Slepkavošana industriālos apmēros, sargu nežēlība un pseidomedicīniskie eksperimenti Aušvicu ir padarījuši par sinonīmu genocīdam un pilnīgai cilvēcības degradācijai.
Aušvicas koncentrācijas nometne bija vairāku nometņu tīkls, ko 1940. gadā okupētās Polijas teritorijā sāka veidot nacistiskā Vācija. Galvenā nometne – "Aušvica 1" – izvietota pie Osvencimas pilsētiņas.
Cilvēki uz Aušvicu pārpildītos lopu vagonos tika vesti no visas nacistu okupētās Eiropas. Pārsvarā tie bija ebreji, taču netrūka arī čigānu, poļu un krievu. Daudzi mira jau ceļā, kurš parasti bija dienām ilgs.
Pārbijušies, bada un saspiestības nomocīti, ceļā izdzīvojušie bieži jutuši atvieglojumu, ierodoties galā – viņi vēl nezināja, ka no skursteņiem kūpošie dūmi nāk no krematorijas, kurā dedzina agrāk atvesto cilvēku līķus.
Tomēr ilūzijas ātri sagruva, kad sargi sāka atdalīt darbam piemērotos no nespējīgajiem, bērniem un veciem cilvēkiem. Daudzi darbam nepiemērotie nokļuvuši pa tiešo gāzes kamerās.
Tiem, kas izturēja "atlasi", tika atņemtas drēbes un personīgās mantas, kā arī identitāte. Ieslodzītajiem uz rokām ietetovēja numurus, izsniedza zupas bļodu un karoti, kā arī cietuma svītraino formastērpu. Tālāk ieslodzītie soļoja uz darba nometni, kuras vārtus rotā uzraksts "Arbeit Macht Frei" (Darbs dara brīvu), paužot nacistu režīma dziļo cinismu.
Ieslodzītajiem 12 stundas dienā bija jāstrādā rūpnīcās vai būvniecībā. Jādzīvo bija pārblīvētās koka vai ķieģeļu barakās. Vairāk paveicās tiem, kas tika norīkoti darbā kantoros vai virtuvē, kur bija iespēja zagt pārtiku un palielināt izdzīvošanas iespējas.
Par sīkākajiem pārkāpumiem, uzdevumu neizpildīšanu vai pat žestiem tika piemēroti nežēlīgi sodi. Vēsturnieki to sauc par apzinātu mēģinājumu laupīt ieslodzītajiem cilvēcību.
No 1942. līdz 1943. gadam mirstības rādītāji nometnē, kur plosījās epidēmijas, bijuši 19 - 25% mēnesī. Daļa cietumnieku tika izmantoti eksperimentiem, ko vadīja bēdīgi slavenais vācu ārsts Jozefs Mengele.
Karam tuvojoties beigām, pieauga arī "galīgā risinājuma" tempi, un 1944. gada vidū Aušvicas krematorijas vairs nespēja tikt galā ar lielo līķu skaitu, tāpēc ķermeņu dedzināšanai tika raktas bedres.
Padomju karaspēkam tuvojoties Aušvicai, daļa ieslodzīto tika pārvietoti uz citām nometnēm. Divas nedēļas pirms nometnes atbrīvošanas no Aušvicas izsoļoja aptuveni 60 000 cilvēku, no kuriem vairums mira un palika uz apkārtnes ceļiem.
Sarkanā armija 1945. gada 27. janvārī nometnē sastapa 7000 izkāmējušus ieslodzītos, kurus bēgošie nacisti bija pametuši Aušvicā.
Daļā Aušvicas nometnes jau 1947. gadā izveidots muzejs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!