Pieci Krievijas propagandas mīti, kuriem tic pat Rietumos  (652)

Organizācijas, kuras kodolu veido jaunie Ukrainas žurnālisti, kā arī dažādu radošo jomu pārstāvji, paziņojumā teikts, ka šos mērķus Krievijai palīdzēja sasniegt ne vien militārais spēks, bet arī propaganda. Tostarp daļu no propagandas radītajiem mītiem Rietumu mediji ir pieņēmuši par patiesību, kas uzskatāms par Putina politikas panākumu.

Kamēr daudziem propagandas mītiem Rietumi nepiegriež vērību vai tos pat publiski izsmej, vairāki ir tik bieži un veiksmīgi izmantoti dažādos kanālos, ka vairs netiek apšaubīti. "Stopfake.org" norāda, ka ir pieci galvenie mīti, kurus mediji visā pasaulē aizvien biežāk izmanto kā faktus, tādējādi palīdzot Putinam sasniegt viņa mērķus:

Maskava jau kopš konflikta sākuma laiku pa laikam atgādina, ka krievu saknes Ukrainas teritorijā ir senas, pamatojot to ar 9. gadsimta slāvu [Krievijas versijā - krievu] civilizāciju jeb Kijevas Krievzemi. Tomēr uzmanība nebūtu jāpievērš vēsturei, bet gan reālajai mūsdienu situācijai.

2001. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka no visiem 24 reģioniem, tikai Doņeckas un Luhanskas reģionos krieviski runājošo bija vairāk par 50%. Tomēr arī šī informācija ir jāvērtē kritiski, ņemot vērā, ka PSRS laikā Ukrainā visas birokrātiskās sistēmas valoda bija krievu, vairojot krievu valodas lietotāju skaitu arī citu tautību cilvēku vidū.

Piemēram, pirms konflikta sākuma Krimā, kas patiesi bija etnisko krievu visvairāk apdzīvotā Ukrainas daļa, krievu valodu par savu dzimto norādīja 77%, bet tikai 58% bija etniskie krievi. Pārējie bija ukraiņi un Krimas tatāri.

Otrs populārais mīts, kurš bieži tiek pieņemts par patiesu, ir Ukrainas austrumu reģionu iedzīvotāju sauciens pēc Krievijas palīdzības pēc tam, kad Kijevā Eiromaidana laikā tika gāzta pastāvošā vara.

To apgāž neatkarīgā pētījuma centra "Gallup Organization" veiktās aptaujas, kurās vēl pērnā gada aprīlī tikai 8% Austrumukrainas iedzīvotāju atbildēja ar pārliecinošu "jā" uz jautājumu, vai viņiem nepieciešama Krievijas armijas aizstāvība.

Tikmēr 52% uz šo pašu jautājumu pārliecinoši atbildēja ar "nē". Savukārt 11% atbildēja ar "drīzāk jā", bet 17% ar "drīzāk nē".

Apvienojot abus mītus, ka Ukrainas austrumos dzīvo tikai krievi un te dzīvojošie vēlas Krievijas aizsardzību, veiksmīgi tika radīta sajūta, ka no Ukrainas jaunās varas bailēs dzīvojošie krievi vēlas Krievijas armijas aizsardzību. Ar to bija pietiekami, lai īstenotu Krimas okupāciju un iebrukumu Ukrainas austrumos.

Atsaucoties uz Donbasa reģionā karojošajiem militāristiem kā "vietējiem separātistiem", tiek ignorēta reālā situācija.

Neskaitāmas fotogrāfijas, video sižeti un pat pašu "vietējo separātistu" publicēti ieraksti jau sen ir apliecinājuši, ka viņu rindas galvenokārt veido Krievijas specdienestu, Krievijas bruņoto spēku, kā arī šobrīd oficiāli atvaļinātie kareivji, kā arī Krievijas kazaku un čečenu militārās vienības un tikai neliels skaits vietējo algotņu.

Organizācija norāda, ka termina "separātisti" lietojums palīdz Kremlim veidot notikumu atspoguļojumu tā, kā tas to vēlas. Proti, sabiedrībā nenostiprinās uzskats, ka Krievija ir iesaistīta konfliktā, bet gan tas, ka karadarbība notiek starp Ukrainas armiju un Austrumukrainas vietējiem nemierniekiem.

Ceturtais un visbiežāk Rietumu mediju atmaskotais mīts ir Krievijas ne brīdi nepārtrauktais vēstījums, ka Ukrainas valdību pēc apvērsuma veido fašisti [jeb ukraiņu nacionālisti].

Mulsinoši, ka fašisms Krievijas medijos tiek saistīts ar Nacistisko Vāciju, lai gan tā bija pirmskara Itālijas ideoloģija. Turklāt fašisma ideoloģija neiekļauj rasismu, ar ko to saista Krievijas rupori. Tomēr Krievijas propagandai ir izdevies šos ideoloģiju terminus sapludināt, kas arī to atšķirības mērķauditorijas acīs dzēš.

Lai gan lielākie Rietumu mediji šo mītu tālāk neizplata, netrūkst mazāku informācijas avotu, kā arī pašas Krievijas finansētu mediju Rietumvalstīs, piemēram, "RT", kuri to turpina sludināt.

Ceturtā mīta propagandēšanas ieguvums Krievijai ir cita mīta radīšana - tā sevi veiksmīgi pozicionējusi kā fašisma apkarotāju.

Putins regulāri "separātistu" cīņu Doņeckā salīdzina ar Ļeņingradas blokādi Otrā pasaules kara laikā. Ironiski, ka Krievijas pašpasludinātā cīņa pret fašismu aizvien vairāk līdzinās nacionālisma un ksenofobijas slavinājumam, kādu to reiz piekopa Nacistiskā Vācija. Tam par netiešu apliecinājumu kalpo arī tas, ka Putina politiku Eiropā atbalsta neonacisma kustības un galēji labējās partijas.

Fašisma apkarotāju vietā nevalstiskā organizācija "Stopfake.org" iesaka Krieviju dēvēt tai daudz atbilstošākos apzīmējumos - par ultranacionālistisku, populistisku, antiliberālu, antidemokrātisku jeb vienkārši - neonacistisku valsti.