No islāma līdz Putinam – Eiropa jaunu draudu priekšā, lēš 'The Guardian'  (32)

Ikviens nozīmīgs karš mūsdienās, visticamāk, sāktos ar interneta uzbrukumu, atzinis kādreizējais ANO ģenerālsekretāra vietnieks, franču diplomāts Žans Marī Guno, kurš šobrīd ir starptautiskās krīzes grupas vadītājs. Tās kompetencē ir izstrādāt tā dēvēto "balto grāmatu" drošības sfērā.

Draudi Eiropas drošībai rodas mazāk stabilajos rajonos pie Eiropas robežām - tur, kur valsts struktūras ir vai nu vājas vai dezintegrējas. Tieši tur robeža starp mieru un karu ir izplūdusi. "Iesaldētie konflikti" -  tas ir bezgalīgo karu sinonīms.

Jaunie draudi

Jaunie draudi gan nav noveduši pie tā, ka Eiropas Savienība (ES) uz tiem reaģētu kā uz vienu veselumu. Tas nav pārsteigums, jo saskaņā ar Lisabonas līgumu, drošības jautājumi ir ES dalībvalstu prerogatīva. Dalībvalstīm ir ļoti grūti atteikties kontrolēt jautājumus, kas skar to aizsardzību un drošību. Vēsturiskās prakses, nacionālās īpatnības, dažādas konstitucionālas normas, parlamentu ietekme: karš un miers, ka izskatās, neiederas kopējā dokumentā.

Lai gan nav pat iespējams iedomāties militāru konfliktu starp pašām ES dalībvalstīm, šīs valstis ne īpaši vēlas visas kopā vērsties pret ārējiem draudiem, atzīmē "The Guardian". 

Tam traucē finansiāli ierobežojumi, jo laikā, kad daudzu valstu kases ir tukšas, to vairākums piedāvā samazināt aizsardzības budžetus, slēpjoties aiz NATO vairoga.

Globalizētajā XXI gadsimta pasaulē spēks izpaužas tirdzniecības attiecībās - to ilustrē, piemēram, Ķīnas uzplaukums vai arī Vācijas panākumi. ES pastāv vispirms kopējās izaugsmes dēļ, nevis kara izaicinājumu dēļ.

Eiropa mazāk tērē aizsardzībai

Izdevums atzīmē, ka tendence ir skaidra - Eiropa arvien mazāk līdzekļu tērē savai aizsardzībai laikā, kad Āzija un Krievija šos tēriņus palielina. 

Kopš 2008.gada NATO atklāti pauž savu nemieru saistībā ar aizsardzības tēriņu samazināšanu, un savā 2012.gada ziņojumā toreizējais ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmussens brīdinājis par to, ka "citas valstis arvien vairāk paļaujas uz ASV militārā ziņā un ka eiropiešu sabiedroto iespējas kļūst arvien asimetriskākas. Nākotnē tas var ietekmēt alianses valstu solidaritāti un pakļaut riskam sabiedroto spēju rīkoties bez ASV palīdzības".

Neskatoties uz to, dažas ES dalībvalstis saglabā savu esošo militāro spēku un ir gatavas savus spēkus izvietot arī aiz robežām. Īpaši tas attiecas uz Franciju un Lielbritāniju, atzīmē "The Guardian".

Aptauju dati liecina, ka gandrīz 70% respondentu uzskata, ka Lielbritānijai jāuzņemas atbildība par starptautisko drošību. Taču - kopā ar ko? Briti ir skeptiski pret ES, uzskatot, ka tai atvēl pārāk daudz naudas.

Lielvalstu loma

Francija šķietami tādā gadījumā kļūst par Eiropas līderi drošības jomā. ES valstu vidū tā ir vienīgā valsts, kas atbilst visām prasībām, kas nepieciešamas militārai intervencei aiz robežām: tās armija ir pietiekami liela, tai ir nepieciešamā pieredze un - visbūtiskāk - ir politiskā griba. Šobrīd 20 tūkstoši šīs valsts militāristu dienē visā pasaulē. Pēc tam, kad janvārī Parīze piedzīvoja terora aktus, Francijas ielās parādījās vēl papildu 10 tūkstoši karavīru.

Nežēlīgā 17 cilvēku slepkavība "Charlie Hebdo" un ebreju veikalā kļuvuši par sava veida atgādinājumu terorisma draudiem. Pēc šiem notikumiem atbalsts drošai Francijas aizsardzības stratēģijai ir pieaudzis. "Ipsos" aptaujas dati, kas pirms nedēļas publicēti laikrakstā "Le Monde", rāda, ka 50% valsts iedzīvotāju atbalsta armijas izvietošanu ārpus valsts teritorijas un 65% piekrīt tam, ka Francijai aktīvi jāiesaistās cīņā ar Sīrijas džihādistiem.

Uzstājoties Davosā, Francijas prezidents Fransuā Olands pazoņojis, ka Francija "vēlas būt noderīga pasaulei" - tā attīsta savu armiju ne tikai pašas labumam, bet arī visas Eiropas labā. Taču tas nepārliecināja Eiropas partnerus par nepieciešamību kopīgi finansēt šo misiju. Stratēģiska redzējuma trūkst, kā arī nav  atbildes uz jautājumu: kas tālāk?

Kā atzīmē "The Guardian", tas ir raksturīgi visai Eiropai, kurā valda "stratēģiska kakofonija", ko raksturo kopēju mērķu un ambīciju trūkums.

Briseles eksperti saka: ne tik strauji. Viņi norāda uz kopējo ES ārpolitiku,  kas ļāvusi tai spēlēt būtisku lomu, apspriežot Irānas jautājumu. Liela organizācija vienmēr saskaras ar problēmām, kas saistītas ar pašu valstu redzējumu, suverenitāti, naudu, amatiem. Daudzas struktūras dažādos veidos baro drošības orgānus Briselē.

Vācijas īpašā loma 

Bet kā ar Vāciju? Vācijas politiskā nozīmība īpaši pieauga eirozonas krīzes laikā, bet kanclere un ārlietu ministrs kļuva par starpniekiem Ukrainas konfliktā. Analītiķi runā par "Vācijas laiku". Sīrijā savukārt ir tikai nedaudzi vācu ieroču veidi un daži vācu instruktori, un Vācija patiešām rīkojas ļoti rezervēti.  Mali vērojams tieši tas pats. Centrālāfrikas republikā atrodas četras vācu transporta lidmašīnas, bet nav karaspēka.

No vienas puses - īpašā Vācijas loma izsauc aizdomas tās kaimiņos. No otras puses, kā lakoniski atzīmējis kāds ierēdnis, ja Vācija patiešām ieguldītu 2% sava IKP aizsardzībai, kā to vēlas alianse, tad šādu tēriņu ziņā tā kļūtu par Eiropas līderi. Dominancei ekonomikā pievienotos arī līdera loma militārajā jomā.

Tomēr Angela Merkele pirmo reizi janvārī nāca klajā ar piesardzīgu paziņojumu par to, ka nepieciešams palielināt aizsardzības budžetu. Līdz ar to parādās arvien vairāk pazīmju tam, ka Berlīne var spēlēt īpašu lomu NATO darbībās Centrāleiropā.

"The Guardian" atzīmē, ka ne visas valstis var atļauties iepirkt nepieciešamo militāro aprīkojumu. Mazākās valstis, piemēram, Austrija, ir norūpējušās par savas armijas stāvokli. Itālijai ir nopietnas bažas par tās spēku finansēšanu. Zviedrija un Norvēģija ir apvienojušās, lai nodrošinātu sevi vismaz ar kaut kādiem artilērijas veidiem.

Eiropas galvenā problēma

Bet Eiropas galvenā problēma - tas ir politisko lēmumu pieņemšanas temps. Salīdzinot ar laiku pirms 15 gadiem, ir sasniegts daudz. Taču šis mehānisms darbojas smagnēji un lēni. Pēc Aukstā kara beigām ES kļuvusi par lielisku piemēru tam, kā kādreizējā ģeopolitiskā vara var aizmirst pati savu nozīmīgumu. Likumu spēks un ekonomikas pievilcība ļāvusi ES paplašināties Austrumeiropā kā miera projektam. Bet tagad Eiropu ieskauj krīzes un uz ES tiek izdarīts spiediens.

Savā nesen publicētajā grāmatā "Pasaules kārtība" Henrijs Kisindžers raksta par Eiropu ar viņam piemītošo tālredzību. Kontinents, pēc bijušā ASV valsts sekretāra vārdiem, vairs nefunkcionē atbilstoši spēku līdzsvara principam. Bet kā tad funkcionē Eiropa? "Rezultātā ir iznācis hibrīds, kaut kas vidējs starp valsti un konfederāciju, kas operē caur ministru samitiem kopējā birokrātijā," Kisindžera rakstīto citē "The Guardian". Ārpolitikā Eiropa virza universālus ideālus, lai gan tai nav spēka šos ideālus aizstāvēt, kā arī kosmopolītisku identitāti, kas konkurē ar lojalitāti savai nācijai, uz Kisindžera rakstīto atsaucas "The Guardian".

Vai ar to pietiek krīzes laikā? Eiropa drīz uzzinās atbildi, rezumē "The Guardian" komentētāji.