"Mēs nebijām gatavi karam, tāpat kā visa valsts un armija," atzīst traumatoloģijas nodaļas galvenā ķirurģe Natālija Guščenko.
"Ir bijušas dienas, kad koridorā, kas ved uz operāciju telpu, asinis bija līdz ceļiem. Es pirmo reizi pamanīju, ka asinīm ir smarža. Bet ja aiziesi uz divām stundām pagulēt, tas varētu nozīmēt viena vai divu operāciju gaidošu cilvēku nāvi. Es nevarēju aiziet, jo, izejot no operāciju zāles, es redzēju viņu acis," atminas ārste.
Tomēr, neraugoties uz šausminošajiem stāstiem, lielākajā daļā slimnīcas valda pozitīva atmosfēra: palātu sienas rotā bērnu zīmējumi, ievainotos apmeklē iedzīvotāji, virsstundas strādājošie ārsti iemantojuši pacientu cieņu gan kā profesionāļi, gan kā cilvēki.
Guščenko kabinetā novietotas zāļu pudelītes, kurās atrodas ložu šķembas, kas izvilktas no ievainoto ķermeņiem. "Es tās nekad neatdodu pacientiem. Kam viņiem šīs briesmīgās atmiņas, kas teju kļuva par viņu nāves iemeslu? Es tās glabāju ekspertīzei un, protams, militārajai dokumentācijai," viņa skaidro.
Līdz pat asiņainajai Maidana notikumiem mediķei nebija bijusi nekāda "kara" pieredze.
"Mēs nebijām gatavi karam. Tāpat kā visa valsts un armija," atkārto ķirurģe. Medicīniskās aprūpes personālam trūcis pašu elementārāko ķirurģisko instrumentu un ierīču.
Maidana protestu laikā slimnīcas darbinieki saņēmuši anketu ar vienu būtisku jautājumu: "Vai jūs atbalstāt politiķi Viktoru Janukoviču?" Uz jautājumu bija divi atbilžu varianti - "jā" vai "nē". "Mēs bijām 50, pret bija tikai trīs," atceras Guščenko.
Atgriezušies ikdienas dzīvē karavīri nereti kļūst noslēgti un neko nestāsta. Ārste viņus lieliski saprot: "Šogad darba stresa dēļ mājās par darbu es neesmu runājusi. Sākumā, kad atgriezos, vīrs man prasīja: "Kas tur notiek?" Laikam ieraudzījis manu nogurušo skatienu saprata, ka uz šo jautājumu es neatbildēšu."
Nodaļā bieži nācies amputēt ievainotas ekstremitātes. Mediķe atzīst, ka nav viegli pieņemt šādu lēmumu. "Mēs esam profesionāli ārsti, kara ārsti, tomēr uzvar cilvēciskā daba," saka Guščenko.