Libērija: valsts, kurā atbrīvotie vergi ieviesa verdzību  (66)

Vergu atbrīvošana Eiropā bija aizsākusies jau gadsimtu agrāk - līdz ar apgaismības ideju izplatīšanos,- taču arī ASV jau 18.gadsimta beigās atbrīvoto vergu skaits strauji auga.

Gan verdzības pretinieki, gan vergturi bija vienisprātis, ka atbrīvotie melnādainie ir jānodala no baltādaino sabiedrības. Lai gan mērķis bija viens, iemesli bija dažādi - melno tiesību aizstāvji uzskatīja, ka patiesi brīvi viņi būs tikai savā sabiedrībā, bet vergturi baidījās no brīvo melnādaino iespējamiem nemieriem.

Dibina ASV koloniju Āfrikā

Sākotnēji radās ideja, ka atbrīvotos vergus varētu sūtīt uz Floridu vai Luiziānu, kas tobrīd vēl nebija ASV sastāvā. Tas nekad netika īstenots un Amerikāņu evaņģēlisti mudināja pārņemt Lielbritānijas praksi sūtīt brīvlaistos "atpakaļ" uz Āfriku - briti par dalību ASV neatkarības karā atbrīvotos vergus jau kopš 18.gadsimta beigām sūtīja uz tagadējās Sjerraleones galvaspilsētu Frītaunu.

Šo ideju pieņēma arī turīgs afroamerikāņu uzņēmējs Pols Kafijs, 1815.gadā Frītaunā nogādājot 38 atbrīvotos vergus. Šī ideja gan drīz tika atmesta, jo Lielbritānijas kolonijā Amerikas kolonistus neuzņēma ar sajūsmu, bet evaņģēlistus neapmierināja fakts, ka Sjerraleonē nonākušie drīz vien paši uzsāka tirdzniecību ar Āfrikas iedzimtajiem.

Bija skaidrs, ka nepieciešams veidot jaunu ASV koloniju Āfrikas krastos, kuras izraudzīšanās bija uzticēta trim uz "Elizabetes" klāja esošajiem baltādainajiem Amerikas Kolonizācijas biedrības aģentiem. Ironiski, ka biedrību bija dibinājuši jau pieminētie vergturi un verdzības pretinieki, kuri visi kā viens bija baltādaini.

Kuģis sākotnēji piestāja Frītaunā, lai atjaunotu krājumus, bet pēcāk devās uz dienvidiem un piestāja tā sauktajā "piparu krastā", kuru par dzīvošanai labu izvēlējās AKB aģenti. Emigranti izveidoja nometni, taču jau pirmo trīs nedēļu laikā no dzeltenā drudža nomira visi trīs baltādainie, kā arī 22 melnādainie kolonisti.

Atlikušie apbedīja mirušos un drīz vien pārcēlās uz daudz drošāko Frītaunu gaidīt jaunus kuģus. Tikai nākamajā gadā AKB izdevās uz Āfrikas krastiem nosūtīt vēl divus šonerus ar bijušajiem vergiem. Jaunie kolonisti nostiprinājās uz salas tagadējās Libērijas galvaspilsētas Monrovijas teritorijā.

Interese par izceļošanu neliela

Par spīti slimībām un regulāriem konfliktiem ar iezemiešiem turpmākās dekādes laikā no ASV kolonijā ieradās ap 2 600 cilvēku. Laika gaitā tika paplašinātas kolonijas teritorijas, būvētas jaunas apmetnes un pakļauti vietējie iedzīvotāji, kuriem bija jāmaksā kolonijai nodokļi.

27 gadus pēc pirmo kolonizatoru ierašanās - 1847.gadā - Libērijas Republika pasludināja neatkarību no ASV. Jaunās valsts pārvaldes modelis gan tika burtiski nokopēts no ASV. Lai gan no Amerikas ieceļojušie veidoja ļoti mazu īpatsvaru no visiem jaunās valsts iedzīvotājiem, viņi ieņēma visus vadošos amatus politiskajā, sociālajā, kultūras un ekonomikas jomā.

Tiek lēsts, ka līdz neatkarības iegūšanai uz ASV koloniju devās ap 15 000 atbrīvoto vergu, taču pēc ASV pilsoņu kara braukt gribētāju skaits apsīka, un uz Āfriku devās vien rets imigrantu kuģis.

Tam par iemeslu bija regulārās uz Ameriku sūtītās ziņas par sarežģītajiem dzīves apstākļiem jaunajās apmetnēs, kari ar vietējām ciltīm, slimības, kā arī salīdzinoši lielās ceļojuma izmaksas. Arī AKB apzinājās, ka ar varu izvest vairākus miljonus atbrīvoto vergu ir neiespējami un ar laiku ievērojami samazināja finansējumu šādam mērķim.

Vergu ieviestā verdzība

Iebraucēji bija ar gaišāku ādas krāsu, jo viņu asinīs nereti bija arī eiropiešu asinis, viņi bija izglītotāki - mācēja gan lasīt, gan izmantot tā laika modernās tehnoloģijas un ieročus, kā arī saglabāja ciešas saites ar radiniekiem un dažādām institūcijām Amerikā, tostarp ASV valdību.

Lai gan viņi nekad nav veidojuši vairāk par 5% no valsts iedzīvotāju skaita, kolonizatori par Āfrikas pirmo neatkarīgo demokrātisko republiku dēvētajā Libērijā drīz vien izveidoja kastu sistēmu, kurā ieņēma visaugstāko stāvokli. 

Tā saucamie Amerikas libērieši sevi uzskatīja par pārākiem pār dažādo Libērijas zemes apdzīvojošo cilšu pārstāvjiem. Viņi gan uzskatīja, ka visi cilvēki ir vienlīdz pelnījuši tikt civilizēti, tādēļ kolonizatori vietējām ciltīm uzspieda kristietību un Rietumu izglītību, gluži kā to darīja arī baltādainie misionāri jau pirms viņiem.

Daudzi bijušie vergi un to pēcnācēji jaunapgūtajā Āfrikas zemē paši, izmantojot vietējos iedzīvotājus kā lētu darbaspēku, uzbūvēja milzīgus koka namus, kādi reiz bija ASV vergturiem. Savukārt ap šīm celtnēm viņi izveidoja kultūraugu plantācijas, kurās par salīdzinoši niecīgām algām vai arī parādu atmaksas vietā nostrādināja vietējos iedzīvotājus. Īsā laikā atbrīvoto vergu izveidotā demokrātijas sistēma līdzinājās agrākajai ASV verdzības sistēmai.

Sākotnēji iebraucēji dibināja nometnes visā mūsdienu Libērijas piekrastē un tikai pamazām, attīstot ieguves rūpniecību un lauksaimniecību, iekaroja aizvien jaunas zemes kontinenta iekšienē. Daudzi vietējie iedzīvotāji tika asimilēti, tostarp vairākas piekrastes ciltis pilnībā pārgāja kristietībā un iemācījās angļu valodu.

Vairākuma nemieri 130 gadu garumā

Tikmēr lielākā daļa Libērijas iedzimto iedzīvotāju saglabāja savas valodas un reliģiskos uzskatus, kā arī regulāri rīkoja sacelšanās. Tās notika un tika apspiestas līdz pat 1980.gadam, kad kolonistu pēcteču joprojām saglabātā vara tika gāzta asiņaina apvērsuma rezultātā. Tā laikā ar nāvi tika sodīta ne tikai valsts augstākā vadība, bet arī liela daļa augstus amatus ieņemošo kolonistu pēcteču.

Labas attiecības gan vēsturiski nav pastāvējušas arī dažādo valstī apvienoto cilšu starpā. Etnisko un politisko konfliktu dēļ Libērija pēdējās desmitgadēs jau piedzīvojusi divus pilsoņu karus, kuru laikā tika pilnībā sagrauta valsts ekonomika, kā arī ieviesta jauna verdzības iekārta - nabadzīgās ģimenes pārdeva savus bērnus militārajiem grupējumiem.

Kopš 2005.gada vēlēšanām, kuras tiek uzskatītās par valsts vēsturē demokrātiskākajām un brīvākajām, sagrautajā valstī iestājies relatīvs miers. 85% valsts iedzīvotāju ienākumu līmenis ir zem iztikas minimuma, bet Libērijas lielākā problēma šobrīd ir Ebolas vīrusa epidēmija, kura patlaban valstī tiek uzskatīta par kontrolētu.

Mūsdienās Libērijā joprojām dzīvo aptuveni 150 000 afroamerikāņu pēcteču.

Tikmēr verdzība Libērijā pilnībā nav izskausta arī šobrīd, un, kā liecina "The Global Slavery Index 2014" dati, patlaban 0,7% valsts iedzīvotāju jeb aptuveni 32 000 cilvēku ir vergi.