Everest02
Everesta smaile pirmo reizi sasniegta pirms 60 gadiem, kad tajā uzkāpa jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un Nepālas šerpa Tenzings Norgajs. Kopš tā laika pasaules augstākajā punktā pabijuši jau vairāki tūkstoši kalnākāpēju, tomēr daži simti no alpīnistu sapņu ekspedīcijas tā arī nekad nav atgriezušies.

Džomolungma aso izjūtu cienītāju vidū nav tikai atzīmēšanās punkts 8 848 metrus augstumā, bet viena no visgrūtākajām un bīstamākajām savu spēju pārbaudīšanas vietām uz zemeslodes - vidēji katrs desmitais sarežģītajā kāpienā iet bojā. Alpīnistu nāves iemesli ir visdažādākie, un ne visi no tiem ir cilvēka ietekmējami. Daudzi iet bojā lavīnu dēļ, citi nāvējoši savainojas, krītot no liela augstuma, bet daudzu nāves iemesls ir ietiepība un nepareizu lēmumu izdarīšana.

Kalnākāpējus pasaules augstākā virsotne sagaida ar līdz pat -60 grādus zemu temperatūru, skābekļa trūkumu un līdz pat 55 metriem sekundē stipru vēju. Turklāt tieši pēdējie 300 metri ir iesaukti par "nāves joslu", kurā skābeklis ir tik maz, ka speciāli nesagatavota cilvēka ķermenis šajā vidē nemaz nespēj funkcionēt. Līdz šim bojā gājuši jau gandrīz 250 Everesta iekarotāji. Šogad vien zināmi jau astoņi kalna upuri, no kuriem septiņi miruši maijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!