'Delfi' Ukrainā: situācija piefrontes zonā Sčastjas pilsētā  (51)

Tagad tas apstiprinājies, Donbasa "separātisti" saņēmuši pietiekami lielus papildspēkus un tehniku un sākuši uzbrukumu visā frontē. Daļa civiliedzīvotāju, ja vien viņiem ir tādas iespējas, dodas tālāk no kara zonas. Par to, ka bēgļu ir daudz, iespējams spriest kaut vai pēc tā, ka nedēļas laikā Kijevā pavisam nejauši satieku vairākus Donbasa iedzīvotājus.

Viņi nav vēlējušies palikt tā saucamo separātistu kontrolētajā teritorijā, kur valdot pilnīga patvaļa. Katram no šiem cilvēkiem ir daudz konkrētu stāstu, kas apstiprina iepriekš dzirdēto, ka okupētajās teritorijās, kur likvidēta Ukrainas vara, valda noziedzīgas kriminālas bandas.

Tie ir fakti ar patiesiem cilvēku vārdiem – par tiem, kas tikuši cietsirdīgi spīdzināti, daudzi arī nogalināti, fakti par to, ka tagad bruņotie "separātisti" mēģina vietējiem iedzīvotājiem pārdot salaupīto – viens piedāvājot itāļu zābaciņus, bet kāds cits pat jaunus ledusskapjus.

Politiska diskusija 800 kilometru garumā

Tāds ir attālums no dziļās aizmugures Kijevā līdz apdzīvotajām vietām frontes tuvumā. Tas ir brauciens visas nakts garumā, jo apdraudētajā teritorijā parasti visi cenšas iebraukt gaišajā diennakts laikā.

Voluntieru sagādātajā amerikāņu "Jeep", kas uzdāvināts bataljonam "Aidars", braucam trijatā. Es un divi Luhanskas iedzīvotāji. Pirms kara abiem bijis kopīgs bizness, bijuši labi situēti, pat turīgi Donbasa iedzīvotāji. Tagad viens no viņiem – Andrejs ar segvārdu "Kadiks", karo bataljonā "Aidars". Viņš uzskata, ka katram godīgam Ukrainas pilsonim vajadzētu pretoties Krievijas agresijai Ukrainā.

Ja pagājušā gada pavasarī Luhanskas iedzīvotāji būtu organizējusi plašus mītiņus Ukrainas neatkarības atbalstam, Krievija nebūtu varējusi izraisīt šo konfliktu. "Arī es esmu vainīgs, jo tikai divas reizes piedalījos šādā mītiņā. Vienu reizi ar mašīnu iebraucu laukumā, kad tur bija sapulcējušies tie maitas ar Krievijas karogiem. Man mugurā bija futbola krekls Ukrainas karoga krāsās. Signalizēju, strauji nobremzēju. Izkāpu no mašīnas, viņi neteica neko – nevar taču zināt, kas tas par nekaunīgu drosminieku," stāstīja Andrejs.

Otru luhanskieti, sauc Oļegs un viņš ir gatavs pieņemt jauno varu Luhanskā. "Nu, kur lai es tagad liekos. Es taču nevaru pārdot savu dzīvokli, cena nokritusies vairākas reizes. Nevaru pārdot arī sava uzņēmuma iekārtas. Un tādu cilvēku ir daudz – viņiem nav kur iet, Luhanskā vismaz ir dzīvoklis."

"Tātad tu esi piekritis dzīvot Krievijas okupācijā?" "Kur ir tā Krievijas okupācija, es to neesmu redzējis," saka Oļegs. "Visi redzējuši, bet tu ne. Gan jau redzēsi, ka arī vienā jaukā dienā ne no šā, ne no tā, atnāks un atņems tavu jauko dzīvokli. Tāda ir kārtība, kāda valda Krievijā." "Ko tu visu laiku par to Krieviju? Vai tad tur nekā laba nav bijis? Piemēram, Staļins – lai cik grūti bija, taču karu uzvarēja!"

Andrejs: "Labs gan, piecdesmit miljonus iznīcināja." "Bet kāda valsts bija PSRS, kāda kosmosa flote, kādi sasniegumi!" "Bet vai vienkāršai pensionārei no tā visa bija kāds labums? Kosmosa flote – to uzturēja arī par manas mātes un tēva nodokļiem," saka Andrejs.

Pēc viņa domām, Krievija ir krimināli bandītiska valsts, kas sev līdzi var atnest tikai tādu pašu "kārtību". Ukraiņi aizstāvot savas tiesības uz vārda brīvību, tiesības kritizēt savus politiķus un ievēlēt jaunus. Krievijā jau sen nekā tāda neesot. Oļegs viņa teiktajam nepiekrīt un viņu diskusija ieilgst vairāku stundu garumā.

Lai gan arī Oļegs pats bijis arestēts un ievietots separātistu pagrabā, tas viņu nav pamudinājis kritiski vērtēt jauno Luhanskas režīmu. Viņš stāstīja, ka tur bijusi dažādi kaujinieki – cits lādzīgs, bet pie daža laba patrāpīties nav gribējies – gaidījusi cietsirdīga fiziska izrēķināšanās. Sevišķi briesmīga esot sastapšanās ar čečeniem.

Dzīve piefrontes zonā

Lai gan ir tikai nedaudz pāri septiņiem no rīta, nelielā Svatovas pilsēta jau nomodā. Pārtikas veikali atvērti, bērni dodas uz skolu. Uz kāda veikala paziņojums: Pārdodu! Noskaidrojam, kur izvietojies kara hospitālis un dodamies apciemot milici Mihailu, kas ievainots pirms nedēļas. Uzzinām, ka jādodas uz vietējo stadionu, kur zem betona tribīnēm arī iekārtota karavīru dziednīca.

Pie dzelzs vārtiem gaida pāris desmiti civiliedzīvotāju, arī viņiem šeit netiekot atteikta mediķu palīdzība. Drīz vien satiekam Mihailu. Viņi divatā ar otru milici bijuši postenī, kad Sčastjā sākusies mīnmetēju apšaude. Lādiņš nokritis tikai četru piecu metru attālumā. Veiksme – Mihailam sānos iegājusi tikai viena šķemba, bet viņa biedram paveicies vēl vairāk – kabatā bijušas metāla 50 kapeikas un tās arī apturējušas trāpījušo šķembu.

"Karš, tas ir laimīgs gadījums," saka Andrejs, kas karot uzsācis pagājušā gada vasarā un pa šo laiku atvadījies no daudziem saviem karabiedriem. Novēlam Mihailam drīzu izveseļošanos, un dodamies tālāk. Līdz Sčastjai paliek nedaudz vairāk par simts kilometriem.

Pretējā virzienā aizbrauc daudzas armijas kravas mašīnas. Tās atvedušas munīciju, paskaidro Andrejs. Ceļš ir nelīdzens, līst lietus. Šķērsojam posteņus – pirmajā visus caurbraucošos kontrolē drošības dienesta vīri, nākamajos kopā dežūrē milicija un armija. Dokumentus nepārbauda, pietek ar to, ka pie stūres redzams karavīrs. Tiesa, iebraucot beidzamajos posteņos, jāzina pateikt parole.

Ieroču sacensība

Pavisam neilgi pēc iebraukšanas Sčastjā, dzirdami pirmie šāvieni. Pilsētu atkal apšauda ar reaktīvo zenītiekārtu "Grad". Iesākumā dzirdams, kā raķetes viena pēc otras paceļas gaisā, tad pēc astoņām desmit sekundēm tās dobji krīt zemē. Sprādzienu vietu neredzu. Droši vien tās trāpījušas pāris kilometru attālumā.

Nikolajs Šepeļevs, 52 gadus vecais aidarietis pastāsta, ka viens no šejienes miličiem piezvanījis uz mobilo telefonu vietējam bandītam, kas karojot "separātistu" pusē. "Kāpēc tu zvetē pa Sčastju, tu taču pats esi no šejienes? Bandīts atbild: "Karš taču norisinās!" "Redz, kāds veikls mērglis!", saka Nikolajs. Parasti vienā reizē tiekot izšautas trīs četras zalves. Katrā no tam vidēji 15 lādiņi. Apšaudot arī ar mīnmetējiem un lielkalibra ložmetējiem – tos arī dzird bieži.

Dodos apskatīt beidzamajās dienās nodarītos postījumus. Ik pa brīdim atskan sprādziens, tiesa tas ir pietiekami tālu. Kāda sieviete uztraukusies gaida savu veco māti, kurai nez kāpēc vajadzējis kaut kur aiziet. "Kā nebaidos, protams, baidos. Tagad šauj tik bieži. Kā sāka pēc Ziemassvētkiem (7. janvāris) pastiprināti apšaudīt pilsētu, tā arī turpina," saka Oļa.

Blakus esošajā mājā trāpījis jaudīgs šāviņš, nopostīti divi dzīvokļi. Saimnieki par laimi nav bijuši mājās. Tagad viņi atbraukuši pēc mantām, kuras nav cietušas. Vaicāju šiem cilvēkiem, kas vainojams šajos uzbrukumos. Godīgas atbildes nav, līdzīgi daudziem, arī sapostītā dzīvokļa saimniece Tamāra izvairīgi pasaka: "Vai tad mēs zinām, no kurienes atlidojis šāviņš."

Pavisam netālu no pilsētas centrālā laukuma, kurā vēl atrodas uz jauno gadu izrotātā egle, redzams vēl viens sapostīts dzīvoklis. Nolauzts koks, akmens šķembas, sarauti vadi un stikla lauskas. Tikai daži gājēji. Atkal atskan "Grad" zalve. Jauna sieviete mierīgi iet pa ielu. Vaicāju viņai – vai nav bīstami. "Vispār jau ir. Kad sākas apšaudes, viņas ģimene dodas uz pagrabu. Tur tomēr drošāk, kaut arī puse no tā atrodas virs zemes. Pagaidām nekur neesam paredzējuši bēgt," stāsta 20 gadus vecā Tatjana, kas nākamgad plāno uzsākt studijas.

Nikolajs: "Man bija sajūta, ka ziema paies klusi, bet nekā. Pēc 7. janvāra tieši sakās aktīvā fāze. Likās, ka tādu, kam zudušas mājas nebūs daudz, bet tagad redzams, ka šādu cilvēku ir miljoniem." "Tagad sākuši šaut precīzāk, jo krievi pastūmuši malā separātistus," saka cits karavīrs.

Pēc dažam stundām, kad jau ir satumsis, dzeram kopā ar Nikolaju tēju. Esam diezgan drošā vietā, tehniskās skolas pagrabā – tiesa arī tam ir logi un puse no tā atrodas virs zemes. "Tāda, lūk, cūcīga dzīve! Dzirdi, atkal šauj! Tas ir "Grad". Tas ir viņu, paies astoņas sekundes un kaut kur nokritīs. Bet, tas ir mūsējais – pašgājējs lielgabals. Dzirdi, nokrita. Tagad Sčastjā, domāju, palikuši kādi divdesmit procenti iedzīvotāju, pārējie aizbraukuši. Cilvēki, kam ir skaidra galva, saprot, ka šeit viss tiks noslaucīts no zemes virsas," saka Nikolajs.

"Bet, ko lai darām mēs! Tad te arī paliksim, mums nekas cits jau neatliks," saka Andrejs. "Ja liktenis būs lēmis, ka ir laiks nonākt debesīs, tad lai tā arī notiek," piebilst nodaļas granātnieks rietumukrainis Tarass.