Pieaugošais neatkarības atbalstītāju skaits pirms nākamnedēļ paredzētā referenduma par Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas ir iedrošinājusi kataloņus cīnīties par savu neatkarību no Spānijas, taču abi gadījumi ir ļoti dažādi, kas varētu arī izlemt beigu rezultātu.
Sagaidāms, ka simtiem tūkstošu kataloņu ceturtdien izies Barselonas ielās, lai pieprasītu referendumu par neatkarību - tieši vienu nedēļu pirms Skotijas referenduma.
Skotijas referendums ir radījis politisko spriedzi Lielbritānijā, bet nav notikuši masu protesti vai vardarbības uzliesmojumi, ko eksperti saista ar Lielbritānijas politikas dabu.
1707.gadā Anglija apvienojās ar Skotiju, izveidojot jaunu valsti - Apvienoto Lielbritānijas karalisti. Tomēr Skotija saglabāja savas institūcijas, ieskaitot Skotijas prezbiterāņu baznīcu, kas joprojām ir atšķirta no Lielbritānijas anglikāņu baznīcas.
"Apvienotās Lielbritānijas karalistes izveide vismaz bija konstitucionāla, nevis svešas teritorijas iekarošana," sacīja Edinburgas Universitātes politoloģijas eksperts profesors Deivids Makrons. "Vienmēr ir pastāvējusi iespēja, ka Skotija varētu atdalīties no Lielbritānijas, kas radītu politisku krīzi, taču ne konstitucionālu."
Turpretī Katalonija vēlas atdalīties no vienas vienotas valsts, padarot to par daudz nopietnāku gadījumu, ko Spānijas valdība ir zvērējusi nepieļaut.
Katalonija zaudēja savu statusu Spānijas karu laikā (1701.-1715.gads), kad cīņā par troni atbalstīja nepareizo kandidātu un karalis Filips V to sodīja, likvidējot tās varas institūcijas. Nākamo divu gadsimtu laikā Katalonija kļuva par Spānijas ekonomijas "dzinēju", kad 19.gadsimta beigās Spānija zaudēja divas lielākās kolonijas - Kubu un Filipīnas - un valsts piedzīvoja ekonomikas lejupslīdi.
Tajā brīdī Spānija, kas savulaik bija viena no ietekmīgākajām valstīm pasaulē, kļuva par "otrā plāna" valsti. Spānijas valsts savā ziņā kļuva par apgrūtinājumu saviem diviem bagātākajiem reģioniem - Katalonijai un Basku zemei.
Turpretī Skotija uzplauka Lielbritānijas sastāvā, kas tai pavēra durvis uz visu pasauli.
Mūsdienās Skotijai ir piekļuve naftas un gāzes rezervēm Ziemeļjūrā, kamēr Katalonijai trūkst dabas resursu, bet ir spēcīgi attīstīts pakalpojumu sektors.
Pēc apvienošanās Skotija saglabāja daļu politiskās un tiesiskās neatkarības. Pēdējo 50 gadu laikā vismaz trīs Lielbritānijas premjerministri ir dzimuši Skotijā - Harolds Makmilans, Tonijs Blērs un Gordons Brauns. Taču, lai atrastu kataloni, kurš ir bijis Spānijas premjerministrs, vajadzētu pārskatīt 19.gadsimta vēstures grāmatas.
Skotija ir 78 772 kvadrātkilometrus liela, un tajā dzīvo 5,2 miljoni cilvēku, turpretī Katalonija teritorijas ziņā ir mazāka un blīvāk apdzīvota - 7,5 miljoni iedzīvotāju uz 32 107 kvadrātkilometriem. Abām ir savs parlaments un valdība, bet Katalonijai ir arī sava valoda, kas tiek plaši izmantota un mācīta skolās. Tikai 1% no visiem Skotijas iedzīvotājiem runā skotu dialektā vai skotu gēlu valodā.
"Katalonijas mērķis ir saglabāt savu kultūras mantojumu, bet skotiem kultūra nav pati galvenā," izteicās Džordžtaunas Universitātes profesors Čārlijs Kings. "Skoti pievērš lielāku uzmanību "skotiskajām" vērtībām, īpaši idejai, ka skoti ir dzimuši sociāldemokrāti ar konservatīvu skatījumu uz pašreizējo Lielbritānijas valdību."
Makrons, kurš atbalsta šo viedokli, izteicās: "Nevar teikt, ka kataloņu tiekšanās pēc neatkarības ir tikai valodas dēļ, bet tā noteikti ir viens no iemesliem, toties šāda problēma nav aktuāla Skotijā."
Edinburgas Universitātes ekonomikas profesors Hosē Visente Rodrigess Mora izteicās, ka "kataloņu tiekšanās pēc neatkarības ir sava veida pārākumā izrādīšana pār Spāniju".
Pret Katalonijas neatkarību izveidotās partijas "Ciutadans" dibinātājs sacīja, ka skoti grib iegūt neatkarību, jo vēlas sevi pierādīt. "Viņi nejūtas sliktāki par angļiem. Viņi ir lepni par to, no kurienes nāk un vēlas pierādīt, ka arī var pārvaldīt valsti," viņš sacīja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
