Kadirova Čečenijā valda 'pilnīga šizofrēnija', konstatē režisore  (301)

Lozjē iepriekš ir bieži braukusi uz Čečeniju, strādājot pie četrām dokumentālajām filmām par Krievijas karu nāvējošo ietekmi uz nemiernieku un separātistu kustību. Taču, strādājot pie savas jaunākās filmas, viņa Čečeniju vairs nav pazinusi.

Iedzīvotāji ir šķietami aizmirsuši karus, bet atjaunotās Groznijas mirdzošos debesskrāpjus un iepirkšanās centrus papildina visuresoši Krievijas prezidenta Vladimira Putina portreti, kurš kādreiz čečeniem bija ienaidnieks numur viens, raksturo Lozjē.

"Tā ir pilnīga šizofrēnija. Es biju te pirmā kara laikā un tad tā sauktās konstitucionālās kārtības atjaunošanas laikā pēc otrās kampaņas. Tajā laikā čečeni joprojām runāja "brīvība vai nāve" normās. Bet tagad viņi ir nosaukuši galveno ielu Putina vārdā. Viņi svin viņa dzimšanas dienu," stāsta režisore.

Šo šizofrēnijas sajūtu, vardarbību un iebiedēšanu Kadirova pārvaldītajā teritorijā, kur saimnieko viņam pakļauti drošības spēki, režisore pēta jaunajā filmā "Karš bez pēdām" ("War without trace"), kas debitēja cilvēktiesību filmu festivālā Ženēvā un Prāgā, bet TV pirmizrādes piedzīvoja marta sākumā.

Uzņemot filmu, Lozjē sākumā plānojusi dzīvot Čečenijā, tomēr ātri no šīs domas atteikusies, kad sapratusi, ka tiek izsekota. Režisore atgriezusies pavisam 12 reizes, vienā vietā filmējot pa dažām stundām, lai varētu strādāt neatklāta.

"Bija vajadzīgi dažādi triki, lai uzņemtu filmu, neapdraudot cilvēkus," viņa norāda. Tomēr izsekošana ir tikai daļa no problēmas – pēc gadiem ilgām intensīvām represijām vairums čečenu, pat režisorei 15 līdz 20 gadus zināmi draugi, ir pārāk nobijušies, lai runātu ar žurnālistiem kameras priekšā, atklāj Lozjē.

"Tagad viņiem ir daudz vairāk bail, nekā tas bija karu laikā. Jo tagad viņus nogalina pašu cilvēki. Tur vairs nav Krievijas armijas, kas bombardē vai veic operācijas. Bet ir čečeni, kas nogalina paši savējos," stāsta sieviete.

"Ikvienam ir bail, ka kaimiņi, pat radinieki, informēs pret viņiem. Katru nakti viņi baidās, ka kāds pieklauvēs pie viņu durvīm. Tāpēc tas ir "karš bez pēdām". Karš turpinās pat tagad," raksturo Lozjē.

Savā filmā viņa piemin nesenu gadījumu, kad 2013. gadā no darbavietas automazgātavā tika nolaupītas divas sievietes. Uzņēmuma vadītājs izdzirdējis kliedzienus un pēc tam redzējis asiņu peļķi, bet vainīgie tā arī netika notverti.

Sieviešu brālis, kurš izmisīgi meklējis pazudušās, brīdināts, ka tiks ieslodzīts cietumā par sieviešu slepkavību, ja nepārtrauks meklējumus.
Citā filmas ainā tiek meklēti nemarķēti masu kapi Groznijā. Tiek uzskatīts, ka Čečenijas teritorijā ir desmitiem tādu kapu, kuros samesti Krievijas spēku spīdzinātie un nogalinātie cilvēki.

Viena no retajām organizācijām, kas vēl meklē pazudušos cilvēkus, ir Čečenu māšu komiteja. Pēc tās aplēsēm karu laikā ir pazuduši līdz 18 000 cilvēku.

"Šīs mātes man teica, ka viņas ir pēdējās, kas atceras, un ka tas ir jānodod nākamajai paaudzei. Viņas uzskata, ka, kad viņu vairs nebūs, neviens vairs nepieminēs, kas te ir noticis," stāsta režisore.

Čečenijas neseno notikumu izdzēšanā no vēstures kartes ir vainojams Kadirovs, kurš kalpo savam "labākajam draugam" Putinam, uzskata Lozjē. Čečenijā netiek paciestas publiskas diskusijas par karu, Groznijā nav memoriālu kara upuriem. Krievu vietā par jauno baiļu elementu ir kļuvuši vietējie čečeni, raksturo filmas autore.

Pagājušajā gadā Kadirovs spēra nākamo soli nacionālās vēstures izdzēšanas virzienā, atceļot ikgadējo 1944. gada Staļina sarīkoto čečenu un ingušu deportāciju pieminēšanu.

Drūmā gadadiena tiek atzīmēta 23. februārī, kas 2014. gadā sakrita ar Olimpiskajām spēlēm Sočos – Putina izrādīšanās mirkli, kuru viņš nevēlējās ar neko aizmiglot.

"Paša Kadirova ģimene tika deportēta. Bet viņš ir gājis pat tik tālu, lai pateiktu, ka Staļins rīkojās pareizi, organizējot čečenu deportācijas. Tas aizskāra daudzus čečenus. Es nedomāju, ka Kadirovam to darīt lūdza Putins. Kadirovs to darīja pats, lai parādītu Putinam, cik viņš ir labs skolnieks," uzskata Lozjē.

Aktīvists Ruslans Kutajevs, kurš nepakļāvās aizliegumam un organizēja mazu konferenci par deportācijām, vēlāk tika arestēts, piekauts un notiesāts uz četriem gadiem cietumā.

Čečenijas pretspīdzināšanas komiteja, kas bija viena no pēdējām organizācijām, kura palīdzēja pazudušo cilvēku ģimenēm, pēc Kutajeva aizstāvības organizēšanas bija spiesta savu darbību Groznijā pārtraukt, kad tika nodedzināts tās birojs.

Lozjē cer, ka viņas filma atvērs acis eiropiešiem par realitāti Čečenijā, kur turpinās spīdzināšana un cilvēktiesību pārkāpumi. Tomēr režisore ir nobažījusies, ka "tumšākās dienas vēl ir priekšā".

"Kāda persona Čečenijā man teica, ka [Putins un Kadirovs] pret viņiem veic eksperimentu, lai redzētu, kā tas strādā, un tad izplatītu to visā Krievijā," viņa norāda.

"Es nedomāju, ka tas jau tagad notiek Krievijā, bet metodes ir ieviestas. Anna Poļitkovska, kuru es labi pazinu, teica, ka Čečenijas konflikts ir iekļuvis visās Krievijas sabiedrības sfērās, tas ir visur. Un tas, kas notiek Ukrainā, arī ir ar to saistīts," teic kinorežisore Lozjē.