Foto: 6 galvaspilsētas, kas uzbūvētas tukšā vietā  (27)

Ēģiptes vadība jaunās galvaspilsētas būvniecības plānu izziņojusi laikā, kad tai akūti nepieciešams uzlabot valsts ekonomisko stāvokli. Jaunas pilsētas būvniecība pēc amatpersonu domām sildītu ekonomiku, kura smagi cietusi kopš Arābu pavasara notikušo varas maiņu dēļ.

Jauna pilsēta esot nepieciešama arī tādēļ, ka 1000 gadus vecajā Kairā par ikdienu kļuvuši satiksmes sastrēgumi un gaisa piesārņojums. Opozīcija gan norāda, ka lielākie ieguvēji būs ienesīgo celtniecības projektu vadītāji, ne vietējie iedzīvotāji.

Senie romieši, ēģiptieši un ķīnieši galvaspilsētas savulaik mainījuši pat visai bieži. Savukārt Pēteris I uzbūvēja Sanktpēterburgu Baltijas jūras krastā, lai Krieviju padarītu "rietumnieciskāku".

Arī pēdējo simts gadu laikā fiksēti vairāki gadījumi, kad galvaspilsētas pārceltas uz citām vietām vai uzceltas no jauna, lai veicinātu attīstību, sabiedrības saliedētību, kā arī pretēju nolūku dēļ - lai galvenās pārvaldes institūcijas aizsargātu no sabiedrības nemieriem vai citu valstu un pat dabas katastrofu draudiem.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar sešām galvaspilsētām, kas uzbūvētas tukšā vietā:

Pēc Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības kara ASV Kongresa sanāksmes rīkoja astoņās dažādās pilsētās, tostarp Filadelfijā, Baltimorā, Princtonā un Ņujorkā. Vienā no šādām tikšanās reizēm Pensilvānijā Kongresa locekļus ielenca bruņota armija. Lai šādi gadījumi neatkārtotos, tika nolemts veidot no pavalstīm neatkarīgu galvaspilsētu.

Šādas galvaspilsētas izveidei 1790. gadā nolēma rezervēt 16 kilometrus platu un tikpat garu kvadrātveida zemes pleķi ar Potomakas upi pa vidu, kuru tai nodeva Merilendas un Virdžīnijas štati, pretī saņemot kara laika parādu atlaišanu. Precīzu pilsētas vietu upes krastā izvēlējies prezidents Džordžs Vašingtons.

Jaunajā tā sauktajā Kolumbijas Federālajā rajonā tika iekļautas divas jau esošas pilsētas - Džordžtauna un Aleksandrija. Savukārt jaunās galvaspilsēta celtniecība tika uzsākta 1790. gada 16. jūlijā vēl neapbūvētā vietā Potomakas upes krastos. Kongress savu pirmo tikšanos jaunajā galvaspilsētā noturēja 1800. gada 17. novembrī.

Kopš 19. gadsimta beigām Sidneja un Melnburna - divas lielākās Austrālijas pilsētas - savstarpēji sacentās par galvaspilsētas godu. 1908. gadā abu pilsētu vadība panāca kompromisu - celt jaunu galvaspilsētu neapdzīvotā vietā, kura ģeogrāfiski atrastos aptuveni vienādā attālumā no tām.

Tiesa, pavisam neapdzīvota šī vieta tā nebija. Tagadējā pilsēta tika uzbūvēta neliela ciematiņa vietā, gandrīz visas tajā esošās ēkas nojaucot. Sākotnēji tika pieļauts galvaspilsētu celt arī cita tikpat neliela ciematiņa Daldžetijas vietā. Salīdzinājumam - šobrīd Daldžetijā mīt aptuveni 70 cilvēku, bet Kanberā - nepilni 400 000.

1913. gadā sākās jaunās galvaspilsētas celtniecība pēc ASV arhitektu Voltera Grifina un Meriona Grifina projekta. Abi arhitekti atbalstīja plašu dārzu un parku būvniecību, kā rezultātā pilsēta laika gaitā iemantojusi iesauku "krūmu galvaspilsēta". Oficiāls statuss jaunajai pilsētai piešķirts 1927. gadā.

Ilgus gadus Kalkuta (kopš 2001. gada Kolkata) bija Britu Indijas galvaspilsēta, taču pagājušā gadsimta sākumā Lielbritānija izlēma, ka bagāto koloniju būtu vieglāk pārvaldīt, ja tās administratīvo centru pārceltu no austrumu piekrastes uz daudz blīvāk apdzīvoto Indijas centrālo ziemeļu daļu.

1911. gadā tika nolemts pārvaldes institūcijas pārcelt uz Deli. Lai gan iestāžu darbinieki pārcēlās gandrīz tūlītēji, kā arī turpināja savu darbu, Deli pievārtē jaunā valdības iestāžu rajona celtniecību uzsāka vēlāk. No vietējiem iedzīvotājiem piespiedu kārtā tika iepirktas zemes platības aptuveni 40 kvadrātkilometru platībā, kurās plānveidīgi izvietoja dažādas pārvaldes ēkas.

Jaunā pilsētas rajona plānojums veidots ar uzsvaru uz Lielbritānijas impērijas varenību, tostarp ēkās un pilsētas plānojumā ietverot Indijas, kā arī citu britu kolonizēto kultūru arhitektūras elementus. Arī ierēdņu armija uz Ņūdeli, kā tika nosaukts topošais rajons, tika atvesta no dažādām Indijas malām, veicinot pilsētā etnisko un reliģisko dažādību, kura tajā saglabājusies joprojām.

Brazīlijas galvaspilsēta ilgu laiku bija Riodežaneiro. Tomēr pārapdzīvotā pilsēta milzīgajā valstī atradās vienā malā, un ceļš līdz tai no citiem reģioniem bija tāls. Ne tikai iedzīvotāji jutās tālu no likumu noteicējiem, bet arī likumdevēji neorientējās tajā, kas notika citās valsts malās.

Lai uzlabotu saskarsmi, veicinātu iedzīvotāju ticību valdībai, kā arī attīstītu Brazīlijas iekšzemes reģionus, vairākas desmitgades tika plānots galvaspilsētu pārcelt uz valsts centrālo daļu. Tas beidzot tika īstenots no 1956. līdz 1960. gadam, izplānojot un uzbūvējot Braziljas pilsētu līdz tam neapdzīvotā vietā.

Gan plašais plānojums, gan modernisma stilā celtās ēkas piesaistīja ne tikai iedzīvotājus, liekot pilsētai ātri attīstīties, strauji apaugot ar priekšpilsētām, bet arī UNESCO uzmanību, kas šo arhitektūras pērli par spīti tās nelielajam vecumam jau iekļāvusi aizsargājamo dārgumu sarakstā.

Brazīlijas galvaspilsētas pārcelšana no Rio uz Brazilju tiek uzskatīta par tik veiksmīgu, ka to labprāt piesauc arī citu valstu līderi, lai gūtu atbalstu un iedrošinātu valstis celt jaunas galvaspilsētas.

Arī Nigērija, Āfrikas apdzīvotākā valsts, astoņdesmitajos gados lēma būvēt jaunu galvaspilsētu vietā, kurā pirms tam nekā nebija. Viens no iemesliem to darīt bija līdzšinējās galvaspilsētas Lagosas pārliekā pārapdzīvotība.

Tomēr daudz nozīmīgāks faktors galvaspilsētas pārcelšanai bija sabiedrības saliedēšana. Valsts ekonomiski mazāk attīstītos ziemeļus apdzīvo galvenokārt musulmaņi, bet ar naftu un citiem izrakteņiem bagātos dienvidus - kristieši. Lai izvairītos no abu reliģisko un sociālo grupu sadursmēm, tika nolemts galvaspilsētu būvēt vietā, kur saskaras abu grupu apdzīvotās zemes.

Jau 70. gadu vidū valsts vidienē šim mērķim atvēlēja zemi. Jaunās galvaspilsētas Abudžas būvniecība gan sākās tikai 80. gadu vidū, bet oficiāls statuss tai piešķirts vien 1991. gadā.

Starp pilsētas centrālajiem objektiem ir gan viena no lielākajām mošejām Āfrikā, gan viena no lielākajām baznīcām kontinentā, turklāt abas ēkas atrodas relatīvi tuvu viena otrai, uzsverot galvaspilsētas simbolisko saliedētājas funkciju.

Lai gan Abudžā dzīvo vairāk nekā 2,2 miljoni iedzīvotāju, par valsts ekonomisko un kultūras centru joprojām kalpo Lagosa. Savukārt sabiedrības samierināšanas funkcija praksē tai izdevusies tikai daļēji, jo pēdējos gados reliģiski motivētu uzbrukumu skaits tikai aug, tostarp valsts ziemeļos aizvien aktīvāka kļūst teroristu organizācija "Boko Haram".

Pavisam neierasts un joprojām līdz galam neizskaidrots ir Mjanmas galvaspilsētas pārcelšanas iemesls pirms nepilniem desmit gadiem. Tiek uzskatīts, ka tas darīts, jo valdošā kliķe vēlas burtiski aizmukt no sabiedrības neapmierinātības, kā arī iespēju robežās izvairīties no nepieciešamības plašus nemierus apspiest ar spēka palīdzību.

Jaunā pilsēta Nepjido tapa slepeni gandrīz neapdzīvotā džungļiem noaugušā reģionā valsts vidienē no 2002. līdz 2005. gadam. Savukārt valsts iestāžu darbiniekiem no 2005. gada novembra līdz 2006. gada martam bija jāpaspēj pārcelties ar visām ģimenēm dažu mēnešu laikā , kad jaunajai galvaspilsētai vajadzēja pilnvērtīgi sākt funkcionēt, pārceltos no iepriekšējās galvaspilsētas - Jangonas.

Līdz ar bailēm no politiskajiem oponentiem par galvaspilsētas pārcelšanas iemesliem tiek minētas bažas par iespējamu kādas citas valsts organizēta apvērsuma īstenošanu, kas piejūras pilsētā, kāda bija Jangona, būtu ērtāk paveicams. Tāpat liela iespējamība, ka šis pēkšņais plāns noticis astroloģisku pareģojumu vai kādu citu mītu dēļ, kuriem Mjanmā joprojām ir salīdzinoši liela ietekme uz sadzīvi un pat politiku.

Mākslīgo pilsētu turpina būvēt, taču jau šobrīd tā kļuvusi par trešo lielāko pilsētu valstī ar aptuveni 1,3 miljoniem iedzīvotāju, kas liek apšaubīt valsts vadītāju neoficiālā galvaspilsētas pārcelšanas mērķa izdošanos.