Ševardnadze
Foto: RIA Novosti/Scanpix

86 gadu vecumā pirmdien pēc ilgstošas slimošanas mūžībā aizgājis bijušais Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze.

Ševardnadze no 1972. līdz 1985.gadam ieņēma Gruzijas PSR Komunistiskās partijas pirmā sekretāra amatu. Gorbačova ēras laikā Ševardnadze ieņēma PSRS ārlietu ministra amatu, bet neatkarīgas Gruzijas prezidenta amatu - no 1995.gada līdz 2003.gada 23.novembrim, kad viņš atkāpās "Rožu revolūcijas" masveida protestu iespaidā.

Ševardnadzes politiskās karjeras augstākais punkts bija PSRS ārlietu ministra amats Gorbačova ēras laikā, kad viņš sarunu ceļā panāca vienošanos ar ASV par bruņojuma samazināšanu, kā arī deva būtisku pienesumu tā dēvētās Sinatras doktrīnas pieņemšanā, kas deva Varšavas pakta valstīm lielāku pašnoteikšanās brīvību un galu galā noveda pie Berlīnes mūra krišanas.

"Es neesmu pārliecināts, ka Aukstais karš bez viņa būtu beidzies miermīlīgi. Viņš izmainīja mūsu visu dzīves. Viņš ir varonis," 2000.gadā teica bijušais ASV valsts sekretārs Džeims Beikers, kurš pavadījis daudzas stundas pārrunās ar Ševardnadzi.

Tomēr kā neatkarīgas valsts vadītājs savā dzimtajā Gruzijā viņš nespēja valsti izvest no nabadzības un haosa.

Ševardnadze no Gruzijas prezidenta amata atkāpās 2003.gada 25.novembrī, pakļaujoties iedzīvotāju masveida protestiem pret strīdīgajām parlamenta vēlēšanām, kuru rezultātu viltošanā opozīcija vainoja prezidentu.

Ševardnadze dzimis 1928.gada 25.janvārī mazā Gruzijas ciematā Mamati. 20 gadu vecumā Ševardnadze iestājās Komunistiskajā partijā, strauji kāpjot pa karjeras kāpnēm partijā. 1968.gadā viņš kļuva par Gruzijas iekšlietu ministru un pēc četriem gadiem kļuva par Komunistiskās partijas galveno sekretāru. Gruzijā viņš realizēja pārdrošu pretkorupcijas kampaņu, kā arī politisko disidentu brutālu apspiešanu.

1978.gadā viņš tika pārcelts amatā politbirojā Maskavā, kur pēc gada nonāca arī Gorbačovs. Viņi abi bija pārliecināti, ka Padomju Savienībā nepieciešamas reformas, un, kad Gorbačovs 1985.gadā kļuva par Padomju Savienības vadītāju, viņš nozīmēja Ševardnadzi par ārlietu ministru.

Ševardnadze kļuva par Gorbačova jaunās ārlietu politikas simbolu, piedaloties nozīmīgās sarunās ar ASV par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Rietumos Ševardnadze tika uzskatīts par visliberālāko ārlietu ministru Padomju Savienības vēsturē.

Ševardnadzes karjeras vēsturiskākais mirklis pienāca 1980.gadā, kad Maskava atteica Varšavas pakta komunistu līderu lūgumiem iejaukties un ar varu nodrošināt režīma pastāvēšanu. Tā rezultātā notika daudzas sacelšanās pret komunistisko režīmu un Berlīnes mūra krišana 1989.gada rudenī.

Padomju Savienībā Ševarnadzem nācās daudz cīnīties ar pārliecinātiem komunistiem, kuri centās izjaukt Gorbačova reformas. Viņš atstāja amatu gadu pirms Padomju Savienības sabrukšanas, bet uz īsu laiku atgriezās režīma pēdējos mēnešos.

Viņa dzimtā Gruzijā tajā pašā laikā piedzīvoja nemierīgus laikus. Pirmais demokrātiskās Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija amatā bija tikai dažus mēnešus, līdz tika gāzts apvērsumā. Neizbēgams šķita ilgs un asiņains pilsoņu karš.

Savu ārvalstu panākumu iedvesmots, Ševardnadze ieņēma Gruzijas valsts padomes priekšsēdētāja amatu. Karš ar separātistiem Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionos tika zaudēts, bet Ševardnadze tika slavēts par spēju saturēt pārējo Gruziju kopā.

1995.gadā viņu ievēlēja par prezidentu un viss sākotnēji izskatījās cerīgi. Viņš sarakstīja konstitūciju rietumvalstu stilā un piesaistīja palīdzību no ASV un Eiropas.

Tomēr situācija Gruzija saglabājās nestabila. 1995.gadā un 1998.gadā notika pret Ševardnadzi vērsti atentāta mēģinājumi. Tomēr pamatā šķita, ka valsts ir ieņēmusi pareizo virzienu un Ševardnadze ieguva iesauku "Sudraba lapsa", jo viņš pārvarēja vienu politisko satricinājumu pēc otra.

Pēc pārvēlēšanas prezidenta amatā 2000.gadā Ševardnadzes krēsls sāka šķobīties. Ševardnadze tika apsūdzēts, ka ir ļāvis darboties spēcīgiem krimināliem grupējumiem apmaiņā pret politisko lojalitāti. Noziedzība un korupcija bija nekontrolējama un valsts nodokļu iekasēšanas nespējas dēļ valsts bija uz bankrota robežas. Dzīves līmenis strauji kritās un sabiedrisko pakalpojumu joma sabruka.

Pagrieziena punkts bija 2003.gadā, kad notika krāpšanās parlamenta vēlēšanās, lai nodrošinātu vadībā esošo spēku uzvaru. Tūkstošiem Gruzijas pilsoņi izgāja ielās un pieprasīja jaunas vēlēšanas.

Sākotnēji Ševardnadze atteicās atkāpties, neskatoties uz demonstrāciju pastiprināšanos un vispasaules veltīto uzmanību. Galvaspilsētā tika pulcināti policisti un armija, radot vardarbīgas protestu apspiešanas draudus.

Līdz 25.novembrī toreizējais opozīcijas līderis un nākamais prezidents Mihails Saakašvili, stāvot uz parlamenta ēkas trepēm paziņoja, ka prezidents ir piekritis atkāpties.

Ševardnadzem piešķīra amnestiju un mazu valdības pensiju. Viņu uzaicināja dzīvot Vācijā, kur viņš vēl joprojām bija ļoti cienīts par viņa lomu Berlīnes mūra krišanā

Tomēr viņš izlēma palikt Tbilisi un rakstīt savus memuārus. Pēdējos dzīves gadus Ševardnadze pavadīja noslēgtībā privātā rezidencē ārpus Tbilisi, rakstot memuārus par laiku, kad viņš palīdzēja izlemt Eiropas nākotni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!