Nozīmīgu atbalstu Ukrainas karavīriem, kuri kopš pagājušā gada pavasara valsts austrumos cīnās pret Maskavas atbalstītajiem kaujiniekiem, sniedz voluntieri, nodrošinot frontiniekus ar visu nepieciešamo –, sākot no pārtikas, līdz apģērbam un ekipējumam. Ukrainas spēku apgādāšanā iesaistījušies arī aktīvisti no Latvijas.
Pagājušajā nedēļā kustības "SOS palīdzība Ukrainas armijai" voluntieri ir atgriezušies no kaujas zonas Ukrainā, kur tieši karotāju rokās nodevuši Latvijas ziedotāju sarūpēto palīdzību – siltu militāro apģērbu, taktiskās uzkabes, medikamentus un citas kaujaslaukā noderīgas lietas.
"Zemapziņā mums visiem ir pārliecība, ka viņi tomēr karo par mums, un mēs pagaidām ar vieglām rokām tiekam cauri. Pie pašreizējiem globālajiem notikumiem ir ļoti neomulīgi," brīvprātīgo motivāciju organizēt palīdzības vākšanu Ukrainas karavīriem portālam "Delfi" skaidro "SOS palīdzība Ukrainas armijai" aktīvists Gatis Priede.
No dažām jakām līdz pilnam mikroautobusam
Grupa darboties sākusi pagājušā gada augustā, sanākot kopā trīs aktīvistiem. Par paraugu kalpojusi Lietuva, kur darbojas pat vairākas līdzīgas organizācijas, kurām ziedojumus var nodot kādā no 12 valstī esošajiem savākšanas punktiem, stāsta Priede.
Ja pirmā Latvijā savāktā palīdzība bijusi vien piecas armijas jakas un citi sīkumi, kas caur lietuviešiem nosūtīti uz Ukrainu, tad jau otrajā reizē piekrāmēts pilns mikroautobuss, bet pēdējā krava, kas knapi satilpusi busiņā, no Latvijas nogādāta tieši karadarbības zonā – Luhanskas TEC, kas atrodas netālu no Ščastjas pilsētiņas. Audzis arī brīvprātīgo skaits – tagad grupā aktīvi darbojas līdz desmit cilvēkiem, kā arī ir vairāki simti atbalstītāju sociālajos tīklos.
Pēdējā Latvijas ziedotāju sarūpētā krava nodota bataljonam "Aidar" un armijas brīvprātīgo korpusiem. Priede skaidro, ka valsts karavīrus nodrošina praktiski tikai ar ieročiem un munīciju, bet visu pārējo piegādā brīvprātīgie. Turklāt tur valda "liels bardaks", nav nekādas loģistikas un trūkst štābu, uzsver latviešu voluntieris. Tikmēr preces, kas iet caur armijas noliktavām, tiekot izzagtas un karavīrus nemaz nesasniedzot.
"Kad aizbraucām pie "Aidar", tur izskatījās pabriesmīgi. Viens patiešām vasaras čībiņās skraidīja. Formas tikai tās, kas mugurā. Ja izmazgā, tad nav ko ģērbt virsū," karadarbības zonā redzēto komentē Priede, paužot gandarījumu, ka no Latvijas atvestie formastērpi un uzkabes karavīriem patiešām noderēja. "Kvalitatīvas formas viņiem kalpo trīs mēnešus un tad ir metamas ārā," papildina aktīvists.
Satiktos Ukrainas karotājus Priede raksturo kā "kārtīgus savas valsts patriotus". "Tā vide, kur viņi atrodas, ir ļoti drūma, kā Andreja Tarkovska filmā "Stalkers". Tur ir bīstami, tur šauj, mēs paši gandrīz zem "gradiem" pakļuvām. Būtu burtiski minūti ātrāk izbraukuši, dabūtu šāviņus virs galvas," 37 gadus vecais vīrietis stāsta par atceļu no Luhanskas TEC, kur uz ceļa bijuši redzami svaigi raķešu atstāti caurumi, bet gaisā virmojis pulvera smārds.
Divas dienas pirms viņu vizītes Luhanskas TEC noticis uzbrukums, kurā gājuši bojā divi karavīri. Tomēr, par spīti visam, ukraiņi esot kaujinieciski noskaņoti. "Ja būtu normāla apgāde, viņi uztaisītu TEC par otru Doņeckas lidostu," Priede stāsta par karavīru teikto, turpinot, ka pretestības gars ir tik spēcīgs, ka Ukrainā jau veidojas partizānu vienības, kas dodas operācijās ienaidnieka teritorijā.
Patriotisms un morālais atbalsts
Esot Ukrainā, nevar nepamanīt milzīgo patriotisma pacēlumu, raksturo aktīvists. "Braucot cauri Ukrainai, to var redzēt. Viss ir zili dzeltenās krāsās, visur plīvo karogi. Viņus nevar pieveikt," uzskata Priede, kura ikdienas darbs ir saistīts ar tirdzniecību.
Tiesa gan, līdz ar patriotisma vilni Ukrainā ir parādījušies krāpnieki, kas izmanto cilvēku vēlmi ziedot valsts aizstāvjiem, atzīst Priede. Lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, "SOS palīdzība Ukrainas armijai" sadarbojas tikai ar jau lietuviešu un pašu pārbaudītiem un uzticamiem avotiem, lai noskaidrotu, kur un kāda palīdzība ir vajadzīga, un būtu droši, ka tā sasniegs adresātu.
Vairāk nekā 3000 kilometru garajā ceļā uz Ukrainas austrumiem latviešus pavadījis vietējais voluntieris Oļegs – bijušais karavīrs, kurš PSRS laikā piedalījies Kalnu Karabahas konfliktā. Noteikumi bijuši strikti – visiem jānēsā bruņuvestes, fotografēt drīkst tikai to, kas ir atļauts, bet, tiklīdz ir ziņas par apšaudēm, vai netiek nodrošināts "zaļais koridors", ceļu turpināt nedrīkst.
Jo tuvāk karadarbības zonai, jo biežāki un nopietnāki kļuvuši ceļu kontrolposteņi, bet atmosfēra arvien drūmāka. Tālumā dzirdamie sprādzieni radījuši neomulīgu sajūtu. Cauri jebkuram postenim, pat ar Latvijas pasēm kabatā, palīdzēja tikt "burvju" vārdi – "voluntieri" un "palīdzība "Aidaram"", paskaidro Priede. "Voluntieri tur ir tādā cieņā, ka viņus visur laiž cauri," viņš stāsta, piebilstot, ka atsaucība no ukraiņu puses pret viņiem ir liela.
"Tas ir arī morāls atbalsts, tiem zaldātiņiem ir ļoti svarīgi, ka kaut kur Lietuvā un Latvijā kāds ir par viņiem un vāc palīdzību," stāsta Priede, turpinot, ka vietējiem brīžiem ir pat gandrīz bērnišķīga interese par to, ko par viņiem domā un runā Latvijā.
Palīdzība Latvijā
"Ja mēs palīdzam Ukrainas armijai, kas tad mēs par brīvprātīgajiem, ja nepalīdzam Ukrainas karavīriem tepat degungalā," uzsver Priede, stāstot par "SOS palīdzība Ukrainas armijai" atbalstu ievainotajiem Ukrainas karavīriem, kas ieradušies rehabilitēties Latvijā.
Tā karavīriem, kas rehabilitējas Latvijā, nodrošināti kultūras pasākumi, bijis brauciens uz Liepāju. Tiek sniegta palīdzība ar sadzīves lietām, piemēram, tēja, kafija, cigaretes, telefonsakari. "Bieži ir tā, ka viņš ierauga to minerālūdens pudeli, pārrēķina grivnās, un viņam tā ir neticama cena," paskaidro aktīvists.
Ziedotāju loks organizācijai ir plašs – dažāda vecuma, profesiju un dzimuma. Sākot no bijušā armijnieka vai zemessarga, kuri mēdz atdot kādu militārā apģērba gabalu, līdz naudas ziedotājiem, kuri dalās gan ar pavisam nelielām, gan lielākām summām, atklāj Priede. Bijusi noorganizēta pat vesela zeķu adīšanas "armija".
No savas puses "SOS palīdzība Ukrainas armijai" apņemas nodrošināt pilnīgu caurspīdīgumu, lai ziedotājs varētu būt drošs, ka palīdzība ir sasniegusi Ukrainas karavīrus, apliecina kustības pārstāvis.
Organizācijai nav sava pieņemšanas punkta un algoti darbinieki. Visi voluntieri strādā no darba brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem, ar privāto transportu apbraukājot ziedotājus. Savāktās un par ziedojumiem iepirktās mantas līdz nosūtīšanas brīdim glabājas kāda uzņēmēja atvēlētā noliktavā.
Astoņas dienas ilgajam ceļojumam uz Ukrainas austrumiem (Ukrainā ceļi vietām bijuši tik bedraini, ka pārvietoties nācies ar 20 kilometru stundā lielu ātrumu) Gatis Priede darbā ņēmis atvaļinājumu.
"Tā ir sava veida narkotika, ka tu palīdzi kādam, ka vari palīdzēt un tas izdodas. Tas dod pašam gandarījumu," secina aktīvists.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
