Ariels Šarons, kurš gadu desmitiem ir bijis militārais un politiskais līderis, ir viena no Izraēlas pretrunīgāk vērtētajām personām, kas ir vienlīdz daudz apbrīnota un nievāta. Viņa darbība kaujas laukā un vēlāk politikā palīdzēja radīt modernu valsti.
Karavīra un politiķa svarīgākais dzīves mērķis bija garantēt Izraēlai pilnīgu drošību. 2001. gadā Šarons kļuva par valsts premjeru, bet 2005. gadā pārcieta vieglu insultu. Savukārt pēc vēl viena insulta 2006. gada janvārī Šarons nonāca komā un kopš tā laika atrodas veģetatīvā stāvoklī.
Šarons dedzīgi veicināja ebreju apmetņu celtniecību okupētajās Palestīnas teritorijās. Viens no viņa pēdējiem darbiem pirms politiskā karjera slimības dēļ pēkšņi aprāvās bija karaspēka izvešana no Gazas joslas, kas šokēja daudzus viņa atbalstītājus.
Ariels Šarons dzimis 1928. gadā vēl britu pārvaldītajā Palestīnā. Kā jauneklis Šarons pievienojās ebreju pagrīdes militārajai kustībai „Haganah” un 1948. – 1949. gada arābu – Izraēlas karā bija vada komandieris.
Piecdesmitajos gados Šarons vadīja speciālo uzdevumu spēkus „101. vienība”, kas veica atriebības reidus par palestīniešu kaujinieku uzbrukumiem Izraēlai. Piedaloties visos Izraēlas karos kopš valsts dibināšanas 1948. gadā, Šarons ir iemantojis bezbailīga karavīra un izcila stratēģa reputāciju.
1956. gadā Suecas krīzes laikā Šarons vadīja gaisa desantnieku vienību un uzdienējās par ģenerālmajoru. 1967. gada Sešu dienu karā Šarons vadīja divīziju Sīnājā, kur viņa veiksmei kaujā pret Ēģipti bija noteicošā loma, lai Izraēla okupētu visu pussalu.
Vēl pēc sešiem gadiem, 1973. gada Jom kipura karā, kad Izraēlai vienlaicīgi uzbruka Ēģipte un Sīrija, Šarons vadīja divīziju, kura Sīnājā nogrieza ceļu Ēģiptes Trešajai armijai. Tas mainīja kara gaitu un palīdzēja Izraēlai uzvarēt.
Pēc kara Šaronu no jaunizveidotas labējās partijas „Likud” ievēlēja parlamentā, bet pēc gada viņš deputāta mandātu nolika, lai strādātu par premjera Ichaka Rabina drošības padomnieku.
Knesetā Šarons atkal atgriezās pēc vēlēšanām 1977. gadā. 1981. gadā viņš kļuva par aizsardzības ministru. Kad Jasira Arafata Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO) 1982. gadā no Libānas teritorijas sāka Izraēlas apšaudi, Šarons kā ministrs, visos sīkumos neinformējot valdības vadītāju, rīkoja iebrukumu kaimiņvalstī.
Karš pārtrauca PAO uzbrukumus no Libānas, bet noveda pie simtiem palestīniešu noslepkavošanas divās bēgļu nometnēs Beirūtā. Slaktiņu Izraēlas kontrolētajās nometnēs sarīkoja Libānas kristiešu kaujinieki.
Kā Sabras un Šatilas slaktiņi pazīstamie incidenti Šaronu padarīja bēdīgi slavenu un nīstamu palestīniešu acīs. Izmeklējot 1982. gada kara notikumus, Izraēlas tribunāls 1983. gadā atzina Šaronu par netieši atbildīgu slaktiņos, atceļot politiķi no amata.
Tomēr tas netraucēja Šaronam saglabāt augstu popularitāti un turpmāk ieņemt dažādus valdības amatus. Deviņdesmitajos gados, būdams celtniecības ministrs, viņš vadīja vienu no lielākajiem ebreju apmetņu būvniecības viļņiem Gazas joslā un Rietumkrastā.
2001. gadā ar solījumiem garantēt „drošību un patiesu mieru” Šarons kļuva par premjeru.
Politiķa lēmums izvests spēkus no Gazas un četrām apmetnēm Rietumkrastā radīja nesaskaņas “Likud” partijā. Šarons ar sabiedrotajiem 2005. gada novembrī no valdības aizgāja, lai dibinātu partiju „Kadima”. Ar jauno politisko spēku Šaronam pēc dažiem mēnešiem gaidāmajās vēlēšanās prognozēja atgriešanos valdības vadītāja krēslā. Tomēr 2005. gada insults šos plānus izjauca.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!