skābekļa maskas. Tā ir visai traka ideja, jo samaņas zaudēšana skābekļa trūkuma dēļ var pienākt ļoti ātri, taču vairāki kalnākāpēji to ir paveikuši. Nosacījumi šādai kāpšanai paredz līdzi ņemt vien aptuveni 10 kilogramus smagu kravu un pēdējos pārsimts metrus veikti lielā ātrumā. Gadījumā, ja kaut kas nenotiek, kā plānots un "nāves zonā" jāuzturas ilgāk, kāpējs parasti  ir nolemts tūlītējai nāvei.

8200 metrus augstajā bāzes mītnē abi kalnākāpēji pavadīja piecas dienas, ko eksperti dēvē par fundamentālu kļūdu. Šajā laikā viņi divreiz neveiksmīgi cenās iekarot virsotni, pamazām zaudējot spēkus, taču 22. maijā viņi mēģināja trešo reizi un to izdarīja.

Jau tūlīt pēc tam sniega un miglas dēļ atceļā viņi viens otru pazaudēja. Frensisa skābekļa trūkumā pavadīja pārāk daudz laika un krita, bet viņas vīrs, neredzēdams, kur sieva paliek. atgriezās bāzes stacijā. Nosalušo un ievainoto, bet vēl dzīvo sievieti pēc dažām dienām redzēja uzbeku ekspedīcija, kura nespēja palīdzēt, bet vēlāk par to informēja viņas dzīvesbiedru. Viņš, paņēmis līdzi vairākus skābekļa balonus, devās sievai pakaļ un mira ceļā.

Sievieti pēcāk bija sastapis vēl kāds britu pāris, kurš pavadīja ar viņu pāris stundas. Arsantjeva esot nemitīgi atkārtojusi frāzi "nepametiet mani", taču viņi nekādi nespēja palīdzēt un Frensisu atstāja.

Tie, kas ir sasnieguši Everesta virsotni, apgalvo, ka tu neko vēl neesi sasniedzis, ja neesi atgriezies, lai par to pastāstītu.

To pierāda arī divu alpīnistu - Džordža Malorija un Endrjū Ārvaina - liktenis, kuri pasaules augstāko punktu devās iekarot vēl tālajā 1924. gadā. Tā kā viņi neatgriezās, nav zināms, vai mērķis tika sasniegts.

Jau 1933. gadā 8460 metru augstumā tika atrasts cirvis, kas piederējis vienam no kāpējiem, bet 1991. gadā 8480 metru augstumā tika atrasts 1924. gadā ražots skābekļa balons. 1999. gadā 8200 metru augstumā uziets arī Malorija ķermenis (video).

Pie viņa uzieta arī kamera "Vest Pocket Kodak", kurā bija iemūžināti abi kalnā kāpēji. Tiek pieļauts, ka šī fotogrāfija liecina par to, ka viņi sasnieguši virsotni, jo Milorijs savai meitiņai pirms kāpiena solījis foto, ja abi kāpēji nokļūs Everesta smailē. Tomēr pēc fotogrāfijas vien nav nosakāms, vai abiem tas patiešām izdevies vai arī piedzīvojumu meklētāji nobildējušies kur citur.

Everests bargi soda tos, kuri mēģina spēlēt paši pēc saviem noteikumiem. Visi veiksmīgie kalna iekarošanas mēģinājumi notiek maijā vai arī ap septembra-oktobra miju. Starp oktobri un maiju ir pārāk auksts, bet no maija līdz septembrim laika apstākļi ir pārāk nepastāvīgi, kā arī biežāk iespējamas lavīnas.

Bulgārs Hristo Prodanovs vēlējās pierādīt, ka kalna virsotni var sasniegt arī aprīlī. Lai gan to neviens nebija darījis, viņš par saviem spēkiem bija drošs, jo līdz tam bija pazīstam kā ekstremālāko un bīstamāko virsotņu iekarotājs, kļūstot par pasaulē zināmu alpīnistu, kas aiz "dzelzs priekškara" dzīvojošajiem bija liels sasniegums.

1984. gadā viņš vienatnē un bez skābekļa sasniedza kalna virsotni, kļūstot par pirmo bulgāru, kurš iekarojis pasaules augstāko punktu. Lai gan viņš par to paspēja pavēstīt citiem, atceļā kalnākāpējs iekļuva spēcīgā vētrā un nosala līdz nāvei.

1979. gadā vācu alpīniste Hanelore Šmaca kļuva par pirmo sievieti un pirmo vācieti, kas mirusi Everesta augšējās nogāzēs.

Reizē ar viņu bojā gāja arī amerikānis Rejs Genets, bet šerpa, vēloties viņai palīdzēt, salā zaudēja gandrīz visus roku un kāju pirkstus. Ekspedīciju vadīja viņas vīrs Gerhards Šmacs, kurš būdams 50 gadus vecs, tolaik kļuva par vecāko Everesta virsotni sasniegušo cilvēku.

Vācietes liktenis neatšķiras no daudziem citiem, taču viņa alpīnistu vidū kļuvusi "populāra" kāda cita iemesla dēļ. Ilgus gadus viņas ķermenis bija sasalis sēdus pozā ar atvērtām acīm un vējā plīvojošiem matiem tieši kalnākāpēju maršruta malā. Vairākas ekspedīcijas centušās to pārvietot, taču tas laikapstākļu dēļ nekad nav izdevies. Reiz kādā bargā vētrā Šmacas ķermenis ar vēju esot iesviests aizā.

Pirmā Everesta sasniedzēja šerpas Tenzinga Norgaja brāļadēls nepālietis Lobsangs Šērija Būtija 1993. gadā vēlējās nokļūt Everesta virsotnē par godu sava onkuļa sasniegumam 40 gadus iepriekš.

Lai gan Būtija virsotni veiksmīgi sasniedza, viņš esot gājis bojā atpakaļceļā. Neilgi pēc virsotnes pamešanas alpīnists klupis un kritis līdz 8750 metru augstumam. Šīs kritiens viņam bija liktenīgs.

Nepālas šerpa Babu Čiri ir kalnākāpēju leģenda. Pavadot neskaitāmas kalnākāpēju ekspedīcijas, viņš arī pats desmit reizes sasniedzis Everesta virsotni.

Turklāt viņam pieder daži cienījami un citu Everesta iekarotāju apbrīnoti rekordi. Čiri bez skābekļa virsotnē reiz pavadījis divdesmit vienu stundu, kā arī kļuvis par nepārspētu visu laiku ātrāko virsotnes sasniedzēju, to paveicot 16 stundās un 56 minūtēs.

Diemžēl vienpadsmitais mēģinājums sasniegt virsotni šerpam izvērtās traģisks. Salīdzinoši zemā - aptuveni 6500 metru - augstumā viņš nepārdomāti lika soli, paslīdēja, iekrita ledāja plaisā un nositās.

Vitors Negrete bija slavens Brazīlijas piedzīvojumu meklētājs, kurš bija uzkāpis vairākās pasaules augstākajās virsotnēs.

Viņš 2005. gadā pirmo reizi sasniedza pasaules augstāko virsotni, bet nākamajā gadā vēlējās sasniegumu atkārtot, šoreiz neizmantojot skābekli. Lai tas izdotos, viņš vienā no pēdējām nometnēm atstāja skābekļa balonus un pārtiku. Kad Negrete atgriezās no veiksmīgas Everesta smailes iekarošanas, viņš atklāja, ka pārtika un skābekļa baloni ir nozagti. Spēku izsīkuma dēļ viņš mira netālu no trešās nometnes.

Vainīgais zaglis tā arī netika atrasts. Turklāt pēdējos gados ziņas par noziegumiem Everestā kļūstot aizvien biežākas. Tostarp tiekot ziņots, ka 5 364 metrus augstajā Nepālas puses bāzes nometnē esot izplatītas pat azartspēles un prostitūcija.