Kad starp tautām valda naids: 7 slēgtās starpvalstu robežas  (40)

Jau izsenis valstis sevi centušās pasargāt no ārējiem apdraudējumiem gan būvējot kontrolposteņus uz ceļiem, gan ceļot fiziskas robežas. Tāpat vēsturē ir vairāki piemēri, kad robežas tiek slēgtas, lai cilvēki valstis nespētu brīvi pamest. Mūsdienās efektīvs cilvēku ceļošanas kontroles mehānisms ir vīzas, vai pasu kontrole, taču atsevišķu valstu starpā robežas ir burtiski slēgtas.

Īpašs gadījums ir arī Palestīnas pašpārvaldes kontrolēto Rietumkrasta un Gazas joslas robežas, kuras lielākoties veido fizisks nepārvarams mūris ar modernām novērošanas iekārtām. Tā gan ir šķērsojama īpašos robežpunktos noteiktos laikos.

Iepazīstinām ar pasaules slēgtajām starpvalstu robežām:

Robežu abu Koreju starpā veido tā sauktā Korejas demilitarizētā zona. Tā ir 250 kilometrus gara un aptuveni četrus kilometrus plata josla, kura pretēji nosaukumam ir visstingrāk sargātā un bruņotā robeža pasaulē.

Zona tika izveidota pēc Korejas kara 1953. gadā un kopš tā laika regulāri pastiprināta ar jaunākajām novērošanas sistēmām un ieročiem iespējamās otras puses uzbrukuma savlaicīgai pamanīšanai un novēršanai.

Ziemeļkoreja savā robežas pusē propagandas nolūkos uzbūvējusi vairākus neapdzīvotus paraugciematus, kā arī tajā slejas milzīgs valsts karogs. Savukārt dienvidkorejiešu aktīvistu grupas ar baloniem regulāri sūta pāri savus propagandas materiālus, cerot reiz gāzt Ziemeļkorejas režīmu.

Par spīti salīdzinoši labajām attiecībām ar Ķīnu un Krieviju, Ziemeļkoreja faktiski slēgusi robežu arī ar tām, pieļaujot tikai ļoti limitētu valsts vadības sankcionētu ceļošanas iespēju. Ar Ķīnu Ziemeļkorejai ir 1 420 kilometru gara robeža, bet ar Krieviju tā ir tikai 17 kilometrus gara.

Britu Indijas mantinieču Indijas un Pakistānas savstarpējās attiecībās dominē neuzticība, naids un bruņošanās sacensība.

Šī iemesla dēļ 2 900 kilometrus garā robeža to starpā ir slēgta. Musulmaņu valsti no sekulārās, pārsvarā hindu apdzīvotās teritorijas atdalošā josla tiek cītīgi sargāta - pat naktī tā redzama no kosmosa aptuveni 50 000 uz tās uzstādīto prožektoru dēļ.

Tiesa, tā nav slēgta pavisam - šo garo, grāvjiem, dzeloņdrātīm un dažādiem dabīgiem šķēršļiem veidoto robežu var šķērsot vienā kontrolpunktā pie Vagas ciema. Tas ne tikai izveidojies par lielu automašīnu un dzelzceļa krustpunktu, bet arī savdabīgas izrādes skatuvi.

Katru vakaru, saulei rietot, Indijas robežsargi un Pakistānas reindžeri izspēlē ko līdzīgu spēka demonstrēšanai, ko pavada efektīgas soļošanas, dejas, izsaucienu, mūzikas un citi elementi. Abās robežas pusēs par godu šai "sacensībai" uzbūvētas tribīnes, kurās sēdošie var atbalstīt valsti, kurā tie atrodas.

Līdzīgi kā starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju arī Armēnijas un Azerbaidžānas starpā juridiski joprojām norisinās karadarbība. Šī iemesla dēļ aptuveni 1007 kilometrus garā robeža starp tām ir slēgta jau kopš 1988. gada, kad sākās tā saucamais Kalnu Karabahas karš.

Nepārvarāmā līnija gan viscaur neiet pa abu valstu de iure robežu, bet gan izveidota, Armēnijas pusē ietverot Kalnu Karabahas teritoriju un Armēnijas okupētās kaimiņvalsts teritorijas. Azerbaidžāna jau vairākkārt paudusi nostāju, ka tā atvērs robežu tūlīt pēc tam, kad Armēnijas armija atstās Azerbaidžānai de iure piederošo Kalnu Karabahu.

Kalnu Karabahas kara dēļ jau 1993. gadā Turcija vienpusēji slēdza arī savu robežu ar Armēniju, solidarizējoties ar azerbaidžāņiem.

Pēdējo gadu laikā turku politiķi vairākkārt runājuši par plāniem attiecības abu valstu starpā uzlabot. Tomēr pēc Azerbaidžānas protestiem plāni ikreiz atkal iesaldēti, norādot, ka robežas tiks atvērtas tikai pēc Kalnu Karabahas konflikta pilnīgas atrisināšanas. Savulaik Turcijas austrumu pilsētā Karsā pat uzsāka Turcijas un Armēnijas draudzību simbolizējoša pieminekļa celtniecību (attēlā), kurš tā arī nekad netika pabeigts.

Kopumā aptuveni 80% no visas Armēnijas robežas ir slēgti. Šajās vietās pār to apturēta ne tikai cilvēku, automašīnu un vilcienu satiksme, bet arī naftas un gāzesvadu plūsma.

Šo iemeslu dēļ valsts ekonomika pēdējās divas desmitgades ir smagi cietusi, bet tūristiem, lai ceļotu no valsts uz valsti, jāmet simtiem kilometru lieli līkumi caur Irānu vai Gruziju.

Agrāko sabiedroto - Alžīrijas un Marokas - robeža ir slēgta kopš 1994. gada, un pēdējo dažu gadu laikā tuksnesī esošo līniju Maroka vietām ievērojami pastiprinājusi ar metāla sienu, kā arī kustību sensoriem.

Konflikts abu valstu starpā aizsākās 1975. gadā, kad Spānija pameta Rietumsahāras koloniju, atvēlot to sadalīt kaimiņos esošās Marokas un Mauritānijas starpā. Alžīrija uz šo teritoriju nepretendēja, bet atbalstīja spāņu bijušajā kolonijā dzīvojošo iedzīvotāju vēlmi veidot neatkarīgu valsti.

Maroka pēc īsa kara ar Mauritāniju ieguva kontroli pār Rietumsahāru, taču Alžīrija turpināja atbalstīt 1976. gadā dibināto Sahāras Arābu Demokrātisko Republiku (SADR). Faktiski SADR kontrolē aptuveni 20% no Rietumsahāras. To no pārējās daļas atdala Marokas būvēts 3000 kilometrus garš smilšu, akmens un dzeloņdrāšu mūris, kurš nedaudz iestiepjas arī Marokā pie robežas ar Alžīriju.

Valstis jau gadiem ilgi viena otru apsūdz terorisma finansēšanā, kas arī ir galvenais iemesls robežas slēgšanai.

Arī Eritrejas un Etiopijas slēgtā robeža ir smaga un abpusēji sāpīga kara iedibināta starpvalstu naida sekas.

No 1998. līdz 2000. gadam abu valstu starpā notika zvērīgs tā saucamais tranšeju karš, kurā bojā gāja aptuveni 70 000 cilvēku. Kopš kara beigām līdz pat 2003. gadam ANO starptautiskie spēki uz robežas izveidoja buferzonu, taču sliktās apgādes un regulāro Eritrejas noteikto ierobežojumu dēļ misija 2008. gadā tika pārtraukta, raisot bažas par karadarbības atsākšanos.

Šobrīd tiek lēsts, ka pie 570 kilometru garās robežas Eritrejas pusē izvietoti 250 000 karavīru, bet Etiopijas pusē - 130 000. Abu valstu valdības līdz šim brīdim propogandas materiālos reprezentē savu zemi kā otras valsts agresijas upuri.

2014. gada sākumā Čada vienpusēji slēdza robežu ar pilsoņu kara pārņemto Centrālāfrikas republiku pēc tam, kad šajā pārsvarā kristiešu apdzīvotajā valstī pie varas nāca musulmaņu līdera Selekas kaujinieki.

Čadas prezidents Idriss Debijs savu lēmumu slēgt robežu pieņēma, norādot, ka līdz ar simtiem tūkstošu bēgļu, kas ieplūst valstī, palielinās arī Čadas iedzīvotāju apdraudējums, turklāt robežu aizvēršana varētu piespiest izbeigt asinsizliešanu.

Aptuveni 1000 kilometru garā robeža gan joprojām esot atvērta visiem Čadas pilsoņiem, kuri vēlas pamest bīstamo valsti.

2014. gada nogalē arī Latvijas Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube Centrālāfrikas republiku bija spiesti pamest caur jau slēgto robežu ar Čadu. Viņi pilsoņkara pārņemtajā valstī viesojās pie Latvijas karavīriem un iepazinās ar Eiropas Savienības militārās operācijas norises gaitu.