Nacistiskās Vācijas Austrumprūsijas centrs bija spēcīgi nocietināts jau 19. gadsimta beigās. Tajā bija izbūvēta laba savstarpēji savienotu cietokšņu sistēma, kā arī pazemes telpas lielu armijas spēku izmitināšanai un munīcijas glabāšanai. Šie senie cietokšņi Otrā pasaules kara gados tika modernizēti un papildināti ar prettanku ežiem, barikādēm, grāvjiem un mīnu laukiem.
Tāpat pilsētā atradās aptuveni 200 000 civiliedzīvotāju un ap 130 000 vācu karavīru. Par spīti spēcīgajai padomju propagandai, kura apgalvoja, ka aizstāvēties nav nozīmes un pilsēta tāpat tiks ieņemta, tikai neliels skaits riskēja šķērsot frontes līniju, lai izbēgtu aplenkumu. Tam par iemeslu bija pašas vācu propagandas materiāli, kā arī baumas, kurās padomju karavīri tika pielīdzināti zvēriem.
Baumām bija arī pamats - Kaļiņingradas apgabalā bija dokumentēti padomju karavīru pastrādāti vietējo iedzīvotāju slaktiņi. Gan Nemersdorfā (attēlā apakšā; mūsdienās - Majakovskojē), gan Kēnigsbergas priekšpilsētā Metgetenā vācieši bija pārmaiņus zaudējuši un pēcāk atguvuši pozīcijas, kur atklāja desmitiem noslepkavotus civiliedzīvotājus, tostarp bērnus un sievietes, kuras iepriekš bijušas izvarotas.
Vēl ilgi pirms pilsētas pilnīga aplenkuma ik dienu tikai daži simti šķērsoja frontes līniju. Tikmēr vairāki tūkstoši bija gatavi riskēt un pat pa ledu doties uz Pillavu jeb mūsdienu Baltijsku, kurā bija cerība iekļūt kādā kuģī, kurus savukārt apdraudēja sabiedroto mīnas un zemūdenes.
Savukārt aprīļa pirmajā nedēļā tika uzsākta aktīva spēcīgi nocietinātās un līdz tam jau ar artilēriju apšaudītās un daudz bombardētās pilsētas ieņemšana.
6. aprīlī Sarkanā armija sasniedza un vietām pārrāva Kēnigsbergas pirmo aizsardzības līniju, kuru galvenokārt veidoja jau pieminētie 19. gadsimta beigās izbūvētie forti. Lai gan padomju armija cerēja uz lielākiem panākumiem, spējais uzbrukums daudziem vācu pusē bija smags trieciens un periodiski padevās gan virsnieki, gan karavīri.
7. aprīlī padomju armijas spēki ienāca pilsētā, kur cieta salīdzinoši smagus zaudējumus, jo teju katrā mājā bija nocietinājušies vācu karavīri. Tāpat sīvas kaujas izvērtās par diviem spēcīgi nocietinātiem fortiem, no kuriem vienu izdevās ieņemt tikai pret vakaru, bet otrā kaujas turpinājās līdz nākamajam rītam.
Skaidrais laiks ļāva arī bombardēt pilsētu, un ģenerālis Oto Lašs, saprotot, ka turpmāka kauja ir bezjēdzīga, Ādolfam Hitleram prasīja atļauju padoties. Fīrers viņam atbildē paziņoja, ka jācīnās līdz pēdējam vīram.
8. aprīlī Sarkanajai armijai Kēnigsbergas aizstāvjus izdevās sadalīt divās daļās - Sāmlandes un Kēnigsbergas centra grupās. Tās abas straujā uzbrukumā centās apvienoties, taču cieta smagu sakāvi. Pilsētas centrā iesprostoti palika aptuveni 40 000 vācu karavīri.
9. aprīlī Lašs pēc sava ieskata pie padomju spēkiem nosūtīja pārstāvjus, lai vienotos par padošanos. Īsi pirms pusnakts pilsēta nonāca PSRS spēku rokās.
Padomju armija Kēnigsbergas ieņemšanu uzskatīja par lielu uzvaru, gan ņemot vērā tās vēsturisko nozīmi, gan salīdzinoši mazos upurus. Kopumā kaujās par Kēnigbergu un tās apkārtni krita ap 60 000 karavīru, bet ofensīvas laikā vien nepilni 4000.
Savukārt no aptuveni 130 000 vīru lielajiem pilsētā nomitinātajiem vācu spēkiem kaujās bojā gāja 40 000-50 000, bet padomju gūstā nonāca aptuveni 92 000 vīri. Izpostītajā pilsētā daudzi tūkstoši sieviešu un meiteņu tika pakļautas izvarošanām, kuras, kā raksta britu vēsturnieks Antonijs Bīvors, neviens nemēģināja fiksēt.
Ģenerāli Oto Lašu nosūtīja uz Vorkutas darba nometni, bet viņa sievu un meitas apcietināja Berlīnē un Dānijā. No darba nometnes viņš tika atbrīvots vien 1955. gadā. Drīz pēc tam viņš uzrakstīja divas grāmatas - par Kēnigsbergas aizstāvēšanu un Padomju darba nometni.
Pirms kara reģionā dzīvoja aptuveni 2,2 miljoni cilvēku, bet pēc kara tajā bija palikuši vien nepilni 200 000. Daļa agrāko Austrumprūsijas iedzīvotāju vēlējās atgriezties mājās un, lai gan daudzi netika laisti, aptuveni 800 000 cilvēkiem tas izdevās.
Gadu pēc pilsētas ieņemšanas - 1946. gada 7. aprīlī - PSRS oficiāli apstiprināja Krievijas PSR piederošu Kaļiņingradas apgabala izveidošanu un Kēnigsbergas pārdēvēšanu.
Jau līdz šim līdz pat 250 000 tika nosūtīti uz speciālām darba nometnēm (lielākā atradās Ilavā Polijas ziemeļos), bet pārējie dažu turpmāko gadu laikā ar varu tika pārcelti uz PSRS kontrolēto Vācijas daļu. Turpmākajos gados lielā skaitā savas dzimtās mājas pameta arī Prūsijas dienvidos jeb Polijā dzīvojošie. Savukārt 1948. gada 15. februārī PSRS visus agrākos Austrumprūsijas iedzīvotājus Kaļiņingradas apgabalā pasludināja par nelegāļiem.
Pēc kara Kēnigsbergas apkārtnē vēl ilgu laiku klīda bāreņi. Tiek uzskatīts, ka no tiem vairāki tūkstoši nelegāli tika pieņemti darbos Lietuvas zemnieku saimniecībās. Daudzi nonāca Krievijas bāreņu namos vai tika adoptēti krievu ģimenēs, taču citus nosūtīja uz Vāciju.
Kēnigsbergas ieņemšanas laikā pilsētā bija iznīcināti 50-80% ēku, bet arī atlikušās īsi pēc kara lielākoties tika nojauktas. Saglabātas un atjaunotas vien dažas. Savulaik nojaukta arī kaujās smagi cietusī Kēnigsbergas pils. Tās vietā sākts būvēt masīvo "Padomju māju", bet ēka tā arī nav pabeigta.
Lai gan pilsētā dominē modernisma un brutālisma arhitektūra, saglabāta ir arī senā Kēnigsbergas biržas ēka, pilsētas Rosgartenes vārti, Kēnigsbergas katedrāle, kā arī atsevišķas citas ēkas vecpilsētā.
Mūsdienās apgabalā mīt aptuveni 900 000 iedzīvotāji, no kuriem vāciešu ir mazāk par 0,2%. Arī pārējo etnisko grupu, piemēram, lietuviešu vidū, kuri reģionā vienmēr bijuši pārstāvēti, praktiski vairs neesot agrāko Austrumprūsijas iedzīvotāju, bet gan padomju gados iebraukušie.
Kaļiņingrada kopš 1996. gada ir pasludināta par īpašo ekonomisko zonu, kas piesaistījis vairākus lielos Rietumu uzņēmumus izveidot tajā ražošanas cehus. Tāpat nemainīgi saglabājusies reģiona militārā nozīme - Kaļiņingradas apgabalā ir Krievijas Baltijas Flotes galvenā bāze.
Kēnigsbergas kaujas izspēle, pieminot tās 70.gadadienu:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!