Asiņainās un pretrunīgās brīvības cīņas Baku: 'Melnajam janvārim' - 25  (31)

Maskava arī smagi strādāja pie tā, lai pārējie azerbaidžāņi neuzzinātu par galvaspilsētā notiekošo, pārtraucot vietējo radio un televīziju staciju darbu, kā arī apturot preses izdošanu. Informācija par notikumiem gan izplatījās, galvenokārt "Radio Brīvā Eiropa" pārraižu dēļ.

Brutālais Mihaila Gorbačova režīms cieta neveiksmi. Pēc slaktiņa cilvēki piepildīja Baku ielas, lai pieminētu bojāgājušos – nogalinātie tika pasludināti par nacionālajiem varoņiem, bet viņu bēres pārvērtās masu demonstrācijās. Nākamās 40 dienas valstī tika noteiktas sēras.

Salīdzinot ar citām padomju republikām, Baku piedzīvotais slaktiņš bija viszvērīgākais PSRS centrālās varas mēģinājums sagraut nacionālo kustību. Šis notikums šobrīd pazīstams kā "Melnais janvāris" un pašā Azerbaidžānā tiek atzīmēts kā nozīmīgs solis valsts neatkarības atjaunošanā.

Vienlaikus "Melnais janvāris" tiek vērtēts visai pretrunīgi.

PSRS centrālajai varai pamatot ārkārtas stāvokļa ieviešanu un spēka pielietošanu nebija grūti. Tā atsaucās uz iepriekšējās dienās notikušajiem grautiņiem, kuros tūkstošiem cilvēku Azerbaidžānas Tautas frontes kūdīti izgāja ielās, protestējot pret Kalnu Karabahas pāriešanu Armēnijas jurisdikcijā.

Jau kopš attiecību saasināšanās starp abām nācijām no 1988. gada sākuma līdz 1990. gada sākumam Armēnijas teritoriju bija pametuši aptuveni 200 000 azerbaidžāņu, bet Azerbaidžānu - vismaz 250 000 armēņu. Tomēr Baku joprojām bija saglabājusies līdz pat 40 000 cilvēku liela armēņu komūna.

Pret armēņiem naidīgi vērsti uzskati azerbaidžāņu vidū bija populāri, un masu protesti pret Armēnijas PSR politiku ātri vien pārauga fiziskā vardarbībā pret Baku dzīvojošajiem armēņiem. Nacionālisti milzīgos pūļos gāja no mājas uz māju, dedzinādami un demolēdami armēņu īpašumus, kā arī piekaudami un nogalinādami pašus armēņus.

Lai gan padomju armijas iebrukums Baku pārtrauca azerbaidžāņu teroru pret armēņiem, arī armija savus mērķus nešķiroja. Aculiecinieki stāsta, ka armija, sagraujot Tautas frontes barikādes un ienākot Baku, šāvusi pa visiem pēc kārtas, tostarp nejaušiem garāmgājējiem, kā arī pa izgaismotajiem logiem, nogalinot desmitiem nevainīgu cilvēku.

Vēsturnieki norāda, ka PSRS līderu mērķis nebija nacionālo konfliktu izšķiršana, bet gan nepieļaut varas pilnīgu pāriešanu Azerbaidžāņu Tautas frontes rokās. Savukārt Azerbaidžānā tradicionāli tiek uzskatīts, ka ar armijas iebrukumu Baku PSRS nostiprināja savas saiknes ar Armēniju.

Par spīti armijas operācijas mērķiem, tā tikai paātrināja Padomju Savienības sabrukumu un veicināja atbalstu neatkarības kustībai, jo pēc nežēlīgās cietsirdības līdz šim salīdzinoši lojālajā republikā iestājās padomju varas leģitimitātes krīze. Azerbaidžānas neatkarība tika atjaunota 1991.gada 18.oktobrī.

"Melnais janvāris" esot lielākais konflikts PSRS iekšienē, kad izmantoti tik lieli spēki, ieskaitot tankus un helikopterus, lai panāktu politisku stabilitāti.

Galvenokārt "Melnā janvāra" notikumu dēļ tā paša gada 15.oktobrī Nobela Miera prēmijas komitejas lēmums piešķirt Gorbačovam Nobela Miera prēmiju lielākoties tika uztverts ar neizpratni. Kā atzīmē politiskais analītiķis Pols Goubls, arī pats PSRS vadītājs piecus gadus vēlāk atzinis, ka armijas iesūtīšana Baku bijusi lielākā kļūda viņa politiskajā karjerā.