'Krievijas specvienība ir šeit': Karavīra stāsts par operācijām Ukrainā (1. daļa)  (369)

Atšķirībā no daudziem citiem krievu karavīriem, kuri uzstāj, ka LTR ["Luhanskas Tautas Republika"] un DRT ["Doņeckas Tautas Republika"] karotāju rindām pievienojušies brīvprātīgi no dienesta brīvajā laikā, šis "Spektr" sarunu biedrs apliecina, ka kaimiņvalsts teritorijā atradies Krievijas Federācijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes īpašo uzdevumu vienības sastāvā un kaujas uzdevumus tur veicis, atrodoties dienestā.

Sava stāsta autentiskumu viņš apstiprina uzrādot dienesta apliecību un identifikācijas žetonu, bet runāt par notikumiem piekrita tikai ar nosacījumu, ka tiek saglabāta anonimitāte.

Mācības

Mani audzināja tā, ka jau no bērnības es sapratu, ka aizstāvēt savu valsti – tā ir goda lieta un īsta vīrieša pienākums. No pašas bērnības es tiecos uz armiju un nebaidījos no iesaukšanas obligātajā dienestā. Nokļuvu raķešu karaspēkā, dienēju kā autovadītājs. Pusgadu atrados Krasnodarā, pēc tam – komandējumā Dienvidosetijā, Ņižņij Džavā, bet pēc tam aizgāju "dembelī".

Pēc armijas mājās īpaši nebija ko darīt, tādēļ nolēmu turpināt un aizgāju uz īpašo uzdevumu vienību. Man teica, ka GRU [Galvenā izlūkošanas pārvalde] specvienībā kādā brigādē notiek kandidātu atlase, un es sāku lauzties uz turieni. Izlauzos. Līdz notikumiem Donbasā es nodienēju aptuveni pusgadu. Tieši tajā laikā Kijevā arī notika visi šie protesti.Es vispār tad nenojautu, ka nokļūšu kaut kur tur un kaut ko tādu darīšu.

Neilgi pirms operācijas sākuma Ukrainā mūs pārvietoja pie robežas. Mēs bāzējāmies pie Rostovas, 20 kilometrus no Ukrainas. Iegansts tur atrasties bija apvienoto mācību sākšanās. Tur bija ne tikai īpašo uzdevumu vienība un ne tikai mūsu brigāde. Bija vēl arī gaisa spēki, kājnieki, raķešu karaspēks. Visi sāka mierīgi trenēties savā teritorijā. Kad bija pienācis laiks uzdevumu izpildei, mums vienkārši pateica, ka būs jābrauc pāri robežai.

Īpašas slepenības nebija. Mēs patiesībā jau zinājām, ka braucam uz turieni ne tāpat vien. Kādas gan mācības vienkārši tāpat robežas tuvumā, kad tieši Ukrainā notiek tāds haoss! Patiesībā mēs uz turieni braucām ar noteiktu mērķi. Acīmredzot tā sanāca, ka gaidīja kādu noteiktu mirkli.

Aptuveni visu jūniju mēs nosēdējām vienkārši tāpat. Katru dienu darbojāmies, šāvām, atstrādājām taktiku. Bet jau aptuveni no jūlija sākās reāli kaujas uzdevumi.

Precīzu informāciju par tādām operācijām sniedz tikai vecākajiem virsniekiem. Bet mūs vienkārši tajā pašā dienā nostāda fakta priekšā: "Pēc četrām stundām izbraukšana, gatavojieties!"

Mēs vienmēr izbraucām tikai naktīs, tikai "kamazos", tenti bija aizvērti, un pa Ukrainas teritoriju braucām ar izslēgtiem lukturiem, bez gaismām. Izsēdāmies ātri, klusi, jau tumsā mūs sagaidīja "opolčenci" un aizveda uz vajadzīgo kvadrātu. Tur mēs izpildījām konkrētu uzdevumu. Nekādus dokumentus sev līdzi mēs neņēmām un visas atpazīšanas zīmes ņēmām nost.

Vēl teica, ka, ja pa mums atklās uguni, atbildēt ar to pašu ir ļoti nevēlami, jo visās čaulītēs ir iesists marķējums, un, ja šīs čaulītes birs, tad, saprotams, neviens tās nelasīs. Es nezinu, vai pēc čaulītēm var, vai nevar pierādīt Krievijas spēku klātbūtni, bet mums atļāva šaut tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

Kamēr brauc šos 20 kilometrus līdz robežai, smadzenes un apziņa attīrās. Tu morāli sevi gatavo tam, ko tu darīsi. Un tur vairs nekas neuztrauc, kā tikai gaidāmais uzdevums: nonākt līdz noteiktajam kvadrātam, kaut ko izdarīt un atgriezties atpakaļ. Visas rūpes paliek kaut kur tur, otrpus robežai. Tās paliek Krievijā.

Dzirde, redze, oža briesmīgi saasinās.

Kad atgriezies, tad jau morāli izlādējies – viss, es to izdarīju, es atstrādāju, paliku dzīvs un vesels, tagad it kā esmu malacis. Nu varu nodarboties ar savām personīgajām lietām, personīgajiem jautājumiem, vienkārši morāli atpūsties, nomierināties.

"Nogalini tūkstoti, bet izglāb miljonu"

Pirmais uzdevums bija jūlijā. Mēs ātri atvērām kastes, izdalījām patronas, mēs nodrošinājāmies ar visu, apģērbāmies, uzvilkām apavus. Izbraukums patiesībā bija ļoti sarežģīts. Mūs jau motivēja tam, ka sāksies reāla kauja.

Uzdevums bija salīdzinoši interesants – atgūt kontrolpunktu. Tas bija aprīkots, nodrošināts, tur bija nopietni puiši. Šis kontrolpunkts bija stratēģiski svarīgs, tādēļ to vajadzēja ieņemt.

Uzdevums bija tāds, ka notiek artilērijas apšaude, proti, no mūsu robežas, to nepārkāpjot, strādā "gradi". Viņi netrāpa, pēc tam no jauna tiek pielādēti, izbrauc jau ārpus Krievijas Federācijas robežām, tas ir, jau formāli sāk darboties Ukrainā. Būtība bija tāda, ka viņi šauj, iznīcinot pretinieku, un mēs pēc tam vienkārši tur ierodamies, piebeidzam nenogalinātos un noturam pozīcijas līdz atbrauc "opolčenci". Viņi atbrauc ar "kamaziem", un mēs apmaināmies vietām. Viņi ieņem aizsardzības pozīcijas un viss. Sanāk tā, it kā prokrieviskie spēki to visu būtu izdarījuši paši, bet krievu specvienība nemaz tajā vietā nav bijusi.

Pēc idejas ar "Grad" iekārtām vajadzēja nogalināt lielāko daļu pretinieka. Kontrolpunktos zemē bija ieraktas kājnieku kaujas mašīnas. Bez artilērijas tur iet – simtprocentīga nošaušana, visi ietu bojā. Bet "gradi" attīrīja nevis vajadzīgo kvadrātu, bet citu – vienkārši tukšu. Bet mēs jau bijām pienākuši. Burtiski meža stigu šķērsot – un mēs uzreiz izietu pret ienaidnieku. Mums lika atkāpties un atgriezties.

Pārrunu un plānošanas laikā izskanēja tāda frāze, kam es ne uzreiz pievērsu uzmanību. Runāja, ka pēc kaut kādiem izlūkošanas datiem aiz kontrolpunkta atrodas civiliedzīvotāji, kāda maza apdzīvota vieta. Mums teica, ka, ja mērķī trāpās civiliedzīvotāji, jāšauj arī pa viņiem.

Kad atbraucu, es apsēdos, aizsmēķēju un aizdomājos par to. Mani tas vienkārši šokēja. Nu, kā, es taču ne tāpēc armijā stājos. Gāju cilvēkus aizsargātu, nevis nogalinātu, jo īpaši civilos. Kāpēc? Viņi taču ne pie kā nav vainīgi. Pēc tam jau apziņā sapratu šo morāli. "Nogalini tūkstoti, bet glāb miljonu". Lūk, šeit laikam darbojas tieši tāda tematika, jo, ja mūs kāds tomēr būtu atklājis, ja kāds kaut kur izpļāpātos, ka tieši krievu īpašo uzdevumu vienība šeit strādā...

Ja ko tādu tiešām nāktos izdarī, pēc tam es, visticamāk, piedzertos. Bet es izdarītu. Tā man būtu psiholoģiska trauma, bet esmu pārliecināts, ka es pēc tās atlabtu, jo kaut kur zemapziņā es izlemtu, ka rīkojos pareizi. Bet es neparko negribētu nokļūt tādā situācijā.

Uz savējiem gan es nesāktu šaut. Nekādos apstākļos to nedarītu. Es vienkārši laikam jau nomestu ieroci, pagrieztos un aizietu.

Mīnētājs

Kādā amatā specvienībā tu esi, tāds ir tavs ierocis, tāda ir tava munīcija. Ja esi vienkārši izlūks – modernizētais Kalašņikova 74. automāts ar standarta zemstobra granātmetēju. Ja esi vecākais izlūks vai izlūks–snaiperis, jau ir SVD un VSS "Vintorez" [snaipera šautenes: СВД и ВСС "Винторез"]. Vienkārši vecākajam izlūkam – AS [speciālais automāts: AC "Вал"] un Kalašņikova automāts. Nu, un arī granātas, RGD [РГД], aizsardzības, uzbrukuma. Viss standarta, it kā nekā sarežģīta.

Inženieriem… Pieņemsim, ka es esmu inženieris–radiomīnētājs un izlūks –, man ir parasts automāts, arī 74. AK [Kalašņikova automāts], bet man vienmēr mugursomā ir inženiera aprīkojums: knaiblītes, pincete, šķērītes, kāds nazītis.

Uzdevumi man bija dažādi. Piemēram, neitralizēt vai uzstādīt spridzekli. Mana specifika gan bija diezgan izvērsta, lai gan es esmu tikai radiomīnētājs. Tas nozīmē to, ka es vai nu izlieku mīnas, to detonēšanas atsaites, vai uzstādu radiovadības mīnas. Tas nozīmē, ka kaut kur tālumā es dzirdēšu, ka pretinieks ienācis noteiktajā kvadrātā, un es viņu uzspridzināšu. Bet to mēs neizmantojām – nebija vajadzības.

Bet parastās – prettanku, kājnieku… "Melnā atraitne" – tā ir mīna ar nelielu darbības rādiusu – norauj, pieņemsim, tikai kāju līdz celim. Čečenijā tās bija ļoti populāras, tur viņa arī ieguva šo iesauku – lūk, šīs mēs daudz likām.

Prettanku mīnas arī likām. Turklāt likām vienu virs otras, lai atmīnēt tās būtu vienkārši neiespējami. Vai nu iznīcini uzreiz, vai uzsprāgsti uz tās. Visu darījām pārdomāti, maskējot, kā mācīts. Kad apmācīja, tiesa, neteica, ka karosim ar Ukrainu. Teica tā – "iedomātais pretinieks".

Es neuztraucos. Man vienkārši ir uzdevums – nolikt mīnu, bet pret ko – man nav svarīgi. Ukrainas karaspēks ir ne tikai šī Nacionālā gvarde. It kā jau sen vairs nav noslēpums, ka tur it kā bija arī amerikāņu karavīri, kuri darbojušies kā algotņi, bet patiesībā – tie ir visīstākie amerikāņu karavīri, kuri nemaz nav algotņi, tas visiem bija zināms, tas ir skaidrs.
Es biju vienreiz gūstekņu saņemšanā. Pie viņiem atrada amerikāņu šautenes, amerikāņu patronas, amerikāņu sausās pārtikas devas. Kur viņi to dabūja? Amerikāņu formastērps. Pat zābaki bija amerikāņu. Kur viņi to visu dabūja? Tiesa, pašus amerikāņus ne dzīvus, ne mirušus es ne reizi neredzēju.

Vēl mums parādīja, ja nekļūdos, ukraiņu specvienības izlūku grupas virsnieku. Viņš bija snaiperis. Redzēju snaipera šauteni. Starp citu, snaipera šautene bija amerikāņu. Precīzi pat nepateikšu kāda, vienkārši zinu, ka ne mūsējā un viss. Kur viņš to dabūja – atliek vien minēt, bet fakts paliek fakts.

"Izdarīju visu skaisti"

15. jūlijā, vai kādā no tiem datumiem, arī bija viens tāds interesants izbraukums. Mēs kopā ar vienu izlūkošanas grupu. Aptuveni 30 cilvēku, ne vairāk, ja ne pat mazāk. Izlūkošanas grupa mūs piesedza. Mēs aizgājām līdz attiecīgajam kvadrātam kopā ar "opolčenciem". Viņi parādīja vietu un mums vajadzēja vienkārši izlikt mīnas uz ceļa, pa kuru saskaņā ar izlūkošanas datiem bieži brauc ienaidnieka tehnika.

Mēs ļoti kavējām, jo mūsu pavadonis – mūsu stalkers – aizkavējās. Mēs viņu gaidījām pusotru stundu, jo paši reāli nezinājām, kur jāiet. Pat mūsu virsnieki nezināja. Mēs vairs neiekļāvāmies laikā, jo visi mūsu uzdevumi bija jāveic tikai tumsā. Tiklīdz aust rītausma – mēs uzreiz ejam prom, citādi ir ļoti liels risks sevi atklāt.

Rezultātā mīnēt mēs sākām ap pulksten četriem rītā. Man un manai inženieru grupai somā jau bija visas šīs mīnas. Noņēmām virsējo zemes slāni, izrakām bedri. Savācām zemi celofāna maisos. Tad tiek likta prettanku mīna, bet pa virsu kājnieku mīna. Mīnas uzstādītas kaujas pozīcijā. Bedre tiek aizrakta un pa virsu atpakaļ uzlikta virskārta. Tas nozīmē, ka mīnas nebija redzamas – maksimālā maskēšana. Atlikušo zemi izbērām kaut kur tālāk, bet celofāna maisiņus kabatā. Viss. Minimums pierādījumu – maksimums bojājumu.

Beidzamās mīnas mēs likām, kad rītausma jau mina uz papēžiem. Atpakaļ nācās skriet, citādi mūs varēja atklāt. Pie "kamaziem" mēs stāvējām traki aizelsušies.

Pēc tam es pirmo reizi sapratu, ka esmu izdarījis kaut ko nopietnu. Man bija šoks, jo uz tām mīnām uzsprāga divi tanki. Mēs no ierindas izsitām divas kaujas vienības. Vienā kaujas vienībā ir mehāniķis, vadītājs, komandas vecākais, sakarnieks, lādētājs, nu un kaut kas vēl tur it kā ir. Tas ir, manuprāt, pieci cilvēki – vienas kaujas vienības, viena tanka personālsastāvs. Burtiski desmit cilvēku, viņi visi vienkārši gāja bojā. Es viņus pat neredzēju, neredzēju pat tos tankus, manis tur vienkārši nebija. Uzstādīju dāvaniņu, visu skaisti izdarīju un aizgāju.

Ir tāds stāsts. Izlūki atnāk no uzdevuma, civiliedzīvotāji viņus sagaida un saka: "Malači, jūs nogalinājāt ienaidnieku", bet tik un tā iekšējā balss katram saka: "Mēs nogalinājām cilvēku". Nav svarīgi, ka tu neredzi to ienaidnieku, tas tik un tā ir psiholoģiski smagi, tas ir vienkārši nereāli.

_{Raksta otrā daļa ir šeit.}