Afganistānas raibajā vēsturē kalnainajai Centrālāzijas valstij pāri gājuši neskaitāmi karapulki. Kopš 20. gadsimta sākuma gandrīz katra jauna valsts līdera vairāk vai mazāk asiņainajai nomaiņai par pamatu bijusi iekšējo spēku cīņa par modernizāciju un pret tradīciju saglabāšanu vai otrādi. 70. gados šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Padomju Savienība un ASV.
Afgāņu valstij aukstā kara laikā bija izdevīgi palikt neitrālai - gan padomju, gan rietumu bloks centās iegūt tās labvēlību, attīstot Afganistānas infrastruktūru, tostarp izbūvējot galvenās autostrādes un lidostas. Politiski Afganistānas valdnieki gan vairāk simpatizēja Padomju Savienībai - sākotnēji, lai mazinātu britu ietekmi, bet vēlāk, jo PSRS palīdzēja veikt dažādas reformas, tostarp izveidot skolu sistēmu, kā arī apmācīja un apgādāja afgāņu armiju.
Valstī verdzību oficiāli atcēla tikai 1923. gadā, taču vēl ilgas desmitgades Afganistānā pastāvēja (un vietām joprojām pastāv) tās atsevišķas formas, piemēram, naudas aizdošana uz procentiem, kurus nav iespējams atdot. Šī sistēma paredz, ka aizdevuma saņēmējs, kā arī viņa pēcnācēji līdz mūža galam kļūst par aizdevēja kalpiem.
Centrālajai valsts varai šī plaši izplatītā feodālisma forma sagādāja problēmas, bet jebkuru mēģinājumu to iegrožot modžahedi jeb islāmticīgie kaujinieki, kuri paši bija lielākie feodālisma ieguvēji, uzskatīja par vēršanos pret islāmu.
Pēc 1978. gada aprīlī notikušās marksistu revolūcijas pie varas nākušie Afganistānas vadītāji ar Padomju Savienības atbalstu centās ieviest vēl krasākas uz modernizāciju vērstas reformas. Tās savukārt izraisīja atklātus nemierus visā valstī, kurus uzkurināja komunistu režīmam oponējošo ASV atbalstītās Pakistānas un Irānas valdības, apgādājot modžahedus. Nemieru laikā valdošā vara 1978. un 1979. gadā ar nāvi sodīja līdz pat 27 000 politisko ieslodzīto, kā arī vismaz 10 000 nemieru dalībniekus.
Afgāņi dedzina PSRS līdera Leonīda Brežņeva lelli.
Lai gan Padomju Savienība atklātā konfliktā sākotnēji nevēlējās iesaistīties, plāni tika mainīti, kad 1979. gada septembrī tai lojālo prezidentu Nūru Muhamedu Tarakī nogalināja un sevi par valsts vadītāju pasludināja Hafizula Amins. Viņa īsās valdīšanas laikā politiskā situācija kļuva tikai saspīlētāka - modžahedi Kabulu burtiski atslēdza no sakariem ar pārējām valsts lielākajām pilsētām, un PSRS paziņoja, ka ASV skolotais Amins ir CIP spiegs.
Pamatojoties uz Tarakī iepriekš noslēgto divdesmit gadu draudzības līgumu ar PSRS, 1979. gada 25. decembrī galvaspilsētā nolaidās pirmās padomju gaisa desantnieku vienības. Pēc dažām dienām - 27. decembrī - aptuveni 700 afgāņu formās tērpti padomju karavīri un specvienību kareivji ar varu pārņēma galvenos Kabulas militāros objektus, tostarp ieņēma prezidenta pili, nogalinot arī Aminu, viņa dēlu un ap 100 prezidenta personīgo sargu.
Vienlaikus no ziemeļiem valstī ienāca arī Padomju Savienības sauszemes spēki. Jau drīz pēc Amina nāves tajā pašā dienā radiorunā "atbrīvoto tautu" sveica Padomju Savienības jaunieceltais vietvaldis Babraks Karmals. PSRS īstenotais valsts apvērsums saņēma gan 34 musulmaņu valstu, gan ANO nosodījumu.
Viens no modžahedu līderiem - ASV atbalstītais Osama Bin Ladens.
Neilgā laikā Afganistānas teritorijā bija izvietoti 100 000 padomju karavīri. Par spīti sākotnējiem nodomiem, ka viņu galvenais uzdevums būs atbalstīt Afganistānas Tautas Demokrātiskās Republikas armiju, drīz vien viņi bija vieni paši pret modžahediem, dažādām vietējām ciltīm un pat dezertējušām afgāņu armijas vienībām.
Sarkanās bultas norāda PSRS karaspēka ienākšanas ceļu Afganistānā. Ar tumši pelēku krāsu iezīmētas tā kontrolētās teritorijas.
Gandrīz desmit gadus ilgušā kara laikā Padomju spēkiem izdevās relatīvu kontroli uzturēt vien 20 procentos valsts teritorijas - vienīgi valsts lielākajās pilsētās un tā dēvētajā Afganistānas gredzenā jeb aplī, kuru veido lielākās šosejas. Tikmēr lielā daļā teritorijas vietējie iedzīvotāji gandrīz visus kara gadus dzīvoja pilnīgi neatkarīgi no centrālās varas.
Līdz ar ekonomiskām problēmām, starptautisko spiedienu un lielo kritušo skaitu 1988. gada maijā tika uzsākta armijas izvešana. Pēdējais padomju kareivis – Boriss Gromovs – simboliski pameta Afganistānu pār Amudarjas upi vēl gandrīz gadu vēlāk – 1989. gada 15. februārī.
Dekādes laikā dzīvību militārajā konfliktā zaudēja aptuveni 15 000 padomju karavīru un vairāk nekā miljons afgāņu, no kuriem lielākā daļa bija civiliedzīvotāji. Vēl aptuveni seši miljoni bija devušies bēgļu gaitās. Pēc oficiāli sniegtās informācijas šajos gados Afganistānā karojuši arī 3640 padomju karavīri no Latvijas, 64 no viņiem gājuši bojā, bet 177 bijuši ievainoti.
Padomju armijas invāzijas aizsāktā karadarbība pēc tās aiziešanas pārauga pilna apjoma pilsoņu karā. Vēsturnieki turpina iedalīt dažādas kara fāzes, bet to joprojām neuzskata par beigušos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
