Ziemeļkorejas draudu ēnā: 60 gadu šausminošākie uzbrukumi  (65)

Nākamajos gadu desmitos pussalā nav trūcis skaļu draudu par militāru rīcību un solījumu par pretinieka iznīcināšanu, ko parasti saviem niknākajiem naidniekiem - ASV un Dienvidkorejai - velta Kimu dinastijas pārvaldītā totalitārā Ziemeļkoreja.

Phenjanas draudīgie brīdinājumi par "preventīviem kodoltriecieniem" un solījumi pārvērst ienaidnieka teritoriju "uguns jūrā" dažkārt tiek tulkoti kā komunistiskās valsts iekšējo problēmu risināšana vai ārpolitikas instruments, nevis reāls kara pieteikums.

Tomēr abu valstu pēckara vēsturē nav trūcis arī reālu sadursmju un pierobežas incidentu, kas prasījuši cilvēku upurus un saasinājuši spriedzi. Tālāk aplūkoti daži zīmīgākie Ziemeļkorejas sarīkotie reidi un asiņainākie incidenti.

1968. gada janvāris

Bojāgājušie: vairāk nekā 50

1968. gada janvārī, pārvarot mīnu laukus, dzeloņstiepļu žogus un karavīru kontrolposteņus, pāri labi apsargātajai abu naidīgo valstu robežai Dienvidkorejā iefiltrējās 31 īpaši atlasīts Ziemeļkorejas desantnieks - "124. vienība".

Karavīri pa kalnaino apvidu devās Seulas virzienā, lai izpildītu komunistiskās valsts līdera Kima Irsena pavēli - iekļūt Zilajā namā (Dienvidkorejas prezidenta rezidence) un nogalināt Dienvidkorejas prezidentu Paku Čonhi (Pašreizējās prezidentes Pakas Gunhjes tēvs).

Divus gadus plānotajai misijai atlasītie karavīri bija no pašiem labākajiem valstī. Viņi bija rūpīgi apmācīti izdzīvot naidīgā valstī, visi bija cīņas meistari kā ar šaujamieročiem un nažiem, tā ar kailām rokām. Viņi visi bija fanātiski lojāli Dižajam vadonim.

Par spīti ilgajai plānošanai un labajai sagatavotībai, jau operācijas sākumā tika pieļauta liktenīga kļūda. Kalnos aptuveni 50 kilometrus no Seulas, meklējot malku, desantnieku nometni uzgāja četri jauni brāļi no tuvēja ciema. Pavēle skaidri paredzēja, ka šādā situācijā civiliedzīvotāji ir jānogalina, jāaprok un jāturpina misija.

Pārsteidzoši, bet karavīri pēc asām debatēm, vai jaunieši būtu jānogalina un jāaprok sasalušajā kalnu zemē, nolēma viņus pievērst komunismam un, stingri brīdinot klusēt par redzēto, atbrīvoja. Noklausījušies lekciju par komunisma vērtībām, atbrīvotie brāļi devās taisnā ceļā uz tuvāko policijas iecirkni.

Drīz tika sacelta trauksme. Jau pēc dažām stundām, meklējot iebrucējus, apkārtni piepildīja policisti un karavīri.

Nākamās divas dienas "124. vienība", veiksmīgi izvairoties no vajātājiem, turpināja ceļu uz Seulu. 21. janvāra vakarā viņi sasniedza pilsētas nomali. Uzvilkuši Dienvidkorejas armijas formastērpus, desantnieki iekļuva pils teritorijā un izkļuva cauri virknei kontrolposteņu, bet aptuveni 90 metrus pirms mērķa viņus atmaskoja un sākās apšaude.

Pretinieka uguns pārspēka nomākti ziemeļkorejieši atkāpās un izklīda. Sākās nežēlīga bēgļu vajāšana. Apšaudes krustugunīs Seulas ielās nonāca arī pasažieru autobuss. Liela daļa "124. vienības" krita kaujas pirmajās minūtēs, bet pārējos, kas bēga Ziemeļkorejas virzienā, nākamajās dienās turpināja vajāt masīvā drošības operācijā.

No 31 vīra lielās komandas 29 gāja bojā. Tikai vienam izdevās nokļūt atpakaļ Ziemeļkorejā - viņš vēlāk kļuva par ģenerāli. Otrs izdzīvojušais nokļuva dienvidkorejiešu gūstā. Dienvidkoreja zaudēja 26 cilvēkus, bet desmitiem guva ievainojumus. Bojā gāja arī trīs amerikāņu karavīri.

Dienvidkorejas autoritatīvais prezidents Paks Čonhi, kurs pie varas nokļuva militāra apvērsuma rezultātā, palika neskarts. No sava likteņa diktators gan neizbēga - 1979. gadā viņu nogalināja paša valsts izlūkdienesta šefs.

Vienīgo dzīvo sagūstīto Ziemeļkorejas desantnieku - 27 gadus veco leitnantu Kimu Šinjo - pēc gadu ilgas pratināšanas apžēloja un atbrīvoja, lielā mērā pateicoties tam, ka operācijas laikā viņš nebija ne reizi izšāvis no savas pistoles. Viņš vēlāk ieguva Dienvidkorejas pilsonību un kļuva par mācītāju.

"Es mēģināju nogalināt prezidentu. Es biju ienaidnieks. Bet dienvidkorejieši izrādīja man simpātijas un piedošanu. Es biju aizkustināts," 2010, gadā intervijā raidsabiedrībai CNN stāstīja Kims, kurš pēc aresta domāja, ka viņu sodīs ar nāvi.

Intervijā laikrakstam "The New York Times" Kims stāsta, cik pārsteigts toreiz bija par Seulas lielajām ēkām un mašīnām ielās. "Mums bija mācīts, ka Dienvidkoreja dzīvo tumsas gadsimtā. Bet, kad mēs lūkojāmies binokļos un redzējām automašīnas, mēs sākām saskatīt pretrunas," atmiņās dalījās Kims.

Traģiski izvērtās Dienvidkorejas prezidenta lēmums atriebties. Ar mērķi nogalināt Kimu Irsenu tika dots rīkojums izveidot tieši 31 vīra lielu komandu, ko nosauca par "684. vienību". Tikai šajā gadījumā vīri netika atlasīti no elitārajām armijas vienībām, bet gan no cietumos mītošiem rūdītiem noziedzniekiem, kuriem par dalību misijā solīja apžēlošanu.

Kaujiniekus trenēja uz neapdzīvotas salas, tomēr līdz uzdevuma izpildei vienība tā arī nekad netika. Uzlabojoties Seulas un Phenjanas attiecībām, misiju atcēla. 1971. gadā vienība sadumpojās, nogalināja savus instruktorus un aizbēga no salas. 20 kaujinieki nolaupīja pasažieru autobusu un devās uz Seulu, kur viņus ielenca armija. Sekojošajā apšaudē izdzīvoja tikai četri vienības vīri. 1972. gadā tiem piesprieda nāvessodu.

"684. vienības" traģiskais liktenis izmantots par sižetu 2003. gada mākslas filmā "Silmido".

1987. gada 29. novembris

Bojāgājušie: 115

Dienvidkoreja gatavojās 1988. gadā Seulā uzņemt Vasaras olimpiskās spēles, kuras izjaukt vēlējās Ziemeļkorejas līderis Kims Irsens un viņa dēls Kims Čenirs. Viens no veidiem, kā sēt cilvēkos paniku un bailes, ir sarīkot teroraktu.

Uzdevumam uzspridzināt Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu tika izvēlēta jauna sieviete - Kima Hjunhui, kura sešus gadus bija apmācīta par aģenti. Jaunieti savervēja 19 gadu vecumā, kad viņa studēja japāņu valodu elitārajā Phenjanas Universitātē. Trīs gadus viņa mācījās kopā ar Japānā nolaupītu sievieti, lai spētu runāt un uzvesties kā īsta japāniete.

Liktenīgā diena pienāca 1987. gada. 29. novembrī. Kima kopā ar vēl vienu aģentu vīrieti, kurš tēloja sievietes tēvu, Irākas galvaspilsētā Bagdādē iesēdās Dienvidkorejas lidsabiedrības "Korean Air" lidmašīnā "Boeing 707". Koferīti ar "Panasonic" radioaparātā paslēptu spridzekli aģenti ievietoja bagāžas nodalījumā virs pasažieru sēdvietām.

Abi ziemeļkorejieši no lidmašīnas, kas devās uz Seulu, izkāpa un pazuda starppieturā Abū Dabī. Pēc vairākām stundām, kad 858. reisa lidmašīna jau atradās virs Andamanu jūras, lidaparātā atskanēja sprādziens. Visi 115 uz klāja esošie cilvēki (no tiem 113 dienvidkorejieši) gāja bojā.

Tālāk aģentiem viss neritēja pēc plāna. Teroristus noķēra Bahreinās, kur lidostā darbinieki atklāja, ka viņu Japānas pases ir viltotas. Izvairoties no aresta, aģenti ķērās pie cigaretēs noslēptām cianīda kapsulām. Vīrietim izdevās izdarīt pašnāvību, bet 25 gadus veco Kimu aizturēja.

Sievieti nogādāja Dienvidkorejā, atrādīja starptautiskajiem medijiem un nogādāja pratināšanai pazemes bunkurā.

"Kad es kāpu lejā pa lidmašīnas trepēm, es neko neredzēju, es skatījos tikai zemē. Viņi bija aizsējuši man muti. Es domāju, ka ienāku lauvas midzenī," 2013. gada aprīlī intervijā medijiem pastāstīja tagad 51 gadu vecā kundze.

Kima sākumā turpināja apgalvot, ka ir japāniete, bet, galu galā, atzinās un visu pastāstīja. Viņa liecināja, ka pavēle par lidmašīnas spridzināšanu nākusi no paša Kima Irsena un viņa dēla - troņmantnieka Kima Čenira.

Sieviete intervijā stāsta, ka nav gribējusi atzīties, jo uztraukusies par to, ka pakļauj briesmām savu Ziemeļkorejā palikušo ģimeni.

1989. gadā Kimai piesprieda nāvessodu, bet prezidents Ro Taevū viņu apžēloja, pamatojoties uz to, ka sieviete Ziemeļkorejā bijusi pakļauta "smadzeņu skalošanai". Kima apprecējās ar Dienvidkorejas izlūkdienesta virsnieku un kļuva par divu bērnu māti.

Baidoties no Ziemeļkorejas sūtīto aģentu atriebības, Kimas dzīvesvieta Dienvidkorejā netiek atklāta un viņu pastāvīgi apsargā. Sieviete stāsta, ka joprojām izjūt smago vainas nastu par nevainīgu cilvēku nogalināšanu.

Savas ģimenes liktenis viņai nav zināms. "Es nezinu, kas ar viņiem notika. Es dzirdēju, ka ļaudis redzējuši viņus aizvedam no Phenjanas uz darba nometni," atklāj bijusī aģente.

1996. gada septembris - novembris

Bojāgājušie: 40

1996. gada 15. septembrī Ziemeļkorejas "Sang-O" klases zemūdene Dienvidkorejas austrumu piekrastē pie Kanninas pilsētas izsēdināja trīs vīru lielu izlūkošanas komandu. Visi 26 cilvēki uz klāja bija uzticami Dižā līdera sekotāji un bija zvērējuši atgriezties tikai pēc veiksmīgas uzdevuma izpildīšanas. Pavēle bija izlūkot ienaidnieka kara flotes un militārās bāzes.

Pēc vienības izsēdināšanas zemūdene atgriezās drošākos ūdeņos tālāk no krasta. Nezināmu iemeslu dēļ mēģinājums nākamajā vakarā izlūkus atkal savākt neizdevās, tāpēc zemūdene piekrastē atgriezās arī trešo reizi - 17. septembrī.

Spiegu uzņemšanas mēģinājumā peldlīdzekļa aste uzķērās uz zemūdens klints. Komandas mēģinājumi dabūt zemūdeni nost no sēkļa beidzās nesekmīgi, tāpēc kapteinis pieņēma lēmumu iznīcināt dokumentus, kuģī esošo spiegošanas ekipējumu un evakuēt komandu uz sauszemi.

Ziemeļkorejieši sadalījās vairākās grupiņās, lai pa kalniem un mežiem dotos robežas virzienā. Vienu grupiņu šosejas malā pamanīja naktī garām braucošs taksometra vadītājs. Viņam likās aizdomīgi, ka visiem vīriešiem ir īsi mati un gandrīz vienādas drēbes. Braucot atpakaļ gar to pašu vietu, taksists apstājās un nokāpa līdz okeānam, kur netālu no krasta Mēness gaismā ieraudzīja zemūdenes siluetu. Viņš varēja būt priecīgs, ka nav saskrējies ar tās apkalpi un vēl ir dzīvs, raksta interneta vietne "NK news".

Nākamo dažu stundu laikā Dienvidkorejas karavīri pamestajā zemūdenē atrada ložmetēju, "Kalašņikov" triecienšauteni, 100 granātas un zīmīti: "Mums bez izgāšanās ir jāpabeidz misija". Līdz ar 18. septembra agrām stundām bija sacelta trauksme un sākta masīva spiegu meklēšanas operācija ar aptuveni 40 000 karavīru piedalīšanos. "Medības" turpinājās nākamās septiņas nedēļas.

Tās pašas dienas pēcpusdienā karavīri sagūstīja vienu komandas locekli, kuru bija pamanījis kāds zemnieks. Noķertais sākotnēji klusēja, baidoties par savu ģimeni Ziemeļkorejā, bet vēlāk atklāja, ka kopā ar vēl 25 vīriem ir ieradies izlūkošanas misijā.

Neilgi pēc tam aptuveni astoņus kilometrus no zemūdenes avarēšanas vietas atrada 11 ziemeļkorejiešu līķus ar šautām brūcēm galvā. Nav īsti skaidrs, vai tā bijusi brīvprātīga kolektīvā pašnāvība, vai viņus nogalinājuši citi spiegi, lai novērstu iespēju, ka vājākie komandas biedri nonāk ienaidnieka gūstā.

Nākamajās nedēļās turpinājās pamatīga spiegu vajāšana. Operācijas laikā gāja bojā 13 Dienvidkorejas karavīri un četri civiliedzīvotāji. No 26 Ziemeļkorejas spiegiem 24 bija miruši, viens aizturēts dzīvs, bet vēl vienu tā arī nekad neatrada. Tiek uzskatīts, ka viņam izdevās tikt pāri robežai un atgriezties dzimtenē.

Pēdējos divus aģentus aptuveni 20 kilometru attālumā no robežas Dienvidkorejas karavīri ielenca un nogalināja sīvā apšaudē 5. novembrī. Bēgļi bija ģērbušies dienvidkorejiešu armijas formastērpos, bruņoti ar M16 šautenēm un granātām. Viņi cīnījās līdz pēdējam, paspējot pirms nāves nogalināt trīs un ievainot 14 dienvidkorejiešus. Viens no nogalinātajiem militāristiem bija pulkvedis.

Pie viņiem atrastā dienasgrāmata un fotofilmas atklāja baisas detaļas par spiegu ceļu uz mājām. Pirmās divas nedēļas pēc 18. septembra viņi slēpās zemnīcās un tikai pēc tam devās tālāk. Pārtiku viņi ieguva no privātām mājsaimniecībām. Neizskaidrojamā kārtā vienu nakti bēgļi pavadīja spēlējot videospēles slēpošanas kūrortā. Turpmākajā ceļā viņi nodūra trīs civiliedzīvotājus un nožņaudza vientuļu Dienvidkorejas karavīru, kā arī fotografēja pa ceļam ieraudzītos militāros objektus.

Phenjana draudēja Seulai ar "nopietnām sekām" un uzstāja, ka zemūdene bijusi tikai mācību uzdevumā, bet dzinēja problēmu dēļ izskalota Dienvidkorejas krastā, kur tās komandu dienvidkorejieši noslepkavojuši.

Spriedze mazinājās decembrī, kad Phenjana atvainojās par incidentu, bet Seula nākamajā dienā nodeva Ziemeļkorejai bojāgājušo spiegu mirstīgās atliekas. Savai tautai Phenjana gan skaidroja, ka līdz ar ķermeņu atdošanu Dienvidkoreja ir atzinusi vainu un atvainojas par saviem necilvēcīgajiem noziegumiem.

35 metrus garā zemūdene ir izcelta krastā un izlikta apskatei. Vienīgais sagūstītais komandas loceklis Lī Kvansu turpina dzīvi Dienvidkorejā.

2010. gada 26. marts

Bojāgājušie: 46

2010. gada 26. martā Dzeltenajā jūrā pie strīdīgās Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas jūras robežas pēc sprādziena nogrima Dienvidkorejas karakuģis "Cheonan". No 104 uz klāja esošajiem cilvēkiem 46 gāja bojā. Pārējos, iesaistoties vairākiem kuģiem un lidaparātiem, izdevās izglābt.

Jau uzreiz pēc incidenta izskanēja versijas, ka spēcīgo sprādzienu izraisīja Ziemeļkorejas raidīta torpēda. Amatpersonas gan nesteidza nākt klajā ar sasteigtiem secinājumiem. "Nav skaidrs, vai Ziemeļkoreja ir saistīta ar šo incidentu," skaidrojot, ka ir pāragri izdarīt secinājumus, paziņoja prezidenta pārstāve Kima Eunhje. Tika pieļauts, ka vainojama varētu būt arī no Korejas kara laika jūrā palikusi mīna, vai kāda kļūme ar kuģī esošām sprāgstvielām.

Aizsardzības amatpersonas informēja, ka sprādziens noticis kuģa astes galā. Vēl viens Dienvidkorejas kuģis tikmēr atklājis uguni pa kādu neidentificētu objektu, kas no incidenta vietas devies Ziemeļkorejas virzienā. Militāristi skaidroja, ka radaros pamanītais objekts varēja būt arī tikai putnu bars.

Lai noskaidrotu patiesību, divās daļās salūzušo kuģi izcēla no ūdens. Starptautiskajā izmeklēšanā palīdzēja ASV, Austrālijas, Lielbritānijas un Zviedrijas eksperti. Novērtējot kuģa bojājumus, jūras gultnē atrastās atlūzas, cietušo un bojāgājušo ievainojumus un aculiecinieku stāstīto, izmeklētāji pēc sešām nedēļām (20. maijā) nāca klajā ar ziņojumu, kas apstiprināja sākotnējās aizdomas - kuģi nogremdēja Ziemeļkorejas zemūdenes torpēda.

"Cita ticama izskaidrojuma te nav," uzsvēra eksperti. Jūras dzelmē atrastās torpēdas daļas pilnībā atbilst Ziemeļkorejā ražotajam torpēdu tipam, secināja izmeklētāji. Piedevām uz kādas daļas redzamais marķējums bijis tāds pats, kā pirms vairākiem gadiem citai jūrā atrastai Ziemeļkorejas torpēdai.

Ekspertiem izdevās atrast 1,7 tonnu smagās torpēdas dzenskrūvi, motoru un stūrēšanas mehānismu, ko izmeklētāji atrādīja presei. Izlūkdienesti noskaidroja, ka dažas dienas pirms incidenta no Ziemeļkorejas flotes bāzes Dzeltenajā jūrā izbrauca vairākas mazas zemūdenes un tās pavadošs kuģis. Bāzē zemūdenes atgriezušās dažas dienas pēc 26. marta.

Incidents izraisīja kārtējo saspīlējumu Korejas pussalā.

Phenjana izmeklēšanas rezultātus nosauca par safabricētiem un draudēja ar karu, ja pret valsti tiks vērstas kādas sankcijas. ASV Ziemeļkorejas rīcību nosauca par "agresijas aktu", kas apdraud mieru, bet Dienvidkoreja brīdināja par "stingru rīcību". Savukārt Phenjanas tradicionālā aizstāve Ķīna aicināja abas puses būt savaldīgām.

Nav līdz galam skaidrs, kāpēc Ziemeļkoreja izšķīrās uz tik bīstamu soli, kā kaimiņvalsts kuģa torpedēšanu. Daži novērotāji pieļauj, ka tā ir bijusi tikai atriebība. "Cheonan" nogrima tuvu pie strīdīgās abu valstu jūras robežas, kur sadursmes bija notikušas jau iepriekš.

2009. gada novembrī pēc kāda incidenta te aizdegās Ziemeļkorejas kuģis. Tomēr torpedēšana šķiet pārāk barga atbilde uz to, skaidro raidsabiedrība BBC.

Tikmēr cita teorija notikušo skaidroja ar spriedzi Phenjanas varas aprindās.

2010. gada 23. novembris

Bojāgājušie: 4

2010. gada 23. novembrī pār Dienvidkorejai piederošo Jonpjonas salu nolija Ziemeļkorejas artilērijas lādiņu lietus. Aptuveni 100 šāviņu nobira pār karavīru barakām un militārajai bāzei tuvumā esošajiem dzīvojamajiem rajoniem. Daļa šāvienu mērķi nesasniedza un iekrita ūdenī. Bojā gāja divi karavīri un divi civiliedzīvotāji. 16 karavīri un 10 civilisti guva ievainojumus.

Dienvidkorejas armijā izsludināja augstāko miera laika trauksmi, bet analītiķi apšaudi raksturoja kā vienu no nopietnākajiem incidentiem kopš Korejas kara beigām.

Ziemeļkoreja uzstāja, ka otra puse apšaudi sākusi pirmā un komunistiskās valsts karavīri tikai atbildējuši kaimiņu naidīgajai darbībai. Tajā dienā Dienvidkoreja rīkoja artilērijas mācības, bet lādiņi šauti tikai strīdīgajos ūdeņos, nevis Ziemeļkorejas sauszemes virzienā, apgalvoja Seula. Dienvidi nebija reaģējuši uz Phenjanas brīdinājumiem nerīkot militārās mācības šajā apkārtnē.

"Man likās, ka es nomiršu," stāstīja 54 gadus veca saliniece, kura skatījās televizoru, kad mājai pēkšņi izgāzās siena un durvis. Apšaude turpinājās aptuveni stundu.

"Mājas un kalni ir ugunīs un cilvēki evakuējas. Ļaudis ir nobiedēti līdz nāvei," "YTN" televīzijai stāstīja kāds aculiecinieks. Visi 1600 salas iedzīvotāji tika evakuēti uz patvēruma vietām.

Dienvidkoreja atbildēja ar pretuguni, raidot pa Ziemeļkorejas artilērijas pozīcijām aptuveni 80 šāviņu. Amatpersonas pieļāva, ka arī Ziemeļkorejas pusē varētu būt cietušie, tomēr par to ziņu nav. Dienvidkoreja uz Jonpjonas salu, kas atrodas aptuveni trīs kilometrus no strīdīgās jūras robežas, nosūtīja kaujas lidmašīnas.

Incidents notika paaugstinātas spriedzes laikā. Martā Ziemeļkorejas zemūdene ar torpēdu nogremdēja Dienvidkorejas karakuģi. Bija aizdomas, ka izolētās valsts līderis Kims Čenirs ir slims (Kims Čenirs mira 2011. gada decembrī) un cenšas nodot varu savam dēlam Kimam Čenunam.

Pirms dažām dienām atklātībā bija nācis fakts, ka Ziemeļkoreja ir atvērusi jaunu urāna bagātināšanas ražotni, kā dēļ ASV noraidīja jau divus gadus apstājušos Phenjanas kodolatbruņošanās sarunu atsākšanu.

Dienvidkorejas prezidents Ļi Mjunbaks draudēja ar tādu "milzīgu atriebību", lai Ziemeļkoreja "vairs nespētu provocēt".

Ar apgalvojumiem, ka tikai Vašingtona atrunājusi Seulu no spēcīgiem atriebības triecieniem, šogad nāca klajā bijušais ASV aizsardzības ministrs. To Roberts Geitss izklāstījis savos nesen izdotajos memuāros.

"Mūsuprāt, Dienvidkorejas sākotnējie atriebības plāni bija nesamērīgi agresīvi, paredzot gan lidaparātu, gan artilērijas iesaistīšanu," savās atmiņās raksta Geitss. "Mēs bijām satraukušies, ka situācija varētu kļūt bīstama."

Pie nelielās salas, kas atrodas aptuveni 12 kilometrus no Ziemeļkorejas krasta, jau iepriekš bija notikušas sadursmes. 2002. gadā apšaudēs te gāja bojā 13 ziemeļkorejiešu un pieci dienvidkorejiešu jūrnieki.

Uz Jonpjonas salas atrodas militārās būves un neliela civiliedzīvotāju kopiena. Ap salu ir bagātīgas zvejas vietas.