Nacistiskās Vācijas septītā lielākā pilsēta bija īsta baroka pērle. Līdz pat liktenīgajai februāra naktij tā nebija pieredzējusi gaisa uzlidojumus, tādēļ tajā joprojām atradās liels vietējo iedzīvotāju skaits. Tāpat pilsētu pārpludināja bēgļi un nacistu saņemtie kara gūstekņi. Tā tobrīd bija lielākā nesabombardētā apbūve Vācijā.
Četrās atsevišķās uzlidojumu kārtās kopumā 722 britu un 527 amerikāņu bumbvedēji uz skaistās pilsētas centra ēkām nosvieda aptuveni 3 900 tonnas sprāgstvielu. Vairāk nekā sešu kvadrātkilometru plaša teritorija pašā pilsētas vēsturiskajā centrā dažās stundās tika pārvērsta uguns jūrā.
Bombardēšanā bojā gājušo cilvēku skaits tiek lēsts starp 25 000 un 40 000, bet tā laika vācu propagandas laikraksti minēja pat piecas un desmit reizes lielākus skaitļus.
Pilsētas centra iznīcināšanas stratēģiskā nozīme gan līdz pat šim brīdim ir mīkla un iemesls vēsturnieku strīdiem un spekulācijām.
Lidmašīnu mestās bumbas gandrīz nemaz neskāra piepilsētas, kurās atradās visas nozīmīgākās rūpnīcas. Bumbu sprādzienos cieta tikai daži pilsētas tilti, un infrastruktūrai tika nodarīti salīdzinoši mazāki zaudējumi nekā tad, ja tā patiešām būtu iznīcināta mērķtiecīgi. Tikmēr aviācijas uzlidojumos pilnībā no zemes virsas tika noslaucīti arhitektūras un vēstures pieminekļi, kā arī bibliotēkas un muzeji, kuri glabāja nenovērtējamus dārgumus.
Drēzdenes bombardēšana ir pieminēta arī vairākos literāros darbos un attēlota kino. Tostarp to savā darbā "Lopkautuve Nr.5" aprakstījis viens no leģendārākajiem 20.gadsimta literātiem Kurts Vonnegūts. Viņš Otrā pasaules kara laikā dienēja ASV armijā un nokļuva nacistu gūstā.
Kā gūstekni viņu aizveda uz Drēzdeni, kur īsi pēc ierašanās vēlākais rakstnieks piedzīvoja traģiskos uzlidojumus. Bombardēšanas laikā Vonnegūts atradās tā sauktās "kautuves Nr.5" gaļas saldētavā, kas viņam ļāva pārdzīvot bumbošanu un tai sekojošo uguns vētru.
"Izklausījās, it kā virszemē staigātu milži. Tur sprāga jaudīgas bumbas. Milži staigāja un staigāja. Gaļas pagrabs bija drošs patvērums. Reižu reizēm pār viņiem nobira vien kaļķu plēksnītes. Pagrabā bija tikai amerikāņi, četri apsardzes vīri un daži kautķermeņi. Pārējie sargi pirms uzlidojuma sākšanās bija devušies uz mājām baudīt komfortu. Nu viņi bija pagalam ar visām ģimenēm. Tā gadās. (..)
Ārā plosījās uguns viesulis. Visa Drēzdene dega. Liesmas aprija visu dzīvo, visu, kas varēja degt. (..)
Kad amerikāņi un sargi iznāca laukā, debesis vēl bija melnas no dūmiem. Saule atgādināja aiz dusmām nokaitušu naglas galviņu. Drēzdene atgādināja Mēness virsmu - tikai akmeņi, cita nekā," raksta Vonnegūts.
Drīz pēc uzlidojuma viņš tika nozīmēts bojāgājušo iedzīvotāju meklēšanā un masveida dedzināšanā, kuru rakstnieks piemin arī romānā. Patlaban kautuves ēka ir atjaunota un kļuvusi par tūristu apskates vietu.
Ik gadu, pieminot traģēdiju, Drēzdenē pulcējas simtiem cilvēku, kuri aizdedz svecītes un piedalās piemiņas pasākumos. Pēdējos gados šajā dienā aizvien vērienīgākus gājienus rīko arī neonacisti, kurus savukārt cenšas bloķēt antifašisti, kā arī tūkstošiem policistu, kuri pieskata, lai abu pretējo nometņu starpā nesāktos masu nekārtības.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
