Delfi apskats: ES kandidātvalstis - bailes no Turcijas un Maķedonijas izdevība

Valstu mērķtiecība ceļā uz pievienošanos gan mēdz būt mainīga atkarībā no to iekšpolitikas situācijas, pie varas nonākot konservatīvākiem vai liberālāk noskaņotiem politiskiem spēkiem. Portāls „Delfi” piedāvā apskatu par valstīm, kuras mērķē iestāties ES, kā arī piedāvājām aplūkot, cik tālu vai tuvu šīs valstis ir nokļuvušas no iestāšanās ES.

Nereti ārvalstu ES ekspertu aplēsēs kā nākamā dalībvalsts, kas varētu pievienoties, tiek minēta Maķedonija, kas iestāšanās sarunas uzsāka jau 2005.gadā. Būtisks šķērslis veiksmīgām iestāšanās sarunām gan ir Grieķijas neapmierinātība ar Maķedonijas valsts nosaukumu.

Grieķija atteikusies atzīt savas kaimiņvalsts konstitucionālo nosaukumu - Maķedonijas Republika, kopš tā 1991.gadā pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas, jo Maķedonija ir arī Grieķijas ziemeļu reģiona nosaukums, un Atēnas baidās, ka atļauja Skopjei lietot šo vārdu pavērs ceļu teritoriālām pretenzijām.

Maķedonijas izredzes gan pamatīgi palielina apstākļi, kuros Grieķijas ekonomikas nedienas ir mazinājušas dienvidu valsts „politisko teikšanu" Savienībā, līdz ar to, Maķedonija šobrīd aktīvi cenšas veicināt sarunu gaitu.

Tiesa, ne tikai valsts nosaukums ir Maķedonijas šķērslis ceļā uz ES. Eiropas Komisijas (EK) eksperti 2011.gadā norādījuši, ka valstī ir viegli pamanāmas demokrātijas problēmas, galvenokārt, attiecinot to uz mediju brīvības jautājumu.

Valsts varētu pievienoties Savienībai ap 2020.gadu, liecina Maķedonijas amatpersonu prognozes.

Sarunas par Turcijas iestāšanos ES sāktas 2005. gadā  - 18 gadus pēc Ankaras pieteikšanās tām. Tolaik ES politikas veidotāji lēsa, ka skaidram lēmumam par Turcijas pievainošanos varētu būt nepieciešami ap desmit gadu. Minētie desmit gadi tūliņ būs pagājuši, bet skaidrības par Turcijas nākotni ES aizvien nav.

Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc  sarunas ar Turciju vairākkārt pārtrauktas, ir nestabilā politiskā situācija valstī. Turcija saņēmusi virkni pārmetumus no ES līderiem par demokrātijas kultūras trūkumu, piemēram, regulāri vardarbīgi apspiežot iedzīvotāju demonstrācijas.

Taču ne tikai Turcijas demokrātijas prakses būtu kavēklis pievienošanās sarunām. ES dalībvalstīs lielākoties valda negatīva attieksme pret Turcijas pievienošanos, ņemot vērā, ka aptuveni 73 miljonus lielajā valstī vairāk nekā 95% no iedzīvotāju iekļaujas musulmaņu reliģijas kopienā.  

Eiropas politikas veidotājiem un sabiedrībai nav drošības sajūtas par musulmaņu integrāciju  ES. Minētos apstākļus apzinās arī pati Turcija, pērn valsts Eiropas lietu ministrs Egemens Bagis britu laikrakstam „Telegraph" norādīja, ka, ļoti iespējams, Turcija nekad nepievienosies ES, ņemot vērā eiropiešu aizspriedumus pret musulmaņu integrāciju Eiropā. Egemens prognozēja, ka valsts varētu iegūt līdzīgu statusu kā Norvēģija - nebūt par dalībvalsti, taču iekļauties ES vienotajā tirgū, noslēdzot tirdzniecības līgumus.

Islande iestāšanās sarunas Eiropas Savienību (ES) uzsāka 2010.gadā un 2013.gadā Skandināvijas sala tās „uz nenoteiktu laiku" pārtrauca. Sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka vairums islandiešu nevēlas valsts dalību ES. Lēmums par sarunu pārtraukšanu tika pieņemts pēc 2013.gada vēlēšanām, kurās uzvarēja labēji centriskā koalīcija, kuras partijas uzskata - ar ES ir jāveido ciešas saites, taču iestāšanās nav obligāts nosacījums.

Valstī eiroskepticismu stiprina pieņēmums, ka, atverot savus ūdeņus, piemēram, Lielbritānijas un Spānijas zvejas flotēm, ciestu vietējo zvejnieku biznesa intereses.

ES  dalībvalstu līderi pērn vasarā vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Serbiju. Lēmums sākt sarunas ar Belgradu tika pieņemts pēc tam, kad pērnā aprīlī tika noslēgta Serbijas vienošanās ar Kosovu par savstarpējo attiecību noregulējumu. Tieši Kosovas jautājumus daudzus gadus kavēja Serbijas progresu ceļā uz iestāšanās sarunām.

Līdz 2013.gada vasarai galvenais klupšanas akmens Serbijas un Kosovas sarunās bija serbu kopienas turpmākais statuss, panāktā vienošanās paredz serbu kopienām piešķirt nosacītas autonomas tiesības, piemēram, tās varēšot uzturēt savas policijas un tiesībsargājošās iestādes. Savukārt Serbija atzīst Kosovas likuma varu Kosovas teritorijā un apsolās nekavēt Kosovas integrāciju ES.

Ņemot vērā, ka iestāšanās sarunas tika uzsāktas tikai 2013.gadā, visticamāk, ātrāk par 2023.gadu Serbija vēl par dalībvalsti nekļūs. Serbijas amatpersonas gan paudušas cerību Savienībā iestāties aptuveni līdz 2018.gadam.

Pieteikumu dalībai ES Melnkalne iesniedza 2008.gadā, divus gadus pēc atdalīšanās no Serbijas. Valsts vēlas pievienoties arī NATO.

ES savos ikgadējos ziņojumos gan norāda, ka, ja Melnkalne vēlas pievienoties, tai būtiski jāuzlabo  ES administratīvo, policijas un tieslietu standartu īstenošanas prakse. Rietumu medijos tiek prognozēts, ka agrāk par 2020.gadu Melnkalne Savienībai nepievienosies.

Iestāties vēlētos arī Albānija, taču ES regulāri norāda par augsto organizētās noziedzības un korupcijas līmeni valstī. Ar Albāniju iesākšanas sarunas tiktu sāktas, kad valsts demokrātiskās prakses atbilstu starptautiskajām normām, analizē „Euobserver". Līdzīgā situācijā atrodas arī Bosnija un Hercegovina, kurā galvenās problēmas atrodas cilvēktiesību jomā, īpaši uzsverot ebreju un čigānu augsto diskriminācijas līmeni.