Vuhļehirskas pilsētiņa pēc separātistu uzbrukuma 'pamesta un sagrauta'  (48)

Janvāra beigās pēc vairāku dienu sīvām cīņām kaujinieki piespieda no turienes atkāpties Ukrainas armijas karavīrus.

Šī Austrumukrainas nostūra ainavā tagad dominē sagrautas mājas un pārrauti elektrības vadi, kas vijas cauri drupām un sašķeltiem koku stumbeņiem.

"Vuhļehirskā bija 9500 iedzīvotāju. Palikuši ne vairāk kā 500 un lielākā daļa no viņiem mitinās pagrabos," stāstījis 32 gadus vecais kaujinieks Aleksejs, kurš atteicies nosaukt savu uzvārdu.

Ielas ir gandrīz pamestas un ēkās nav nekādu dzīvības zīmju. Tajās nav ne ūdens, ne gāzes, ne elektrības.

Patlaban prokrievisko kaujinieku rokās nonākušās Vuhļehirskas liktenis piemeklē nākamo pilsētu - stratēģisko dzelzceļa mezglu Debaļcevi, kurā Ukrainas valdības spēki atrodas gandrīz ielenkumā.

Dumpinieki virzās uz priekšu, aplencot Debaļcevi, kas atrodas tieši pusceļā starp viņu bastioniem Doņecku un Luhansku. Aplenkto pilsētu viņi nerimstoši apšauda ar tankiem un raķešu iekārtām.

Kijevas varasiestādes otrdien paziņoja, ka artilērijas apšaudē Debaļcevē nogalināti trīs civiliedzīvotāji un septiņi ievainoti. Tā ir ikdiena pilsētā, kurā bija 25 000 iedzīvotāju. Apmēram 700 civiliedzīvotāji aizbēga īsā uguns pārtraukuma brīdī sestdien.

"Debaļceve patlaban ir gandrīz pilnībā izolēta. No pilsētas ārā ved tikai viens ceļš, un to aizsniedz mūsu artilērija," sacījis kaujinieks Aleksejs. Kamēr viņš Vuhļehirskā runāja, bruņutransportieri steidzās uz fronti cauri karavīru nometņu un ieroču pozīciju nosētiem laukiem.

Debaļceves krišana būtu arī jauns simbolisks trieciens Kijevai pēc tam, kad sīvās kaujās nācās atdot Doņeckas lidostu.

"Vuhļehirsku ieņemt bija grūti, tam bija vajadzīgas trīs dienas," norādījis 43 gadus vecais kaujinieku komandieris, kurš sevi nosaucis tikai par Dimu.

"Mūsu vienībai pirmajai bija jāiet iekšā. Mūsu bija 25 un mēs zaudējām 12 vīru. Tagad mūsu mērķis ir Debaļceve," stāstīja kaujinieku komandieris.

Francijas, Vācijas, Krievijas un Ukrainas līderi trešdien Minskā cer mēģināt vienoties izbeigt desmit mēnešus ilgstošo konfliktu, kurā nogalināti vismaz 5400 cilvēki.

Tomēr frontē esošie dumpinieku komandieri un kaujinieki nepaļaujas uz jaunu pamieru.

"Ugunspārtraukšanu nekad nerespektē. Viņi vienkārši ļauj spēkiem pārgrupēties," sacījis Aleksejs.

Par spīti netālajai artilērijas ugunij, 47 gadus vecais Vladimirs Semļivenko joprojām dzīvo savā nelielajā mājiņā Vuhļehirskas nomalē.

Ceļš uz pilsētu ir piedrazots ar tanku korpusiem un artilērijas atlūzām, kas liecina par nesenām sīvām cīņām.

"Mana sieva un dēls ir drošībā, bet es neiešu projām. Man jāpieskata manas divas govis," viņš sacīja. "Kad man ir bail, es paslēpjos pagrabā. Ja būs mans laiks aiziet, tad būs."