Piektdien aprit tieši gads kopš traģiskajiem notikumiem Kijevas neatkarības laukumā jeb Maidanā, kad tautas protesti pārvērtās nežēlīgā asinspirtī, snaiperiem atklājot uguni pa demonstrantiem.
Sadursmes strauji pieņēmās spēkā 18. februārī, kad milicija bloķēja demonstrantu ceļu uz parlamentu, kur opozīcija centās panākt, lai tiktu atjaunota 2004. gada konstitūcija un samazinātas prezidenta pilnvaras.
Par spīti iepriekšējā naktī panāktajam valdības un opozīcijas pamieram, 20. februārī no paša rīta Kijevā sākās vardarbība. Šī februāra ceturtdiena kļuva par asiņaināko protestu dienu. Radikālāk noskaņoti protestētāji devās pretuzbrukumā un atguva visu Neatkarības laukumu, ko iepriekšējās dienās nežēlīgās sadursmēs milicija bija daļēji atbrīvojusi.
Kopumā Maidanā gāja bojā vairāk nekā 100 protestētāju, kuri pēc tam nodēvēti par “ņebesnuju sotņu” (“debesu sotņa”). No 18. līdz 20. februārim gāja bojā arī 13 drošības dienestu darbinieku, bet 189 guva šautus ievainojumus.
Kijevas Neatkarības laukums bija centrālā pret prezidenta Viktora Janukoviča valdību vērsto protestu vieta. Tie sākās ar miermīlīgu mītiņu 2013. gada novembra beigās, bet kulminēja ar asinsizliešanu un Janukoviča gāšanu 2014. gada februārī.
Demonstrācijas sākās kā protests pret Janukoviča atteikšanos parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību (ES), tā vietā izvēloties prokremlisku valsts attīstības kursu. Tomēr varas iestāžu mēģinājumi protestus izdzenāt ar spēku tos pārvērta plašā pret valdošo varu vērstā kustībā. Lai aizsargātos pret milicijas un algoto huligānu uzbrukumiem, protestētāji Kijevā sāka celt barikādes un bruņoties ar vairogiem, nūjām, degmaisījuma pudelēm.
Maidana protesti tiek uzskatīti par pagrieziena punktu Ukrainas vēsturē, kam sekoja Krimas aneksija, nestabilitāte un joprojām notiekošais karš valsts Austrumos.
20. februārī, kas bija asiņainākā nemieru diena, tika nošauti vairāk nekā 50 protestētāji un trīs likumsargi, norāda aģentūra “Reuters”. Nākamajā dienā opozīcija parakstīja ar ES starpniecību panākto miera vienošanos. Janukovičs bēga no valsts un vēlāk parādījās Krievijā.
Iedzīvotāji pieprasa atbildes par to, kas atbildīgs par asiņainajiem notikumiem. Tomēr izmeklēšana neiet raiti un ir pārbaude tam, vai Ukraina spēj pārvarēt problēmas, kuras valsti vajā kopš PSRS sabrukuma un kuru dēļ kopš neatkarības iegūšanas notikušas jau divas revolūcijas. Tās ir politiskā korupcija, rekets, plaisa starp krieviski un ukraiņu valodā runājošajiem, norāda “Reuters”. Tāpat liela problēma ir tiesiskā sistēma. Janukoviča laikā un arī pirms viņa tiesas un drošības iestādes ir izmantotas kā politiskie instrumenti.
2014. gada aprīlī izmeklētāji arestēja trīs protestētāju nogalināšanā aizdomās turētos no elitārās milicijas specvienības “Berkut”. Viens no tiem bija 38 gadus vecais komandieris Dmitro Sadovņiks, kurš apsūdzēts par to, ka 20. februāra rītā devis pavēli atklāt uguni pa demonstrantiem. Trīs aizdomās turētie kopumā apsūdzēti 39 neapbruņotu protestētāju nogalināšanā.
19. septembrī lieta piedzīvoja negaidītu pavērsienu, kad tiesnesis Sadovņiku atbrīvoja no apcietinājuma, mainot drošības līdzekli uz mājas arestu. Pēc divām nedēļām Sadovņiks pazuda, uzsver “Reuters”.
Vēl viena norāde uz nepilnībām tiesiskajā sistēmā ir fakts, ka līdz pat šai dienai neviens nav aizturēts par šaušanu uz miličiem, norāda “Reuters”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
