'Maskirovka': kāds ir Krievijas īpašais kara paņēmiens  (59)

Lielbritānijas medija žurnāliste pati devās tikties ar šādas mācību grāmatas autoru - ģenerālmajoru Aleksandru Vladimirovu, kurš lepojas, ka viņa grāmatas "Mana kara teorija un zinātne" divi milzu sējumi ir trīskārt biezāki nekā Ļeva Tolstoja "Karš un miers". Krievijas Militāro ekspertu koledžas viceprezidents Vladimirovs ir "maskirovkas" jeb maskēšanās mākslas autoritāte.

"Kopš brīža, kad cilvēks piedzima, viņš sāka cīnīties. Kad viņš sāka medīt, viņam vajadzēja sevi nokrāsot dažādās krāsās, lai tīģeris viņu neapēstu. No šī skatupunkta "maskirovka" bija daļa no viņa dzīves. Visa cilvēces vēsture var tik attēlota kā slēpšanās vēsture," viņš stāsta.

Viens no viņam tuvākajiem piemēriem ir Kuļikovas kauja 1380. gadā, kad 50 000 Maskavijas karavīru stājās pretī 150 000 vīru lielajiem tatāru-mongoļu spēkiem. Pārspēku izdevās uzvarēt ar viltību - viens maskaviešu pulks slēpies krūmos, bet, kad tas negaidīti uzbrucis, Zelta Ordas pulki metušies bēgt.

Tas bijis tikai sākums, un līdzīgi piemēri esot meklējami arī ne tik senā pagātnē. Otrajā pasaules karā 1944. gadā Jasu-Kišiņevas operācijas laikā padomju armija izmantoja desmitiem tanku maketus, bet veselas divīzijas sūtīja nepareizos virzienos, lai sajauktu vāciešiem galvu.

"Tas bija skaidrs, ka padomju līderu militārās dotības bija labākas nekā vāciešiem. Mūsu ģenerāļi izlēma iet nevis vieglāko ceļu pa šosejām, bet pa purviem. Tas ir meistardarbs! Visā Baltkrievijas operācijā bija brīnišķīgi "maskirovkas" piemēri, kuros bija iesaistīti tūkstošiem tanki un karavīri. Pēc tam jau karš bija praktiski beidzies," stāsta Vladimirovs. No 117 divīzijām un sešām brigādēm puse tika iznīcinātas, šajās kaujās bojā gāja aptuveni 500 000 vāciešu.

Pārsteigums ir galvenā "maskirovkas" sastāvdaļa, un slepenie spēki, kuri ieņēma Krimu pagājušā gada februārī, to tikai apstiprina, raksta BBC.

Gaidot, ka pēc Krievijas atbalstītā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas Krimā pieaugs spriedze, krievu fotožurnālists Pjotrs Šelomovskis devās turp. Pagājušā gada 24. februārī viņš novēroja, kā vietējie prokrieviskie aktīvisti iepretim parlamentam uzbūvē nelielas barikādes.

"Viņi sāka vārīt tēju un žurnālistiem, arī man, ļāva bildēt notiekošo. tas arī bija viss tovakar," viņš stāsta savas tā brīža pārdomas.

Tomēr jau pēc dažām stundām piebraukuši nemarķēti militārie transportlīdzekļi, kuros bijis liels skaits līdz zobiem bruņotu vīru. "Viņi pavēlēja demonstrantiem gulēt ar seju pret zemi līdz brīdim, kad saprata, ka viņi ir vienā pusē," stāsta Šelomovskis. Pēcāk viņi demonstrantiem lika parlamentā sanest munīciju. Aktīvisti vēlāk atzina, ka paši nav sapratuši, kas notiek.

Šie bruņotie karavīri, kuri bija ieradušies pa tumsu un kuriem nebija nekādu pazīšanās zīmju, savu olīvzaļo uniformu dēļ jau drīz tika saukti par "mazajiem zaļajiem cilvēciņiem." "Tagad mēs zinām, ka šie cilvēki ir Krievijas specdienestu karavīri," stāsta Šelomovskis, "tomēr neviens neko tādu neteica, kad viņi parādījās." 

Noliegums ir vēl viena vitāli nozīmīga "maskirovkas" sastāvdaļa. Jau dažas dienas pēc viņu parādīšanās preses konferencē Vladimirs Putins mierīgi atgaiņāja visus jautājumus par "zaļajiem vīriņiem". "Ir daudz un dažādu militāro formu. Ieejiet jebkurā veikalā un jūs tādas atradīsiet," viņš atklāja. Tāpat bez jebkādām emocijām viņš norādīja, ka viņi ir vietējo pašaizsardzības vienību dalībnieki.

Piecas nedēļas vēlāk, kad aneksija bija formāli apstiprināta Maskavā, Putins atklāja, ka Krimā visu laiku darbojušās Krievijas armijas vienības. Meli jau bija izpildījuši savu uzdevumu - "maskirovka" bija ienaidniekiem sajaukusi pēdas un atstājusi tos neizpratnē.

NATO ģenerālmajors Gordons Deiviss atzīst, ka viņam un viņa kolēģiem bijis vajadzīgs labs laiks, lai izprastu Krimā ievestās armijas, kuras esamību Krievija visu laiku noliedza, lielumu un apmērus.

BBC raksta, ka kamēr Krievijai bija izdevies pārsteigt NATO, vēsturniece un žurnāliste Anne Aplbauma gan pārsteigta netika. "Es jau no paša sākuma zināju, kas tas ir, jo tas atgādināja 1945. gadu. Tas izskatījās tik pazīstami," viņa stāsta.

"Krimā es izjutu jocīgu déjà vu sajūtu, jo kareivju ievešana, kas nav kareivji, jau bij pieredzēta pēc kara, kad to Polijā īstenoja NKVD. Viņi arī radīja mākslīgas politiskas vienības, kuras neviens pirms tam nebija redzējis, kurām jau bija izveidotas mākslīgas ideoloģijas. Tā ir dūmu un spoguļu spēle."

Drīz pēc Krimas aneksijas sākās karš Ukrainas austrumos. Oficiāli šeit nav ne Krievijas bruņoto spēku, ne "zaļo vīriņu", tikai patriotiski brīvprātīgie, kuri dodas karot savā brīvajā laikā, ironizē BBC. Vienlaikus Lielbritānijas medijs atzīmē, ka Maskavas iesaistei konfliktā ir aizvien redzamāki pierādījumi, tostarp lielais nogalināto Krievijas karavīru skaits.

Pagājušā gada augustā Krievijas televīzijas rādīja, kā kravas automašīnās tiek krauta bērnu pārtika un ūdens nosūtīšanai uz Ukrainu, tikmēr NATO jau bija zināms arī par pretgaisa aizsardzības un artilērijas vienībām, kuras no Krievijas devās pāri Ukrainas robežai.

Ģenerālmajors Deiviss pirmo "humānās palīdzības" konvoju atminas kā "brīnišķīgu maskirovkas piemēru", kas radīja īstu vētru medijos. Visi gribēja saprast, kas bija iekšā konvoja kravās un vai tas nebija klasisks Trojas zirga piemērs, lai Ukrainā ievestu ieročus. Tāpat bija spekulācijas, vai Ukraina ielaidīs konvoju savā teritorijā.

"Tikmēr citos robežpunktos, kurus kontrolēja krievi, bet ne ukraiņi, ekipējums, militārais personāls un tehnika jau devās iekšā Austrumukrainā," stāsta Deiviss. Viņš konvoju uzskata par gudru diversijas un uzmanības novēršanas manevru.

Kara migla nerodas pati no sevis, to rada apzināti - šajā gadījumā Rietumu mediji tika "vazāti aiz deguna", bet miglas radīšanā liels nopelns bija arī Krievijas medijiem, norāda BBC. Ukraiņu rakstnieks Andejs Kurkovs stāsta, ka visu laiku ir pārsteigts par "krievu žurnālistu fantāziju un iztēli".

Viens no visskaļāk izskanējušajiem propagandas piemēriem ir trīs gadus vecā Slovjanskas zēna krustā sišana par to, ka viņš runājot krievu valodā. Šī pārraide joprojām ir noskatāma internetā - blonda sieviete emocionāli stāsta šķietami nopietnam žurnālistam, kā trīsgadīgs zēns pienaglots pie paziņojumu dēļ savas mātes acu priekšā un miris agonijā. Viņa atklāj, ka to stāstot riskē ar savu dzīvību, bet vēlas pasargāt bērnus no Ukraiņu karavīriem, kuri uzvedas kā mežoņi un fašisti.

"Sieviete stāsta, ka piedzīvojusi šo šausmīgo Slovjanskas notikumu," stāsta Kurkovs, "bet viņa piemin laukumu, kura Slovjanskā nemaz nav. Tur nav tādas vietas." Kurkovs norāda, ka sieviete agrāk mēgusi rakstīt policijā nepatiesus ziņojumus, bet viņas pašas vecāki atklājuši, ka sieviete, visticamāk, interviju sniegusi par naudu (video skatīt 1:10).

Līdzīgu stāstu televīzijās un internetā netrūkst. Kijevas žurnālistikas studenti, kuri izveidojuši interneta vietni melu atmaskošanai, norāda, ka ir arī daudz sarežģītāki gadījumi par šo, kuros meli sajaukti ar patiesību, radot šķietami ticamus stāstus. Tomēr arī tie mēdzot radīt papildus jautājumus un mulsināt.

Pīters Pomeracevs, kurš Krievijas televīzijām vairākus gadus veidojis dokumentālās filmas un realitātes šovus, stāsta, ka Krievijas mediji ne tikai sagroza taisnību par notiekošo Ukrainā, bet iet daudz tālāk un veicina nihilisma rašanos. "Krievijas stratēģija gan mājās, gan ārvalstīs ir teikt, ka nav tāda lieta kā taisnība," viņš skaidro.

"Es ar to domāju, ka jūs zināt, ka amerikāņi ir slikti, mēs esam slikti un visi ir slikti, līdz ar to, kas par to, ja esam nedaudz amorāli? Jūs zināt, ka mūsu demokrātija ir izlikšanās, arī viņu demokrātija ir izlikšanās." viņš skaidro Krievijas mediju taktiku.

Viņaprāt šis cinisms Rietumos labi "atskanēja", jo Rietumi pēc Irākas kara un finansiālās krīzes ir zaudējuši pašpārliecinātību. "Tas ir tas, ko krievi vēlas, izmantot šo cinismu un ieviest to militārajā vidē."

BBC skaidro, ka slēpšanās stratēģiju izmanto visas valstis. Čērčils savulaik teica "Karā taisnība ir tik dārga, ka tai vienmēr sardzē nepieciešami meli." Amerikāņi šo taktiku sauc par "CC&D", un tā ietver slēpšanos, maskēšanos un maldināšanu.

Deiviss norāda, ka Krievija šajā mākslā tomēr ir pārāka, jo, lai gan Rietumi mēdz nestāstīt visu patiesību, tie arī neatļaujas atklātus melus. "Mēs runājam par informācijas noliegšanu jeb faktu neapstiprināšanu iepretim to klajai noliegšanai, piemēram, sakot "nē, tie iebrucēji neesam mēs, tie nav mūsu spēki, tas ir kāds cits"."

Jautāts, kāda ir starpība, ja arī Lielbritānija un ASV karu Irākā uzsāka, balstoties uz nepatiesu informāciju, viņš norāda, ka Krievijā ir cits domāšanas veids, "modus operandi" jeb tas, kā ierasts rīkoties.

"Domāju, ka šeit ir saistība starp to, kas, iespējams, sākās kā militāra doktorīna, un tagad ir pārvērtusies par tādu kā valsts politiku, kā arī ir vērojama saistība starp stratēģisko un taktisko līmeni "maskirovkas" izpratnē."

Šī izpratne nav nekas jauns Krievijas kaimiņiem. Pirms desmit gadiem Andejs Kurkovs paredzēja nesenos Ukrainas notikumus savā grāmatā "Prezidenta pēdējā mīlestība". Viņš raksta krieviski un viņa grāmatas parasti ir pieprasītas arī Krievijā, bet šī Krievijā netika atļauta.

"Putins ir viens no galvenajiem varoņiem. Šajā grāmatā viņš apsola Ukrainas prezidentam, ka viņš anektēs Krimu, nogriezīs gāzes piegādi un paveiks vēl vairākas lietas, kuras vēlāk kļuva par realitāti. Tas arī ir iemesls, kāpēc grāmata ir aizliegta," pats autors skaidro.

Jautāts, kā varējis izteikt tik precīzus pareģojumus, rakstnieks saka: "Nedomāju, ka tas bija grūti. Ja tu dzīvo ne visai loģiskā pasaulē, kad absurda loģika dominē un tās dalībnieki neattīstās, tas ir visai vienkārši."