'Delfi' Ukrainā: dzīve kara laika apstākļos no galvaspilsētas līdz frontei  (171)

Nedaudz ziedu, pārdesmit operatoru un fotogrāfu, raudošas sievietes. Kāda sieviete armijas formā pagalam izmisusi atkārtoja mūžā mierā gulošajam Vācietim: "Kā tu tā varēji, kā tu tā varēji! Solīji taču precēt!"

Šīs atvadas bija sapulcējušas apmēram pusotru simtu cilvēku. Nāve frontē, par ko ik dienu informē vietējās televīzijas, kļuvusi par sāpīgu dzīves sastāvdaļu, kuru nepamanīt nav iespējams. Varbūt tieši tādēļ tik maz cilvēku Kijevā todien atvadījās no abiem aidariešiem.

Pavisam cita aina parasti vērojama tālākos Ukrainas reģionos. TV reportāžās no provinces bieži redzams, ka kritušu novadnieku beidzamajā gaitā pavadīt atnākuši vairāki simti vai pat tūkstoši cilvēku.

Rietumu "palīdzība" izsauc smaidu

Kritušo ukraiņu karavīru un nogalināto civiliedzīvotāju skaita palielināšanās daudziem Ukrainā izveidojusi skeptisku viedokli par to, cik nopietna ir starptautisko organizāciju un Rietumu politiķu vēlēšanās apturēt Krievijas agresiju. "Nepieciešams, lai Eiropa un pārējā pasaule atzīst, ka pret Ukrainu norisinās agresija. Turklāt Putinam ar Ukrainu var nepietikt.

Es nesen biju Polijā un redzēju, ka tur jauni cilvēki gatavojas karam. Mēs prasām, lai jūs pārdodat mums ieročus, lai varam karot," man kā žurnālistam no Eiropas Savienības valsts saka "Aidar" virsnieks Nikolajs Grekovs. "Ja man kāds iepriekš būtu teicis, ka es četrdesmit četru gadu vecumā iestāšos armijā, es nosauktu to par murgiem. Tā nav, ka Ukraina piedzima 1991. gadā, tas notiek tikai tagad. Mēs nedalām valsti tajos, kas runā krievu vai ukraiņu valodā. Etniski es neesmu ukrainis, taču esmu Ukrainas pilsonis. Šobrīd valda patriotisma gars, un tas ir ļoti spēcīgs, tāpēc nav iespējams salauzt Ukrainas armiju," "Delfi" saka Grekovs.

"Piemēram, EDSO! Mēs lūdzam viņiem – palieciet pie mums ilgāk, padzīvojiet Sčastjas pilsētā, taču viņi nepaliek. EDSO aizbrauc, paiet pusstunda un mūs sāk apšaudīt," attieksmi pret minēto novērošanas misiju izsaka karavīrs Anatolijs Gadsko.

Vēl ironiskāks ir bijušais Luhanskas izmeklētājs un noziedznieku tvarstītājs Nikolajs Šepeļevs: "Visa Eiropa ļoti smagi pārdzīvo lielo netaisnību, sāpes par Ukrainu ir milzīgas!" Bet otrā pusē, stāsta Nikolajs, "humānās palīdzības" kravas saņemot vienu pēc otras. Tiklīdz tās ir izkrautas, tā ukraiņi to sajūtot uz savas ādas – ar jaunu sparu atsākas apšaudes.

Vilcienā uz fronti

Asas sarunas par politiku skan uz katra soļa, par to pārliecinos arī braucot vilcienā no Kijevas uz austrumiem. Grāmatvede Ļena un taksometra vadītājs Slaviks, abiem ap piecdesmit, ir laulāts pāris no Sjeverodoņeckas. Tā ir 150 tūkstošus iedzīvotāju liela piefrontes pilsēta, kur patvērumu atraduši arī daudzi bēgļi no Krievijas okupētās Donbasa teritorijas. No Luhanskas satelītpilsētas Sčastjas Sjeverodoņecka atrodas apmēram divu stundu brauciena attālumā.

Ļena nolamā Putinu, apgalvo, ka viņas ģimene Krievijas prezidentu Ukrainā negaidot, un vaicā Nikolajam – kādi notikumi gaidāmi? "Es jums iesaku – paņemiet savas mantas un brauciet labi tālu. Arī uz šejieni, uz Sjeverodoņecku viņi atnāks," atbild Nikolajs. Vēl pēc brīža viņš saka: "Fiziski man nav smagi, taču man sāp sirds. Man sievas žēl – kā viņa kara laikā novecojusi. Viņa taču viena visu paveica – bērnus paēdināja, apģērba un izaudzināja. Es kā operatīvais darbinieks visu laiku biju darbā. Un tagad par to visu – tādas vecumdienas!" Luhanskā Nikolajam palikusi māja un visa iedzīve, bet sieva šobrīd dzīvo un strādā Kijevā.

Pagājušā gada vasarā Nikolajs atradies Luhanskas "separātistu" gūstā. "Es zinu, ko tas nozīmē. Mani viņi respektēja un neiztika, taču es redzēju, kā viņi kādam vīram kājas ar lielām naglām sita pie grīdas. Jūs taču man ticat?" Kādam deviņpadsmit gadus vecam "Aidar" karavīram no Rietumukrainas nocirtuši labās rokas plaukstu – teikdami, lai nedomājot vairs karot.

Ar citu aidarieti, 58 gadus veco advokātu rietumukraini Ivanu Makaru Ļena uzsāk ilgu politisku diskusiju: "Kāpēc jūs neieklausījāties Donbasā? Kāpēc krievu valodu apspiedāt?" "Tas nu gan nav tiesa, vai kaut reizi kāds jums ir aizliedzis runāt krieviski! Gluži otrādi – tieši ukraiņu valoda bija apspiesta," atbild Ivans. "Labi, bet nevajadzēja veikt visas pārmaiņas tik strauji. Jums taču jāsaprot, ka mēs esam izauguši ar padomju laika vērtībām, tā teikt ar Kremļa kurantu skaņām. Dodiet mums laiku," savu noskaņojumu formulē Ļena.

Iespējams, beidzamos divdesmit gadus Donbasa iedzīvotāju lielākā daļa patiesi pavadījusi īstā postpadomju rezervātā, nekritiski uzņemot masām domāto Kremļa propagandu. "Varbūt vari man pateikt, kurām vēstures grāmatām var ticēt?" man vaicā Slaviks.

Luhanskas TEC pagrabā

Ir pats dienas vidus, mākoņains. Nikolajs man rāda beidzamo dienu postījumus Sčastjas pilsētā. Ik pēc minūtes atskan pa dobjam šāvienam – tiesa, nezinām, kur krīt nāvējošie šāviņi.

"Eh, negribējās man šoreiz braukt atpakaļ," saka Nikolajs. Tomēr atšķirībā no manis un Ivana viņš nemaz nav uzvilcis bruņuvesti. Ielās maz gājēju un tie paši ir ļoti steidzīgi un nerunīgi. Šur tur redzami karavīri ar automātiem. Nofotografēju mikroautobusu ar sarkanu krustu uz sāniem. Daru to nedaudz par ilgu, no automašīnas izkāpj vīrs formā, izrādās, krietni iereibis. "Kas tev atļāva fotografēt! Kas?" viņš dusmīgi prasa. Pienāk viņa biedrs – arī par daudz iedzēris. Ar Ivana diplomātijas palīdzību no garākas sarunas ar viņiem abiem tieku atbrīvots.

Braucam uz Luhanskas TEC. Pie vārtiem mūs draudzīgi sagaida kāds gados jauns karavīrs. Tieši šajā vietā pirms vairākām dienām nokrita "Grad" šāviņš, kas nogalināja Dīdžeju un Vācieti. "Dīdžejam viens ievainojums bija krūtīs, bet otrs galvā. Tādi dūres lieluma caurumi. Pēc tam vēl nācās smadzenes no sienas noberzt," stāsta karavīrs. Uz zemes vēl saskatāmas blāvas asins pēdas.

Trijatā ar Ivanu un Nikolaju ejam uz pagrabu, kurā izvietojusies neliela vienība. Jau esam iegājuši ēkā un gandrīz sasnieguši pagrabu, kad atskan spēcīgs sprādziens. Karavīrs, kas mūs sagaida, iesaucas: "Ātri visi pagrabā!" Vēlāk viņš dodas noskaidrot, kas tas bijis par šāvienu. Pāris simtu metru attālumā ir nokritis "Grad" lādiņš. Pagrabs ir dziļš un drošs.

Iegājis tajā, satieku paziņu no iepriekšējiem Ščastjas apmeklējumiem – Kijevas iedzīvotāju tadžiku Bižanu Šarapovu. "Mēs ar čaļiem esam nolēmuši, ka karosim līdz beigām," savu nākotni ieskicē Bižans. Pieminam abus nesen bojāgājušos. "Zini, man nav žēl viņu abu, m žēl radinieku, kuri skumst par viņiem. Viņi gāja bojā cienījamā veidā, kā karavīri, un tas noteikti ir labāk nekā, ja viņi, piemēram, mirtu kādā banālā autoavārijā," Bižans apgalvo.

Kamēr dzeram tēju ar aveņu ievārījumu, pagrabā ienāk pavisam jauns virsnieks, kurš Ļvivas karaskolu pabeidzis pagājušā gada 21. jūnijā. Jau dažas dienas pēc tam artilērijas leitnants Jurijs Oleksjuks nokļuvis frontē un kopš tā laika tikai desmit dienas pavadījis mājās Volīnijas apgabalā. Jurijs apgalvo, ka viņa 120 milimetru mīnmetēju baterija visai veiksmīgi karojot ar pretinieku. Tas piekopjot mobilu karošanas tehniku – izšaujot un pēc tam mainot savu atrašanās vietu. Jurijs vērtē artilērijas divkaujas un secina, ka tajās ukraiņiem veicoties visai labi.

Dodamies projām no TEC. Uz ceļa redzama pavisam svaiga mīnas izrauta bedre. Kilometru tālāk – vēl vienas mīnas postījumi, šķembas saārdījušas daļu mājas jumta un pārcirtušas gāzes vadu – tur vējā lokās divas uguns mēles.

Ārsti palīdz visiem

Rīts. Atkal dzirdami šāvieni. Nikolajam piezvana sievas radinieks no Luhanskas. "Šodien Kijevā ierodas Džons Kerijs. Viņš iedos mums ieročus, lai varētu tos suņus sakaut!" izaicinoši runā Nikolajs, speciāli kaitinādams separātiski noskaņoto radinieku.

Oļegs Supruns jau 11 gadus vada Sčastjas slimnīcu un ir gandarīts par to, ka, neraugoties uz sarežģīto situāciju, viņa medicīnas iestāde līdz šim ir tikusi galā ar saviem pienākumiem. Kopš konflikta sākuma veiktas apmēram 1000 operācijas, 95% pacientu bijuši ukraiņu karavīri. Bijis pat tā, ka vienlaikus strādājušas trīs operāciju zāles. Tad palīdzējuši brīvprātīgie – mediķi no citām pilsētām. "Daži nesaprotot to, ka slimnīcā esam snieguši palīdzību arī ievainotiem "separātistiem", taču mums visi vispirms ir tikai cilvēki," saka ārsts.

Iepriekšējā dienā slimnīcā ievietota kāda smagi ievainota sieviete – skartas aknas un plaušas.

"Cilvēks pie visa pierod, arī pie šīm apšaudēm adaptējas. Nav jau vērts katrā sprādzienā ieklausīties. Un vispār es ticu liktenim – kam lemts pakārties, tas nekad nenoslīks." Oļega vadītajai slimnīcai pilsētas apšaudēs izsisti 52 logi. Līdzīga aina vērojama arī viņa dzīvoklī – arī tas palicis bez logiem. Tagad stikli aizstāti ar skaidu plāksnēm.

Četri musketieri

Postenī pirms tilta pāri Siverskijdoņecas upei, tikai kāda pusotra kilometra attālumā no "separātistu" pozīcijām, satieku četrus karavīrus – Doku, Šilku, Agronomu un Celtnieku, tādi ir viņu segvārdi. Doks trīs iepriekšējos gadus dzīvojis Vroclavā un stāsta, ka viņam tur bijusi veiksmīga ārstniecības prakse. Savukārt Šilka vadījis akmeņogļu šahtu Doņeckas apgabalā. Kad varu sagrābuši "separātisti", noziedznieki kopā ar atsevišķiem strādniekiem ogles pārdevuši, bet iekārtas izveduši.

Agronoms no Kijevas apgabala un Celtnieks no galvaspilsētas savus segvārdus izvēlējušies atbilstoši savām miera laika profesijām. Uz "Delfi" jautājumu, vai dzīve pastāvīga apdraudējuma apstākļos nav viņus nogurdinājusi, Doks atbild: "Valda tāds noskaņojums, ka šeit jāpaliek līdz uzvarai. Par lielāko sodu tiek uzskatīta nosūtīšana mājup. Mēs neesam fanātiķi, taču mums nav pieņemama svešas valsts armijas atrašanās uz Ukrainas zemes. Un tai ir jāpieder Ukrainas tautai."

Apmēram divu kilometru attālumā "strādā" strēlnieku ieroči. Ik minūti dzirdams artilērijas šāviens. "Var teikt visu, ko vien vēlas par Ukrainu. Ka te valda korupcija, ka nav kārtības, taču tā ir mūsu dzimtene," saka Šilka, norādot, ka šie trūkumi nedod tiesības brutālam militāram iebrukumam.

Sarunā ar šiem karavīriem apstiprinās frontinieku neapmierinātība ar pavēlniecību, par kuras lojalitāti un profesionalitāti karavīriem ir lielas šaubas. Daudzi uzskata, ka, pasīvi aizsargājoties, ukraiņu armija tiek pakļauta liekiem upuriem. Par to, ka arī aizsardzības karā jārīkojas enerģiskāk, runā ne tikai karavīri frontē, bet arī daudzi militārie eksperti Kijevā.