Munajevs ir čečens, kurš emigrējis uz Eiropu, laikā, kad Čečenijā tika īstenota otrā karadarbības kampaņa. Konflikta laikā Ukrainā viņš nostājies oficiālās Kijevas pusē. Marina Ahmedova runāja ar vairākiem šī bataljona kaujiniekiem, no kuriem divi - Ģenerālis un Stingers, iepazīstoties izmanto savas iesaukas, bet abi pārējie – Aptijs un Vaha – savus īstos vārdus.
Ģenerālis atsakās apsēsties. Viņš sastingst durvju ailē. No visiem visvairāk runā Stingers. Ģenerālis klausās uzmanīgi, laiku pa laikam paskatoties uz Aptiju. Uz Vahu ģenerālis gandrīz nemaz neskatās - Vaha runā maz.
"Mēs atnācām šurp, lai atbrīvotu cilvēkus!", saka Stingers. "No kā? No ukraiņu soģiem!", šos vārdus Stingers "izšauj" ar tādu izteiksmi, it kā vēlētos pateikt: "it kā nu nezinājāt, no kā". "Pie mums karš atnāca deviņdesmit piektajā gadā," viņš mierīgi turpina.
Pie Stingera pleca piestiprinātā rācija trokšņo. Viņš piespiež tās pogu, klausās. Pieceļas no ķeblīša un izrādās, ka nav nemaz tik garš, kā bija licies, kamēr viņš sēdēja ar milzīgo bruņuvesti mugurā. Kad Stingers atstāj telpu, Ģenerālis ar interesi palūkojas uz Aptiju - tagad runā viņš.
"Mēs esam Krievijas Federācijas sastāvā. Mūsu prezidents - Vladimirs Vladimirovičs Putins. Mūsu republikas vadītājs - Ramzans Ahmatovičs Kadirovs...," Aptijs apklust. Pēc sejas, intonācijas un balss viņš ļoti līdzinās tās republikas vadītājam, no kuras viņš šurp uz Donbasu atbraucis. Pauze, ko viņš tagad ietur, ir daudz izteiksmīgāka, nekā vārdi.
Krievija un Ičkērija
"Čečenijas tauta izvēlējās Krieviju," saka Vaha un Ģenerālis, kurš tobrīd noliecies pār galdiņu, lai glāzē ielietu karstu tēju, uzlūko Vahu.
Vaham uz viņa masīvajam stāvam cieši piegulošās jakas piedurknes ir uzšuve ar Čečenijas karogā izmantotajām puķēm, viņam ir tumša bārda, spurainas uzacis un tik tumšas acis, ka aiz to krāsas nav iespējams izprast to izteiksmi.
"Pirms 20 gadiem Krievija ieveda Čečenijā savu karaspēku," es sāku runāt.
"Pilnīgi pareizi," man atbild Stingers, kurš mums atkal pievienojas.
"Kara laikā gāja bojā liels skaits mierīgo iedzīvotāju..."
"Pilnīgi pareizi".
"Čečenu nācija ir iznīcības priekšā ..."
"Ko īsti jūs vēlaties jautāt," atkal mani pārtrauc Stingers. "Kāpēc pēc visa tā mēs esam par Krieviju? Ja atļausiet, es atbildēšu. Pirmās kampaņas laikā visa Čečenija, ieskaitot sievietes, bērnus un sirmgalvjus, sacēlās pret soģi, kas ielauzās mūsu mājās un slepkavoja mūsu cilvēkus. Bet 2000.gadā personīgi mēs (viņš pamāj uz tiem, kas sēž apkārt galdam) jau plecu pie pleca ar Krievijas karavīriem cīnījāmies pret tiem, ko vakar saucām par saviem brāļiem... Varena lielvalsts - Krievija, bet mēs - mazs punktiņš, ko uz kartes nevar redzēt... taču mēs piespiedīsim Krieviju izvest savu karaspēku. Pēc pirmās kampaņas Čečenija kļuva par Ičkēriju, kļuva pilnīgi brīva. Tā kara laikā mēs likām Putinam saprast - mūsu karavīri ir jānovērtē un jāciena. Tagad 10 mūsu čečenu var mierīgi stāties pretī 200 Ukrainas karavīriem. Mēs esam kaujinieki. Mēs no 14 gadiem karojam. Mēs vairāk neko citu neprotam. Krievija pēc kara izturējās korekti. Krievija nesāka mūs pazemot, nedemonstrēja, ka tā ir valsts - uzvarētāja, neierobežoja čečenu valodu. Krievija mums pateica "Vienīgais lūgums, runājiet ar mums krieviski, mēs arī gribam jūs saprast". Šobrīd Groznija ir visskaistākā pilsēta. Krievija ir izdarījusi visu, lai stabilizētu mūsu ekonomiku".
"Taču ir čečeni, kas atbalstīja Krieviju," saka Aptijs, "tikai mēs viņus par čečeniem neuzskatām. Tādi cilvēki kā Isa Munajevs (viņu 1999.gadā Aslans Mashadovs norīkoja par komandantu Groznijā), aizbēga no Čečenijas otrā kara laikā".
"Izdzimtenis," piebilst Stingers, bet Ģenerālis, izdzirdot viņa teikto, pasmaida.
"Viņš nāca palīgā Ukrainai," turpina Aptijs, "taču kāpēc viņš negāja palīgā savai tautai, kad tai bija nepieciešama palīdzība? Kāpēc čečeniem viņš ne ar ko nav palīdzējis? Ičkērijas laikos viņš uzskatīja sevi par brigādes ģenerāli. Bet mums viņš vispār nekas nav. Tāpēc, ka tad, kad pie mums bija karš, viņš dzīvoja Eiropā. Tagad viņš apgalvo, ka jau 23 gadus cīnās pret Krieviju. Kur viņš karoja? Kad sākās pirmais karš, mēs visi vēl bijām bērni. 14 gados mēs jau ņēmām rokās automātus, visa tauta cīnījās ar Krievijas armiju, taču mēs bijām kopā ar savu tautu. Pēc tam mēs nonācām pie amnestijas, taču tas nebija piespiedu kārtā. Tauta pati saprata, ka kopā ar Krieviju tai būs labāk. Bet kas bija Ičkērijas laikos?"
"Ičkērijā notika tas, kas notiek patlaban šeit," saka Vaha, "dāžadi grupējumi, klani, cīnās viens ar otru".
"Bet Isa tajā laikā sēdēja Eiropas kafenēs," saka Aptijs, "mēs kaut kā viņu Čečenijā neredzējām".
"Un arī neredzēsim," draudīgi saka Stingers.
"Tas nozīmē, ka jūs esat piedevuši Krievijai asiņainās apšaudes, kuru laikā bojā gāja liels skaits mierīgo čečenu?", jautāju es.
"Es krieviski ne visai," saka Aptijs, "taču es centīšos jums paskaidrot... Pēc tam, kad Krievija izveda savu karaspēku, mums bija Ičkērija, kurai nebija pašai sava līdera. Taču bija bandas, bija grupējumi. Kā šeit. Tauta dzīvoja ļoti slikti. Bet otro karu tāpat nesāka Krievija. Tie bija mūsējie, kas uzbruka Dagestānai".
"Jūs jautājat, vai mēs esam piedevuši," sarunā iesaistās Stingers, "piecdesmit pret piecdesmit. Tas ir sarežģīts jautājums. Pēc pirmā kara tauta pati saprata - bez Krievijas nav iespējams. Mēs atzinām Krieviju, lai izdzīvotu. Mūsu tauta totāli gāja bojā... (uz viņa pleca iezumas rācija) Jūs redzat, kas notiek?," jautā Stingers. "Man pa karsto līniju no Doņeckas zvana 1000 reižu dienā un ziņo, ka pilsēta tiek apšaudīta. Man nupat, kad es izgāju no šejienes, jautāja, "kāpēc mūs nogalina?". Bet mēs esam karavīri, mums ir augstākā vadība. Mums ir savs kvadrāts. Mēs par Doņecku neatbildam. Tādi ir kara dzīves noteikumi."
"Tad jūs esat piedevuši Krievijai vai nē?," jautāju es, un pēc tam istabā iestājas klusums. Ģenerālis acīm pārskrien visiem, bet pārējie ap galdu sēdošie saskatās.
"Personīgi es esmu piedevis," beigu beigās atbild Stingers. "Es labi zinu, ka viņš ir piedevis," saka Stingers un rāda uz Aptiju, "un viņš ir piedevis," Stingers saka, rādot uz Vahu, "es esmu krievs un mēs neturam ļaunu prātu uz Krieviju. Mēs to mīlam".
Doņeckas Tautas Republika
"Kaut vai tāpēc, ka Krievija nekad nekaroja pret islāmu," saka Vaha, "bet Eiropa karoja. Un tagad tā novirzījusi uz Kijevu tādu cilvēkmu, kā Isa Munajevs".
"Un maksā viņam par bezjēdzīgām uzstāšanās reizēm," papildina Stingers, "viņš paziņo, ka aiz mums stāv 500 čečenu, taču tas ir murgs. Tādu nav vairāk par 20".
"No kurienes jūs zināt," jautāju es.
"Mēs esam militārā izlūkošana," atbild Stingers, "bet kas jūs tā pārsteidz tajā, ka mēs esam par Doņeckas Tautas Republiku? Jūs nepārsteidz, ka poļi, baltkrievi un igauņi devušies kā algotņi par Kijevu. Doņeckas Republika gaidīja čečenus, tā sauca čečenus palīgā. Bet čečeni, tā ir tauta, kas prot karot."
"Jūs šeit esat pēc Ramzana Ahmatoviča pavēles?"
"Mēs šeit neatrodamies pēc Ramzana Ahmatoviča pavēles, " atbild Aptijs, "mēs iepriekš dienējām, mēs visi esam karadarbības veterāni, taču šajā brīdī mēs skaitāmies atvaļināti no dienesta. Mūsu bataljons ir brīvprātīgo bataljons. Mums nemaksā. Bet, ja būtu Ramzana pavēle, tad šeit būtu visa Čečenija. Taču viņš pagaidām čečenus attur".
"Jūsu pirmās atmiņas par to karu," es vēršos pie Stingera.
"... Mierīga un saulaina Čečenija," mirkli padomājis, viņš atbild, "un dienas vidū parādās lidmašīna, kas uz Argunas iedzīvotājiem nomet sešas bumbas. Es tad biju bērns. Bumbvedējs nometa savu kravu un aizlidoja. Es to redzēju savām acīm. No tā brīža visi zināja - Krievija mums ir uzbrukusi. Tas bija 1994.gads".
"Mēs izgājām visu karu," drūmi iestarpina Vaha.
"Mēs bijām bērni," saka Stingers, "es, Vaha un Aptijs. Taču mēs bruņojāmies. Mēs taisījām degmaisījumus, uzbrukām tankiem un metām degmaisījumu to lūkās".
"Tas bija pirmajā karā," atkal precizē Vaha, bet Ģenerālim, kā redzams, bojājas garastāvoklis un viņš jau vairs ne uz vienu neskatās, bet lūkojas grīdā.
"Taču es sevi tolaik par bērnu neuzskatīju," saka Vaha. "Mēs devāmies uz pozīcijām - es Aptijs un Stingers. Mēs ticējām, ka cīnāmies par dzimteni. Mēs uzvarējām tai karā, piespiežot Krieviju izvest savu karaspēku. Mēs izcīnījām savu neatkarību un par prezidentu kļuva Mashadovs. Taču noturēt savu brīvību čečeni nevarēja, jo viņiem nebija stingra līdera. Kā šobrīd nav šeit. Katram komandierim bija savs grupējums".
"Viņi teica - es šo pilsētu aizstāvēju kara laikā, un tagad es to nevienam neatdošu," vārdu ņem Stingers. "Un tad Basajevs un Hatabs lien citā republikā, Dagestānā, lai tur ieviestu konstitucionālu kārtību. Taču čečeniem jau tolaik bija apnicis karš. Cilvēki vēlējās dzīvot, nevis karot. Viņi sapņoja karu pabeigt. Un mēs to pabeidzām... Viss ir pavisam vienkārši. Mēs esam tā Krievijas Federācijas tauta, kas uz savas ādas izbaudījusi neatkarību... kāpēc mēs esam šeit? Tāpēc, ka Ukraina no zenītraķešu ierīcēm "Grad" nekontrolēti bumbo mierīgos Donbasa iedzīvotājus. Mēs to visu jau esam piedzīvojuši. Taču mēs esam pārliecināti, ka spēsim šeit ieviest kārtību. Ne jau naudas un medaļu dēļ. Pie pasauļu Dieva jums zvēru!," viņš palecas uz krēsla, liekot ģenerālim salekties. "Mums neko nemaksā. Taču, iespējams, kad mēs atgriezīsimies mājās, mūsu vadonis mūs kaut kā uzteiks. Bet šeit mēs izdarīsim tā, ka Jaunkrievijai būs sava himna, viņi turpinās runāt krieviski. Iespējams, ka tad, ja Čečenijā nebūtu bijis kara, mēs šobrīd Donbasam uzspļautu... Taču šobrīd mēs esam šeit un es esmu karavīrs. Man vienalga, ko nogalināt. Pēc komandiera pavēles es nogalināšu vienalga kuru. Es esmu tikai un vienīgi darba instruments. Tikai es raudu, kad šeit bezjēdzīgi tiek apšaudītas skolas, slimnīcas un dzīvojamās ēkas".
"Jūs nogalināsiet pat sievieti?", jautāju es.
"Pilnīgi pareizi. Pat ja tā būsiet jūs. Es aukstasinīgi skatīšos jums acīs un likvidēšu jūs kā ienaidnieku (..) Tā turpinās jau 15 gadus".
"Bet es taču arī skatīšos jums acīs..."
"Bet man vienalga. Atkārtoju, pēc komandiera pavēles es jūs likvidēšu".
"Tikai 15 gadu laikā viņam komandieris tā arī nav devis šādu pavēli," viņu aptur Aptijs.
"Komandieris nekad neatvedīs sievieti un neteiks "nošauj viņu"," saka Vaha. "Jūs skatāties uz mums kā uz ..." viņš saminstinās "tikai tāpēc, ka mēs no bērnības esam bijuši spiesti karot un slepkavot? Bet var izrādīties, ka es esmu žēlsirdīgāks, nekā jūs".
"Bet kāpēc mēs šeit atvērām "karsto līniju"?", prasa Stingers. Lai iegūtu operatīvo informāciju. Bet zināt, ko saka 90% zvanītāju? "Dodiet maizi"... Cilvēki šeit ir badā. Mēs tam esam gājuši cauri, mēs zinām, kas ir bads. Mēs dodamies izbraucienos un pa 100 vai 150 kastēm maizes izdalām ciematos".
"Bet kur jūs ņemat naudu palīdzībai?"
"No mājām, protams," pasmīn Stingers, "no Čečenijas".
"Nedomājiet, ka Ahmats-Hadži Kadirovs sekojis Krievijai," saka Vaha, "viņš sekojis tautai. Bet tauta sapratusi: Krievija ir vienīgais atbalsts musulmaņu pasaulei".
"Mēs ļoti labi saprotam, ka Čečenija Krievijas sastāvā ir formāli," saku es, " jūs taču dzīvojat faktiski autonomi, un Krievija neiejaucas pārvaldīšanā. Krievija ir atdevusi Čečeniju Ramzanam Ahmatovičam un tai ir vienalga, kas tur notiek, ko apžēlo, bet ko - soda. Jūs uzskatāt, ka tas ir godīgi?".
"Mēs uzskatām, ka ir godīgi tas, ka Krievija ciena mūsu kultūru un neaizliedz čečenu valodu. Neaizliedz mums mūsu tradīcijas," atbild Stingers, "un mēs no savas puses cienām arī jūsu kultūru".
"Par ko jūs bērnībā sapņojāt kļūt?", es jautāju Aptijam.
"Kad mācījos skolā, es gribēju būt miljonārs".
"Bet es - desantnieks," saka Vaha.
"Bet es - aktieris," atbild Stingers, "sapņoju nokļūt dramatiskajā teātrī. Redziet, kā sanāca..."
"Karš salauza mūsu dzīves," saka Vaha.
"Salauza," piekrīt Aptijs, "taču ne jau mūžīgi mēs karosim. Mēs jau visai pasaulei esam pierādījuši, ka mēs karot protam. Taču, manuprāt, mēs protam arī mierīgi dzīvot".
Stingers deklamē:
"Esmu čečens, dabas bērns,/Kaukāza kalnu aborigēns!/Bet šīs sīkās tautas/Teic, ka esmu bandīts un zaglis./Taču šie mūžvecie kalni aiz mums lepni stāv,/Bet mūsu sirmgalves mātes, mums nodevību un gļēvumu nepiedos".
Kad viņš beidz, Ģenerālis smejas un māj ar galvu. Viņš dodas uz virtuvi un ātri no turienes atgriežas ar uzkarsētu tējkannu. Viņš salej verdošo ūdeni glāzēs.
"Tas nozīmē, ka tad, ja šeit nebūtu sācies karš, jums nebūtu darba?", jautāju es.
"Kāpēc?!", izsaucas Stingers, "ja nebūtu kara..." izrunājot šos vārdus Stingers mainās, viņš dziļi ieelpo. "Ja nebūtu kara...," viņš atkārto, "mūsu brāļi un māsas būtu dzīvi".
Zaudējumi
Līdzko viņš izteicis šos vārdus, Aptijs un Vaha novērš skatienus un tagad rūpīgi aplūko tasītes ar karsto tēju. Tikai ģenerālis skatās uz Stingeru. Stingers vēlas ko teikt, taču pagaidām klusē.
"Mums viņu pietrūkst," beigu beigās viņš atzīstas. Jūs saprotat, par ko ir jautājums? Viņi ir mūsu brāļi un māsas".
"Kad Čečenija sāka otro karu," saka Aptijs, "Isa Munajevs un viņam līdzīgie aizbēga uz Eiropu. Taču viņi to sāka un aizbēga. Viņu dēļ mūsu tuvinieki gāja bojā. Un viņiem vajadzēja vai nu karot līdz galam, vai pat nesākt otro karu. Ičkērijas laikā viņam un viņam līdzīgajiem uzticēja varu. Un ko viņi izdarīja ar Čečeniju? Ko? Bet brāļu un māsu mums vairs nav....".
"Jūs neatradīsiet nevienu cilvēku Čečenijā," saka Vaha, "kas nebūtu zaudējis brāli, māsu, tuviniekus. Mēs viņus atceramies katru dienu (..) un katru dienu ir tik pat sāpīgi".
Stingers izvelk no kabatas mobilo telefonu un šķirsta tajā fotogrāfijas. "Es katru dienu skatos uz viņu fotogrāfijām," viņš saka, bet kad paceļ acis no ekrāna, tās ir sausas un neko neizsaka.
"Jūs jautājāt, vai mēs esam piedevuši..," saka Aptijs. "Nē, mēs neesam piedevuši un nepiedosim. Ziniet, kam? Tiem, kas sāka otro karu. Tajā karā Krievija nemaz nebija tik ļoti vainīga. Vainīgi bija Basejevi, Hatabi un Munajevi. Lūk, viņiem mēs neesam piedevuši".
"Ja kopā ar mums būtu mūsu brāļi un māsas," saka Stingers, "mums daudz sāpju uz pleciem nebūtu palicis. Taču viņu nav, un mēs raudam - Vaha raud, Aptijs raud un raud Ģenerālis".
Ienaidnieki
"Mēs ukraiņus par karotājiem nekad neesam uzskatījuši," saka Aptijs, "un viņi tādi arī nav izrādījušies. Masveidā padodas gūstā".
"Vai ukraiņi ir jūsu īstie ienaidnieki?"
"Šobrīd jau jā," atbild Stingers, "ukraiņu ģimenes nav mūsu ienaidnieki. Viņi ir mūsu cilvēki. Taču tie, kas šauj uz Donbasa iedzīvotājiem, tie jau ir mūsu ienaidnieki".
"90% no mums jau ir bijušie separātisti," saka Aptijs. "Daudzus izveda no meža, dodot garantijas, ka saglabās viņiem dzīvību. Un viņi kā kaujinieki uzrāda labākus rezultātus. Viņi ir ļoti zinoši".
"Pirms dažiem gadiem viņus pat Putins apbalvoja," saka Vaha.
"Putins ir likumīgais Krievijas prezidents, un tas nozīmē, ka viņš mums neapšaubāmi ir autoritāte, kāpēc gan ne?," vaicā Stingers.
"Ziniet, kas ir baisi," papildina Stingers, "kad tavi brāļi jau nogalināti, tu esi ielenkts no visām pusēm, sauc viņus palīgā pa rāciju, nezinot, ka viņi jau ir miruši...".
"Tikai neticiet, ka šeit ir čečenu gūstekņi," saka Aptijs. "Īsts čečens darīs visu, lai tikai nenokļūtu gūstā. Apgalvojums, ka Doņeckas lidostā ir 40 čečenu gūstekņu, ir meli. Šeit visus bārdaiņus uzskata par čečeniem
"Ar ko konkrēti jūs nodarbojaties," jautāju es.
"Mēs izejam priekšējās līnijās," saka Aptijs. "Esam arī lidostā. Taču, piedodiet, konkrētus punktus nesauksim. Šeit bāzē mēs atpūšamies. Atpūtas laikā vedam vietējiem maizi. Mums zvana un saka: "Šeit ir soģis. Glābiet mūs"".
"Un jūs glābjat?"
"Mēs?", pārjautā Aptijs. "Visuaugstākais liecinieks mūsu darbiem. Mēs redzējām, kā 95.gadā apšaudīja mājas. Mēs Donbasa iedzīvotājiem to nenovēlam... mēs karojam tā, kā citi spēlē datorspēles. Karš, tā ir mūsu dzīve. Mūsu bataljons "Nāve" ietilpst vienībā "Balsts" un ir pakļauts pa tiešo Zaharam".
Bāzes teritorijā bataljons "Nāve" gatavojas stāties ierindā. Aptijs un Vaha nostājas vidū. Viņiem aiz mugurām redzami rudenīgie koki un ūdenskrātuve, pār kuru ceļas migla, kas apslēpj otro krastu. Stingers kā uzvilkts skraida pa placi, dod komandas. Izslējis gaisā rādītājpirkstu, viņš sauc "Allah Akbar!". Rokas paceļas pret debesīm. "Allah Akbar!", viņam atbild koris. Un tā trīs reizes. (..) Ģenerālis smejas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!