Eksperts: Lietuva jau ierauta Krievijas propagandas spēlē  (154)

Pēc viņa teiktā, šī propaganda darbojas pēc pazīstamās filmas "Jumanji" ("Džumandži") principa - kad spēle ir sākusies, izstāties no tās vairs nav iespējams un atliek vien spēlēt to līdz galam.

"Arī pret Lietuvu spēle jau ir sākusies, (..) Lietuva šai spēlē ir iesaistījusies, un nespēlēt nav iespējams," eksperts sacījis Seimā notiekošajā konferencē "Nacionālā drošība, demokrātija un mediji. Karš par prātiem".

"Krievijas propagandas mašīna tiecas krietni vien atjaunināties ik pa diviem trim mēnešiem un strauji attīstās kopsolī ar visdažādākajām tehnoloģijām. Nevaru pat iedomāties, kuras valstis un kādā veidā varētu efektīvi turēties pretī tādam uzbrukumam," atzinis eksperts.

Viņš aplūkojis plašu metožu spektru, kas tiek izmantots, lai veidotu "autonomi darbojošos ideoloģisko subjektu, tā emocionālo intelektu, paradumus un rīcību". Šī pārliecināšana tiek veikta visai mākslinieciski, tiecoties cilvēku iedvesmot, motivēt un vienlaikus noskaidrot viņa viedokli.

Atšķirībā no Otrā pasaules kara laikiem, kad konkrēta institūcija centās vienpusējā kārtā pārliecināt cilvēkus un pārvērst viņus ideoloģijas subjektos, šobrīd tiek mēģināts ietekmēt visu sabiedrības savstarpējās saziņas un attiecību procesu.

Profesors aprakstījis humanitārās un sociālās propagandas tehnoloģijas, kurās Kremlis piecu gadu laikā stipri progresējis. Īpaša loma ierādīta attiecībām ar Krievijas vēsturi, to pārrakstot, unificējot un tūdaļ pat pārvēršot popkultūrā, tādējādi padarot pievilcīgu lietotājiem un vienlaikus pieradinot viņus, ka šis jaunais, pievilcīgais produkts būs pieejams ik dienu, līdz patērētāji jau paši sāk šo produktu gaidīt.

Lietuvā, viņaprāt, efektīvākā metode būtu dažādu pilsonisko organizāciju veidošana, kas mainītu esošo institucionālo sabiedrības struktūru.

Kā uzskata Mažeiķis, šobrīd nav iemesla īpašu uzmanību pievērst polittehnoloģijām - ne tādēļ, ka tās tiktu izmantotas mazāk, bet vienīgi tādēļ, ka tās ir vecas un nekādu īpašu jauninājumu šai jomā nav. "Jau kopš Lietuvas Dižkunigaitijas un Abu Tautu Republikas laikiem [bija ierasts] tieši vai netieši uzpirkt politiskos darboņus, organizācijas un tādā veidā jaukties valsts iekšējās lietās. Paturot prātā, ka Lietuvā šādai uzpirkšanai no Krievijas puses ir vismaz 500-600 gadus sena vēsture, kaut ko jaunu šajā jomā gaidīt grūti," viņš piebildis.

Šobrīd propagandu Krievija iemanījusies apvienot ar militāro un ekonomisko darbību. "Var redzēt, ka darbojas starpdisciplināras komandas, kuras spēj lieliski koordinēt savu darbību, ko būtu grūti iztēloties, piemēram, Čečenijas kara laikā," atzinis zinātnieks.

Propagandas ieroču arsenālā nozīmīgi ir inscenētie notikumi, kas vispirms tiek īpaši radīti un pēc tam filmēti, un tad jau noliegt notikušo kļūst grūti. Tas sakāms, piemēram, par karogu nomaiņu Ukrainā, kur vieni karogi tiek norauti un vietā izkārti citi. "Visi žurnālisti zina, kur jābrauc, - kur karājas karogi, būs arī notikums. Otra situācija - vārtu izgāšana. Vārti tiek izgāzti, karogi norauti, cilvēki ņemti par ķīlniekiem - un tā ik stundu [tiek apmierināta vajadzība pēc informācijas]," viņš stāstījis.

Līdzīgi notiek arī ar mītiņiem - sākotnēji dažādi grupējumi tiek aicināti tajos piedalīties, bet vēlāk rīkotāji sāk saprast, ka galvenais ir šo pasākumu nofilmēt, savukārt pats filmēšanas efekts atkarīgs no tā, kā šīs grupas sevi pasniedz.

Analizējot notikumus Ukrainā, profesors atzinis, ka propagandas cīņas raksturs Eiromaidana, Krimas un Doņeckas gadījumā atšķīries. Eiromaidans, pēc viņa teiktā, bijis emocionāli iedarbīgs veiksmes stāsts, kuram Kremļa propagandisti īsti nav varējuši tikt līdzi.

Tikmēr Krimas gadījumā lielākoties virsroku guvusi Kremļa propaganda, ko tikai uz beigām izdevies cik necik ierobežot, pateicoties starptautiskajai solidaritātei. "Tur tika izmēģinātas visas jaunākās tehnoloģijas, atklāts, ka jāliek lietā pēc iespējas vairāk politiskās mitoloģijas, atmiņu politikas. Tika izmantota nostaļģija pēc pionieru nometnes, atjaunota Sevastopoles leģenda," viņš klāstījis.

Savukārt Doņeckas un Odesas gadījumā propaganda vērsta uz pilsoņkara kurināšanu.

"Pilsoņkara pamatā ir esošo horizontālo saišu savilkšana (..), pirmkārt uzmanību veltot reģioniem, kur ir vislielākā sociālā nevienlīdzība, neuzticēšanās vietējai varai, vai arī, gluži pretēji, izmantojot šīs varas finanses. Tās vietas, kur atrodas pulvera muca, ir jāuzkurina, jāpielaiž uguns deglim. Deglis - tie ir upuri, provokācija, milzīgs un ļoti intensīvs informatīvais uzbrukums," norāda Mažeikis.

Atbildot uz jautājumu, kā vajadzētu reaģēt uz Krievijas centieniem okupēt Lietuvas sabiedrības prātus, viņš atzinis - prakse liecina, ka kontrpropaganda kļuvusi neefektīva, jo allaž nāk par vēlu.

"Ukraiņi saka, ka vienīgais efektīvais ceļš ir veidot savu propagandu un pašiem pāriet plašā uzbrukumā, izmantojot līdzīgas tehnoloģijas vai izdomājot jaunas," sacījis profesors.