Daļa no sīvākajām cīņām Ukrainas austrumos notiek Doņeckas lidostā, kurā Ukrainas karavīri joprojām notur pozīcijas par spīti tam, ka no iepriekš modernā satiksmes mezgla nemitīgajās kaujās ar Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem palikušas pāri vien drupas. Lidotas aizstāvjus par to izturību Ukrainā dēvē par "kiborgiem" - vienu šādu vīru intervējis radio "Brīvā Eiropa" Ukrainas dienests.
22 gadus vecais Ukrainas karavīrs no Čerkasi Serhijs Haljans, kura tēvs ir pulkvedis Krievijas armijā, Doņeckas lidostā pavadījis deviņas dienas. Dzīvi lidostā, kurā Serhijs ieradies bez nopietnas kaujas pieredzes, viņš raksturo kā "pilnīgi citu pasauli". "Visbiedējošākais, iespējams, bija tikt apšaudītiem no tankiem. Ļoti bailīga bija arī nokļūšana lidostā ar tanku, jo ceļu pilnībā bija ielenkuši snaiperi," viņš atceras.
Kad Serhijs ieradās lidostā, Ukrainas karavīru rokās bijušas divas ēkas, pie tam jaunajā terminālī kontrolēti tikai divi no būves stāviem. "Kad es ierados un redzēju, kas tur notiek, es biju pilnīgā šokā. Ienaidnieks bija virs mums, viņi bija pagrabā zem mums un viņu snaiperi ielenca ēku," stāsta jaunais karavīrs, uzsverot, ka bija ļoti grūti apzināties, ka no turienes nav kur atkāpties, jo ārpus ēkas nevarēja iziet snaiperu dēļ. "Visi saprata, ka ir jāturas līdz pēdējai patronai," norāda Serhijs.
Lidostas ēkā nav īsta patvēruma - apkārt tikai ģipškartona sienas, un tanku apšaudes gadījumā vienkārši jāpieplok pie zemes cik vien iespējams, skaidro "kiborgs". Patvērums, kur gulēt, ēst un darboties ar ieročiem bijis aiz bagāžas pārvietošanas konveijeru metāla konstrukcijām.
"Kad es biju tur, es sapratu, ka deviņas dienas pēc kārtas mani darbināja tīrs adrenalīns. Es ēdu laikam vienu reizi katrās 24 stundās. Un nevis kauju dēļ, bet tāpēc, ka negribējās," stāsta Serhijs, turpinot, ka deviņās dienās zaudēja sešus kilogramus svara un īsti pagulēt tur nav izdevies. "Pēc deviņām dienām tavs ķermenis ir pilnībā nolietots. Bet visu laiku tu skaidri domā, cīnies, stiep munīcijas kastes. Tad es sapratu, ko viņi domā ar vārdu "kiborgs"," secina karavīrs.
Serhijs intervijā stāsta par briesmīgo sajūtu, kad nākusi apziņa, ka visi dzīves plāni neko nenozīmē, jo cilvēka vienā brīdī var vairs nebūt. "Tagad es saprotu, ka dzīve, kā viņi to saka, ir lēta. Tas ir patiešām biedējoši," atklāj 22 gadus vecais vīrietis.
Serhija māte sākumā nav zinājusi, ka viņas dēls atrodas Doņeckas lidostā, uzskatot, ka viņš visu laiku ir savā daļā Žitomirā. Dodoties uz Doņecku, viņš mātei paziņojis, ka brauc uz mācībām un kādu laiku nebūs sazvanāms. "Bet tad, burtiski trīs dienas pirms mani palaida atpūtā, viņa atpazina mani fotogrāfijā. ["Los Angeles Times"] Korespondents Sergejs Loiko bija ieradies un mūs nofotografēja," paskaidro Serhijs.
"Protams, mana māte bija šokēta. Bet, paldies Dievam, pēc tām trim dienām man iedeva atvaļinājumu. Un es ierados mājās ar lielu pušķi: "Mammu, es esmu dzīvs, es esmu vienā gabalā un šeit!"," satikšanos ar māti atceras karavīrs.
Serhija tēvs esot savā bāzē Krievijā un karot uz Ukrainu nav nosūtīts. "Mūsu komunikācija ir tādā līmenī, ka viņš uztraucas par mani, viņš zina, kur es esmu un jautā, kā man iet, vai esmu vesels, vai neesmu slims. Bet par konfliktu mēs nerunājam," attiecības ar tēvu raksturo jaunais karavīrs, piebilstot, ka daudziem cilvēkiem ir radinieki Krievijā.
"Patiesībā jā. Neoficiāli," Serhijs atbild uz jautājumu, vai viņam ir sajūta, ka viņi ar tēvu cīnās dažādās pusēs,"Bet es domāju, ka mans tēvs nekad nepiekristu šim "atvaļinājumam", kā viņi to sauc, ja kādreiz saņemtu rīkojumu par nosūtīšanu," nobeidz Serhijs Haljans.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
