Sčastjas pilsēta piecpadsmit kilometru attālumā no Luhanskas beidzamajās dienās bieži pieminēta Ukrainas aizsardzības spēku atskaitēs par notikušajām apšaudēm. Arī iepriekšējā pusnaktī pilsētā atskanēja dobjš sprādziens, no separātistu kontrolētās teritorijas atlidoja jaudīgs šāviņš.
Pie pēkšņām apšaudēm šeit visi jau ir apraduši - tās galvenokārt norisinās vakaros, kad jau ir satumsis un arī nakts laikā. Pēc pieciem vakarā lielākā daļa vietējo iedzīvotāju, kuru skaits no piecpadsmit tūkstošiem sarucis uz pusi, jau atrodas mājās. Tā tomēr šķiet drošāk.
Daudzi, piesargājoties, pat neieslēdz elektrību. Ir bijuši gadījumi, kad šāvuši snaiperi. Pagājusī piektdiena beidzamajā laikā bijusi "viskarstākā" - dienas laikā pilsētas teritorijā nokrituši apmēram simts šāviņi.
Kā "Delfi" pastāstīja pilsētas sporta kompleksa vadītājs Aleksandrs Koļesnikovs, separātisti sevišķi mērķējot uz vietējo Luhanskas TEC siltumtrasi. Pavisam kara laikā pilsētu skārušas četras lielas apšaudes. Pirms nepilnām divām nedēļām šāviņi trāpījuši siltumapgādes caurulēs un Ščastja uz divām dienām palikusi bez siltuma. Gāzes nav bijis gandrīz diennakti, bet elektrības padevi izdevies atjaunot dienas laikā.
Ščastja un TEC sargi
TEC no tā saucamo separātistu kontrolētās teritorijas atrodas aptuveni divu kilometru attālumā un to apsargā bataljona "Aidar" karavīri, un ukraiņu desantnieki. Brīvprātīgo bataljons savu nosaukumu ieguvis no nelielās Aidaras upītes, kas Ščastjas tuvumā ietek Siverskijdoņecas upē.
Pavasarī un vasarā daudzi aidarieši piedalījušies vairākās nopietnās kaujās, zaudēti daudzi no karavīriem. Kādreizējais Luhanskas iedzīvotājs Vadims augustā atradies pozīcijās netālu no šīs pilsētas. Deviņas dienas norisinājušās nopietnas kaujas, kad viņiem uzbrukusi Krievijas armija. Kad pavēlēts atkāpties, pie horizonta atradusies Pleskavas desanta divīzija.
"Manas personīgās mantas atradās uazikā, ar kuru vajadzēja braukt arī man. Bet, pazīstams tankists teica, lai sēžos uz viņa tanka. Tā arī izdarīju, izbraucu, bet uaziku sašāva. Karš - tas ir laimīgs gadījums," stāstīja Vadims, kura aizraušanās ir bodibildings.
Betonētā pagrabā aiz masīvam dzelzs durvīm mītnes vieta ierīkota aidariešu nodaļai. Uz guļammaisiem nogūlušies trīs apmēram trīsdesmit gadus veci karavīri. Viens no viņiem, vārdā Mihails, students no Kijevas līdzīgi daudziem iepriekšējo ziemu pavadījis Maidanā.
"Kad ieradāmies šeit, neko no karošanas nesapratām. Cik ilgi mūs gatavoja? Jāsmejas, četras dienas. Taču tagad kaut ko esam iemācījušies," stāsta Mihails. Pēc viņa stāstītā, sevišķi prasmīgi karojot viņu kaimiņi ukraiņu desantnieki.
Staničnoluhanske
Uz šo ciematu, no kura līdz separātistu pozīcijām nav vairāk par pusotru kilometru, "Delfi" korespondentu pavada 58 gadus vecais "Aidar" vecākais leitnants Ivans Makars, bijušais Ukrainas parlamenta pirmā sasaukuma (1990.-1994.) deputāts. Viņa tēvs karojis Ukrainas sacelšanās armijā Otrā pasaules kara laikā, bet vectēvs bijis Rietumukrainas Tautas republikas armijas karavīrs 1918. gadā.
Pirms ciemata ceļu krustojumā liels postenis. Aina kā filmās par pasaules karu - bedres, nodegusi bruņumašīna, tanks ar norautu torni, gluži kā ar asu izkapti nogrieztas koku galotnes. Šajā vietā izvietota ukraiņu armijas vienība. Tās komandieris kategoriski aizliedz fotografēt posteni, taču pārbaudījis manus un Makara dokumentus, labprāt aprunājas.
Kopš 9. decembra viņus neesot "traucējušas" apšaudes, bet pirms tam tās bijušas regulāras. Šaujot naktīs, ar "Grad" un lielgabaliem. Kas esot bīstamāk? Ja neesi paguvis noslēpties, draudīgi ir abi ieroči. "Grad" ar šķembām noklāj lielāku teritoriju, bet haubices šāviņš ir nāvējošs, ja trāpījums bijis precīzs.
Ciematā sagrautas vairākas ēkas. Tas noticis vēl vasarā, kad Staničnoluhanskei uzbrukusi Krievijas aviācija. Kādā no ieliņām izvietojusies ukraiņu vienība. Tās komandieris, rezerves virsnieks no Dņepropetrovskas savulaik dienējis tankistos. Pirms nosūtīšanas uz šo ciematu divus mēnešus pavadījuši apmācībās. Šajā laikā arī sakopta vecā tehnika, kuras vecums pārsniedz pat 30 gadus. Viss saeļļots, nomainīti arī lielgabali, tagad labi strādājot.
Vaicāju, vai ukraiņi atbild uz apšaudēm. Protams, kā gan savādāk, saka vienības komandieris. Kad ukraiņu vienība ar savu tehniku izvirzoties laukā, separātisti neatklājot uguni. Beidzamo reizi šauts esot pirms trim dienām. Pa ciematu nešaujot, galvenokārt mērķējot uz ukraiņu karavīru pozīcijām. Tomēr nesen no paša rīta, kad pie kontrolposteņa bijis daudz privāto automašīnu un mikroautobusu, turp ticis raidīts šāviens. Tikai laimīgs gadījums palīdzējis izvairīties no upuriem.
Mans pavadonis sarunājas ar savu vārda brāli, vietējo iedzīvotāju Ivanu. Atklājas, ka viņiem abiem ir pilnīgi neiespējami vienoties par šo karu. Viens no viņiem norāda uz to, ka bandītu vai tā saucamo separātistu pusē karo Krievijas armija, bet otrs to noliedz.
"Kāpēc tu esi šeit ieradies," vaicā ciemata iedzīvotājs. "Lai tevi atbrīvotu, jo te ir Ukraina un te ir jāatrodas Ukrainas armijai," atbild "Aidar" virsnieks. Izrādās, vietējais iedzīvotājs Ivans joprojām skatās tikai Krievijas TV kanālus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
