Sagrābjot Krimu un mēģinot pretendēt uz citām teritorijām Austrumukrainā, Krievija pārkāpj starptautiskos līgumus par valstu robežu neaizskaramību, un tas dod pamatu atgādināt Maskavai, ka tagadējo Kaļiņingradas apgabalu 1945.gadā Potsdamas konferencē tai tika uzticēts administrēt uz 50 gadiem, uzskata Viļņas Austrumeiropas studiju centra analītiķis Laurīns Kasčūns.
"50 gadi pagājuši jau labi sen, tātad iemesls izvirzīt šo jautājumu tiešām pastāv. Bet vai ir vērts to darīt?" Lietuvas Radio un televīzijas ziņu portālā "Lrt.lt" vaicājis analītiķis.
Pēc Kasčūna teiktā, Potsdamas konferences lēmumu par Kaļiņingradas statusu varētu pārskatīt šīs konferences dalībnieces - Lielbritānija un ASV. Juridiskais un politiskais pamats būtu pietiekams, bet pietrūktu politiskās gribas, viņš uzskata. "Šaubos, vai šai jautājumā tiek apspriesti iespējamie scenāriji, drīzāk šī lieta ir aizmirsta, tāpat kā aizmirsts Budapeštas memorands," viņš spriedis, pieminot dokumentu, ko 1994.gadā parakstīja ASV, Krievija, Lielbritānija, Vācija, Francija un Ķīna, paredzot apmaiņā par Ukrainas atteikšanos no kodolbruņojuma garantēt tās teritoriālo nedalāmību.
Savukārt Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politisko zinātņu institūta pasniedzējs Toms Janeļūns uzskata, ka nav politiska pamata izvirzīt jautājumu par Potsdamas līgumu un Kaļiņingradas statusu.
"Šo jautājumu neviens nopietni neizvirza, neviena valsts nepretendē uz šo teritoriju kā savu īpašumu. Iekšienē arī nav nekādu separātisma pazīmju, un domāju, ka Krievija to nepieļautu. Jebkādi jautājumi par to, vai nebūtu vērts atgriezties pie Potsdamas lēmuma, būtu politiska provokācija," viņš apgalvojis.
Kā izteikušies eksperti, Rietumu mēģinājumi atgādināt par Potsdamas līgumu un to, ka Krievijai Kaļiņingradas apgabalu bija uzticēts administrēt līdz 1995.gadam, varētu izraisīt ģeopolitisku krīzi.
"Jautājums, ciktāl mēs varam atļauties sākt izraisīt domino efektu. Es saprotu argumentu, ka Krievija sagrāvusi visu robežu neaizskaramības sistēmu, kas izveidota 1975.gadā. Taču nedrīkst aizmirst, ka pastāv daudz potenciālu āķu. Kaļiņingradas jautājuma izvirzīšana var izraisīt diskusijas par dažādu teritoriju un valstu robežu pārskatīšanu. Tas nozīmētu atvērt Pandoras lādi," uzskata Kasčūns.
Arī Janeļūns domā, ka mēģinājums pārskatīt Potsdamas konferences laikā noteiktās valstu robežas izraisītu "milzīgu un politiski grūti kontrolējamu savstarpēju apsūdzību lavīnu". "Tad varētu atgādināt ne tikai Potsdamas konferenci, bet arī citas agrākās, atgriezties pie apsūdzībām par savulaik likumīgi vai nelikumīgi okupētām teritorijām," sacījis politologs. Ierunāties par Kaļiņingradas statusu Rietumi neiedrīkstētos arī tādēļ, ka Krievija ne vienreiz vien pieminējusi kodolbruņojuma lietošanas iespēju.
Tomēr Kasčūns ir pārliecināts, ka pārmaiņas Kaļiņingradas apgabalam ir ļoti vajadzīgas.
"Politiskā situācija, apgabala militarizācijas tendences noteikti liek runāt vismaz jau par to, ka Kaļiņingradai jākļūst pēc iespējas atvērtākai pret starptautisko sabiedrību. Kad sabruka Padomju Savienība, Kaļiņingradas apgabalam tika ieskicēta vīzija, ka to ar Eiropu varētu saistīt īpašas attiecības. Vēlāk tika minēts, ka Kaļiņingrada varētu ciešāk nekā pārējā Krievija iesaistīties Eiropas Savienības (ES) tirdzniecības un investīciju telpā. Manuprāt, visupirms vajadzētu runāt par šādu pilotreģiona ideju," viņš sacījis.
Kasčūns domā, ka tāda atvērtība pret Rietumiem vairs neļautu Maskavai izmantot Kaļiņingradu kā Krievijas militārrūpnieciskā kompleksa daļu un šis reģions kļūtu par ekonomiskās labklājības bastionu.
Viņš uzskata, ka nosacījumi tam ir. "90% Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju nav bijuši citos Krievijas reģionos, bet ir bijuši ES valstīs. No kaimiņvalstīm Kaļiņingrada ekonomiski ir atpalikusi un, domāju, tā noteikti vēlētos izmantot savu potenciālu," spriež analītiķis.
Vienlaikus Kasčūns atgādinājis, ka atvērtākas Kaļiņingradas koncepcija ļoti aktualizējusies ap 2005.gadu, bet pieklususi, jo Maskava nav ļāvusi īstenot pilotreģiona ideju. "Saprotot, ka var parādīties dažādas nianses attiecībā uz Kaļiņingradas apgabala autonomiju, Maskava nolēma pielikt šai spēlītei punktu un izkārtoja visu sistēmu tā, ka viss tagad būtībā ir atkarīgs no Maskavas lēmumiem," viņš piebildis.
Lietuviešu eksperti uzskata, ka ideju par lielāku atvērtību starptautiskajai sabiedrībai un Eiropas Savienībai varētu īstenot referenduma ceļā, bet šī iniciatīva jāizvirza pašiem kaļiņingradiešiem un referendumam jānotiek godīgi.
"Ja Kaļiņingradas iedzīvotājiem tiktu piedāvāta ekonomiskās attīstības perspektīva, kas pavērtu Eiropas tirgu, reģions saprastu, ka tā ir acīmredzama un dabiska nepieciešamība. Ja Krievija nespētu uz šo nepieciešamību reaģēt, varētu domāt par referendumu Kaļiņingradas statusa jautājumā," norādījis Kasčūns.
Šādas iniciatīvas iznākums būtu atkarīgs no referenduma noteikumiem, tomēr izredzes uz apgabala autonomiju viņš nevērtē necik optimistiski, ņemot vērā, ka Kaļiņingradā dominē Krievijas prezidenta Vladimira Putina partija "Vienotā Krievija".
"Mēs saprotam, ka referendums Krievijā bieži nozīmē parodiju. Būtu jārada apstākļi, lai sabiedrību iepazīstinātu ar atvērtākas Kaļiņingradas vīziju, bet diez vai mūsdienu Krievijā tas ir iespējams. Tāds referendums, manuprāt, neatšķirtos no kārtējām vēlēšanām, bet varbūt būtu vēl briesmīgāks un stingrāks, jo jautājums ir ļoti jutīgs. Bet, ja nu viss norisinātos gludi un pēc noteikumiem, manuprāt, atbalsts atrastos," izteicies eksperts.
Starptautisko tiesību speciālisti norāda, ka Kaļiņingrada uzskatāma par Krievijas teritorijas daļu, jo 1990.gadā, kad notika Vācijas atkalapvienošanās, tā neizrādīja vēlmi pretendēt uz Kaļiņingradu, bet jautājums par apgabala neatkarību pieklusa. Tomēr, ņemot vērā, ka Krievija demonstratīvi pārkāpj starptautiskās vienošanās, tostarp Budapeštas memorandu, Helsinku vienošanos un ANO Hartu, pamats izvirzīt jautājumu par Potsdamas konferences lēmumu pastāv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!