Suomusalmi kauja: pirms 75 gadiem somu karavīri pilnībā sagrāva divas PSRS divīzijas  (737)

Lai gan kopumā nelielajai un trūcīgi apbruņotajai Somijas armijai konfliktā ar PSRS nācās piekāpties milzīgā pārspēka priekšā, zaudējot daļu valsts teritorijas, tieši spožā uzvara Suomusalmi kaujās ir tas, ar ko pasaulē atceras Ziemas karu.

Ziemas karš ar aptuveni 450 000 padomju karavīru iebrukumu un Helsinku bombardēšanu sākās 1939. gada 30. novembrī. Viens no četriem uzbrūkošajiem formējumiem bija 9. armija – tās uzdevums bija pāri Somijas austrumu robežai virzīties uz Oulu un sadalīt Somiju divās daļās, kas ievērojami apgrūtinātu somu pretestību un pārrautu Somijai svarīgo dzelzceļa satiksmi ar Zviedriju.

Somi nebija gaidījuši Sarkanās armijas iebrukumu mežiem klātajā reģionā, kur pat trūka kārtīgu ceļu, tāpēc ar smagajiem ieročiem un tehniku bruņotajiem iebrucējiem pretī stājās vien nelielas somu vienības, kas pēc sīkām kaujām atkāpās. Decembra sākumam padomju 163. strēlnieku divīzija ieņēma Suomusalmi ciemu, tomēr siltu pajumti bargajā ziemas spelgonī, kurš dažkārt pārsniedzis pat -40 grādu atzīmi, salam slikti sagatavotie padomju karavīri neguva – pirms atkāpšanās somi ciemu bija nodedzinājuši.

Papildināti somu spēki nākamajās nedēļas atsita Sarkanās armijas mēģinājumus virzīties dziļāk Somijā un pat devās pretuzbrukumos. Somiem par labu spēlēja fakts, ka Kiantajevri ezera ledus bija pietiekami biezs, lai to varētu šķērsot padomju karavīri, bet par plānu, lai izturētu tanku svaru, skaidrots Suomusalmi tīmekļa vietnē "Suommusalmi.fi".

Somu vienības, sākot ar 11. decembri, uzbruka krievu pozīcijām, līdz 163. strēlnieku divīzijas pretestība salūza, un 28. decembrī karavīri atkāpās no Suomusalmi ciema. Tikmēr aptuveni 300 vīru liela Somijas armijas vienība bija veiksmīgi apturējusi padomju elitārās 44. divīzijas virzīšanos pa Rātes ceļu, kurš no Krievijas robežas ved uz Suomusalmi.

Tiklīdz somi sāka gūt virsroku kaujās pie ciemata, visas pieejamās vienības tika nosūtītas uz Rātes ceļa apkārtni. Somu taktika bija sadalīt milzīgās un neveiklās padomju kolonnas, atgriežot tās no iespējas saņemt apgādi un papildspēkus, un iznīcināt pretinieka spēkus pa atsevišķiem posmiem.

Laika posmā no 1940. gada 5. līdz 7. janvārim somu spēki iznīcināja visus uz Rātes ceļa izolētos 44. divīzijas kolonnas posmus, kas tika saukti par "mottis". Līdz 10. janvāra vakaram Suomusalmi apkārtne bija atbrīvota no visām Sarkanās armijas paliekām, skaidro "Suommusalmi.fi".

"Baltā nāve"

Kaujās aptuveni 11 000 somu karavīru bija sakāvuši 45 – 55 tūkstošus vīru lielus, ar smagajiem ieročiem un tehniku apgādātus Sarkanās armijas spēkus. Somu pusē kaujās krita vai pazuda ap 900 karavīru, bet vēl 1770 guva ievainojumus, kamēr padomju zaudējumi tiek lēsti 27 500 kritušo un pazudušo apmērā.

Uz Rātes ceļa Somijas spēki sagrāba lielu daudzumu ieroču un tehnikas, tai skaitā desmitiem tanku, lielgabalus un simtiem kravas automašīnu. Trūkstot prettanku ieročiem, somu karavīri cīņā pret tankiem veiksmīgi izmantoja "Molotova kokteiļus".

Skaidrojot kauju iznākumu, Ziemas kara pētnieks Viljams Troters grāmatā "Krievu–somu 1939. – 1940. gada Ziemas karš" uzsver, ka somu karavīri bija labi pazīstami ar mežiem un skarbajiem ziemas apstākļiem, kas izpaudās gan pareizā apģērba un pārtikas izvēlē, slēpju, maskēšanās tērpu un apsildāmu bunkuru izmantošanā, kā arī citās lietās.

Turpretī Sarkanā armija, kuras pieredzējušo virsnieku sastāvs bija nomainīts Staļina terora laikā, kara sākumā neizmantoja ne karavīru, ne tehnikas maskēšanu, bet ar padomju karavīra standarta ēdienu, rupjmaizi un nesaldinātu tēju bija par maz, lai nodrošinātu enerģiju arktiskos apstākļos. Liela daļa Krievijas vienību apsaldējumu dēļ bija zaudējušas 10 % sastāva vēl nesasniedzot Somiju – simtiem kilometru garajā ceļā no Murmanskas dzelzceļa līnijas līdz Somijas robežai, norāda Troters.

Sarkanās armijas tehnika lielākoties nebija piemērota braukšanai pa dziļo sniegu ārpus ceļiem, tāpēc padomju spēki koncentrējās uz retajiem Somijas mežu ceļiem, nespējot pilnā mērā izmantot savu ieroču pārspēku. Savukārt mežā karavīriem, kur pārvietošanās bez slēpēm bija gandrīz neiespējama, uzglūnēja tā sauktā "Belaja smerķ" ("Baltā nāve" no krievu valodas) – maskēti somu slēpotāji, kas piezagās brīžos, kad sala un noguruma dēļ karavīri kļuva apātiski un miegaini.

Vienīgā iespēja saņemt siltu pārtiku padomju karavīriem bija lielās līdzi vilktās lauka virtuves, bet to dūmeņi bija labi pamanāmi un bieži kļuva par pirmajiem mērķiem somu snaiperiem un mīnmetēju apkalpēm, vēl vairāk demoralizējot krievu karavīrus. Tāpat somu šāvējiem labs mērķis bija lielie ugunskuri, pie kuriem pretinieka karavīri centās sasildīties un cept nokauto zirgu gaļu.

Īsi pirms Suomusalmi kampaņas padomju 44. divīzijas karavīriem tika izdalītas tūkstošiem instrukcijas par cīnīšanos uz slēpēm, tomēr nav izprotams, kādu labumu tās varēja dot, ja pašas slēpes divīzijai netika izsniegtas, norāda Troters.

Kolonnas pārraušana

"Jūdzēm tālu meži un ceļi bija nokaisīti ar cilvēku un zirgu līķiem, ar sašautiem tankiem, lauka virtuvēm, kravas automašīnām, ieroču ratiem, kartēm, grāmatām un apģērba gabaliem. Līķi bija sasaluši cieti kā pārakmeņojusies koksne, un viņu āda bija mahagonija krāsā. Daži ķermeņi bija sakrauti virs citiem kā atkritumu kaudzē, pārklāti tikai ar žēlsirdīgu sniega segu; daži bija atstutēti pret kokiem groteskās pozās," ainu pēc kaujām Somijas mežos aprakstīja amerikāņu žurnāliste Virdžīnija Kovla.

Tipiska ceļa pārraušanas operācijas taktika bija ātrums un pārsteigums. Somu karavīri pielavījās ceļam, drošā attālumā atstājot smago ziemas apģērbu un pārējo kaujā nevajadzīgo ekipējumu. Izlūki pienesa ziņas par ienaidnieka mīnmetēju un ložmetēju pozīcijām, skaidro Troters.

Pēc signāla noteikto punktu noklāja blīva ložmetēju un mīnmetēju uguns, kas pēc neilga brīža tika novirzīta 100 metrus pa labi un 100 metrus pa kreisi, atgriežot šauru ceļa posmu. Tajā brīdī no meža izskrēja karavīri baltajos maskēšanās tērpos, šaujot pa ierakumiem un metot spridzekļus automašīnās, atvērtās tanku lūkās, lauka virtuvēs un mīnmetēju ligzdās. Vienības uzbrukumu atbalstīja vairāki snaiperi, kuru primārais mērķis bija virsnieki.

Operāciju uzdevums bija iznīcināt ikvienu padomju karavīru attiecīgajā Rātes ceļa posmā un iekļūt mežos otrā pusē. Kad ceļa nogrieznis bija attīrīts, no meža iznāca svaigas rezerves, kas pārrauto spraugu paplašināja un nostiprināja, abos "motti" galos izveidojot spēcīgas barikādes, tajās iebūvējot transportlīdzekļus vai sagrābtos tankus, kuru torņi un ložmetēji joprojām bija izmantojami. Katrs ceļa pārrāvums bija 300 līdz 400 metru garš.

Ar šo taktiku Sarkanās armijas vienības tika izolētas un nespēja pienācīgi pretoties. Janvāra sākumā padomju spēku "kabatas" sāka grūt – karavīru izturība un munīcija tuvojās galam. Daudzi mēģināja bēgt.

6. janvāra rītā 44. divīzijas komandieris Vinogradovs izdeva vispārējas atkāpšanās pavēli, tomēr viņš atpalika no notikumiem par 12 stundām – "viņa divīzija jau kusa kā aprīļa sniegs", raksturo Troters. Pēdējā organizētā krievu pretestība apdzisa 8. janvāra rītā.

163. strēlnieku divīzijas komandiera Zeļencova līķis tā arī netika identificēts. Tiek pieļauts, ka viņš varētu būt iznīcinājis savus dokumentus un pārģērbies par ierindnieku, kļūstot par vienu no anonīmajiem kritušajiem, kuriem neizdevās izlauzties cauri mežiem.

Starp 1300 gūstekņiem somiem neizdevās atrast arī 44. divīzijas komandieri Vinogradovu. Pēc pāris mēnešiem no kāda sagūstīta krievu virsnieka viņi uzzināja, ka Vinogradovs no kaujas lauka aizbēdzis tankā un ticis pāri robežai, kur nekavējoties arestēts. Pēc īsa tribunāla viņš un citi izdzīvojušie 44. divīzijas vadošie virsnieki nošauti. Oficiālais soda iemesls, kas parādījies dokumentos, bijis "55 lauka virtuvju zaudēšana ienaidniekam".

Par spīti spožajai uzvarai pie Suomusalmi, somu armija nebija spējīga ilgi pretoties turpmākiem padomju pārspēka uzbrukumiem. Karš beidzās 1940. gada 13. martā, kad stājās spēkā Maskavā parakstītais miera līgums. 

Somija zaudēja zemes Karēlijā pie Lādogas ezera un pie austrumu robežas valsts centrālajā daļā, bet saglabāja lielāko daļu savas teritorijas un demokrātisku valdību.