Aprit 25.gadskārta kopš Polijas apaļā galda sarunām  (9)

Apaļā galda sarunas 1989.gada 6.februārī tika uzsāktas pēc gadiem ilgas konfrontācijas starp valdošo marionešu režīmu un "Solidaritāti", kas izveidojās uz 1980.gada streiku viļņa, bet drīzumā pēc karastāvokļa ievešanas valstī bija spiesta noiet pagrīdē.

Sarunas pavēra ceļu uz pirmajām daļēji brīvajām vēlēšanām, kuras notika 1989.gada jūnijā un kuru rezultātā leģendārā Leha Valensas vadītajai "Solidaritātei" izdevās lauzt komunistu varas monopolu un iekļūt parlamentā.

"Vai bija jebkāda cita patiesa alternatīva šai lielajai bezasiņu uzvarai?" savulaik retoriski vaicāja Valensa, pats sniedzot arī atbildi: "Bez apaļā galda komunisms varētu noturēties vēl 50 gadus un vienu dienu."

Tomēr vēl pēc ilga laika toreizējo sarunu dalībnieki pauduši apbrīnu par to atnestajām pārmaiņām.

"Neviens abās pusēs nedomāja, ka notikumi risināsies tik strauji un ka pēc sešiem mēnešiem dienasgaismu ieraudzīs mana valdība," 2009.gadā intervijā aģentūrai AFP atzina pērn mūžībā aizgājušais "Solidaritātes" intelektuālā spārna pārstāvis Tadeušs Mazoveckis, kurš 1989.gadā kļuva par pirmo atjaunotās Polijas nekomunistisko premjerministru.

"Vislielākais, uz ko mēs cerējām no šīm sarunām, bija "Solidaritātes" legalizēšana septiņus gadus pēc tam, kad komunisti to aizliedza, un ka pret Lehu Valensu neizturēsies vienkārši kā pret privātpersonu," piebilda Mazoveckis.

Komunistiskais režīms līdz tam atteicās Valensu uzskatīt par 1981.gadā aizliegtās "Solidaritātes" oficiālo līderi.

Arī Lešeks Millers, kurš sarunās pārstāvēja komunistu nometni, savulaik atzinis, ka režīms bijis pārsteigts.

"Es domāju, ka tas būs solis demokrātijas virzienā un ka "Solidaritāte" uzņemsies opozīcijas lomu, noteikti ne uzreiz valdības lomu," 20 gadus pēc sarunām atzina Millers, kurš pats arī ieņēmis atjaunotās Polijas premjera amatu, kad 2001.gada vēlēšanās uzvarēja komunistu partijas bāzes izveidotā Demokrātiskā kreiso alianse (SLD).

""Solidaritāte" ieguva daudz, daudz vairāk, nekā tā bija pieprasījusi," norādījis Millers.

Pēc divus mēnešus ilgajām apaļā galda sarunām tika panākta komplicēta vienošanās par vēlēšanu rīkošanu, kura "Solidaritātes" pārstāvjiem atļāva kandidēt uz 161 vietu no 460 parlamenta apakšpalātas vietām un uz visām 100 Senāta vietām.

4.jūnija vēlēšanās "Solidaritāte" ar lielu balsu vairākumu uzvarēja cīņā par visām tai atvēlētajām parlamentāriešu vietām, kamēr komunistu kandidāti bija spiesti iesaistīties pazemojošā vēlēšanu otrajā kārtā.

"Pat pārliecināti komunisti balsoja par "Solidaritāti". Vēlme pēc pārmaiņām bija vispārēja," savulaik sarunā ar AFP atzinis Jeržijs Urbans, komunistiskā režīma toreizējais preses pārstāvis, kas sekoja, lai mediji neatļautos lieku brīvību, bet tagad ir dzēlīgā satīriskā nedēļas izdevuma "Nie" ("Nē") izdevējs.

Nespējot paši izveidot valdību, komunisti iniciatīvu atdeva Mazovecka rokās, pieprasot, lai kabinetā tomēr tiktu iekļauti arī daži viņu partijas pārstāvji.

"Mēs varējām bez pūlēm viltot vēlēšanu rezultātus, taču mēs tos atzinām," apgalvojis Urbans.

Tobrīd citās PSRS okupētajās vai formāli neatkarīgajās, taču pakļautajās valstīs joprojām pie teikšanas bija komunisti - Berlīnes mūris krita tikai 1989.gada novembrī, bet pati impērija sabruka 1991.gadā.

"Nekas nav cirsts akmenī. Stingrās līnijas komunisti vēl bija ļoti stipri. [Rumānijas komunistiskais diktators Nokolae] Čaušesku ierosināja militāru intervenci, lai palīdzētu komunistiem atgūt varu Polijā, un 1991.gadā bija [Genādija] Janajeva pučs pret [toreizējo PSRS prezidentu Mihailu] Gorbačovu," savulaik atgādinājis Mazoveckis.

Viņam pašam, stājoties premjera amatā, bija jāsamierinās, ka Polijas valsts galvas krēslu joprojām saglabā ģenerālis Voicehs Jaruzeļskis, kuru tikai 1990.gadā pēc uzvaras vēlēšanās prezidenta amatā nomainīja Valensa.

Lai gan komunistiskais režīms pēc apaļā galda sarunām faktiski atteicās no varas, tajās panāktā vienošanās ļāva komunistiem pārveidoties par sociāldemokrātiem, kuri jau 1993.gada vēlēšanās guva uzvaru.

Savukārt toreizējais komunistu delegācijas pārstāvis Aleksandrs Kvasņeskis, uzvarot 1995. un 2005.gada vēlēšanās divkārt kļuva par atjaunotās Polijas prezidentu.

Tomēr pēc komunistiskā režīma krišanas Polija pārliecinoši nostiprinājusi savu vietu Rietumu demokrātiju pasaulē, 1999.gadā pievienojoties NATO, bet 2004.gadā iestājoties Eiropas Savienībā (ES).

Pēc komunistiskā režīma krišanas Mazoveckis nāca klajā ar aicinājumu pavilkt zem pagātnes "treknu svītru", apgalvojot, ka šāda stratēģija nepieciešama, lai pierunātu komunistus atteikties no varas pozīcijām.

Par šo nostāju bijušais premjers izpelnījies daudz kritikas.

Par to, ka arī šodien, pusgadsimtu pēc apaļā galda sarunām, nav vienprātības, liecina konservatīvās opozīcijas mēģinājumi bloķēt parlamentā rezolūciju par godu sarunu uzsākšanas 25.gadadienai.

Kā vēsta Polijas Radio, sākotnējais rezolūcijas projekts, ko bija saskaņojuši parlamenta spīkera vietnieki, kuri pārstāv premjerministra Donalda Tuska vadīto Pilsonisko platformu (PO) un opozīcijā esošo SLD, bija ieturēts svinīgā tonī.

"Šodien, apaļā galda sarunu un mūsu valsts miermīlīgā pārejas procesa uzsākšanas 25.gadadienā, Polijas parlaments apsveic apaļā galda sarunu dalībniekus, kas bruģēja ceļu uz brīvu un demokrātisku Poliju," bija teikts rezolūcijas projektā.

Taču trešdien deputāts Patriks Jaki, kurš pārstāv nelielo konservatīvo partiju "Apvienotā Polija", paziņoja, ka "mēs nepiekrītam apaļā galda sarunu glorificēšanai. Mēs vēlamies pateikt patiesību par to, kas notika pirms 25 gadiem."

Savus iebildumus "Apvienotā Polija" izteica rezolūcijas papildinājumā, kuru nekavējoties noraidīja spīkera vietnieks Cezarijs Grabarčikš, kas pārstāv PO.

"Šodien, apaļā galda sarunu uzsākšanas 25.gadadienā, mēs izsakām atzinību gribai rast Polijas jautājuma bezasiņu risinājumu, taču arī atceramies, ka apaļā galda sarunas noveda pie zādzībai līdzīgās privatizācija, pie komunistisko noziedznieku nesodāmības, nelabojot to upuriem nodarītās netaisnības, un pie dekomunizācijas un lustrācijas trūkuma," bija teikts alternatīvajā rezolūcijas projektā. "Tās noveda pie sociālās izstumtības, bezdarba, nabadzības, pie poļu miljonu emigrācijas un radīja citas sociālās un ekonomiskās problēmas, kas turpinās vēl šodien."

Kamēr daudzi "Solidaritātes" veterāni apaļā galda sarunas joprojām uzskata par savas antikomunistiskās cīņas apogeju, daudzi labējie uzskata, ka to laikā atjaunotā Polija tikusi iztirgota komunistiem. Viņi norāda, ka tā arī nav notikusi ar marionešu režīmu saistīto amatpersonu tīrīšana nedz pašvaldībās, nedz izglītības sistēmā, nedz tiesās.