Donbasā notiek 'visai pasaulei domāta izrāde', stāsta kaujinieku rindās pabijis latvietis  (685)

Šis cilvēks, kas vēlējies neizpaust savu vārdu, stāsta, ka viņš esot no Latgales un uz Austrumukrainu devies ar ciešu pārliecību, ka palīdzēs aizstāvēt turienes iedzīvotājus pret "ukru zvērībām", taču visai neilgā laikā sapratis, ka ir alojies. Viņam izdevies atstāt pašpasludinātās "Doņeckas tautas republikas" teritoriju, un tas, viņaprāt, uzskatāms par lielu veiksmi.

"Visas šīs propagandas dēļ biju noskaņots prokrieviski, lai gan lielākā daļa pasaules ir Ukrainas pusē. Braucu turp arī paskatīties, kas notiek. No Latgales uz Donbasu brauc diezgan daudzi, iespējas ir dažādas. Es aizbraucu ar viltotu pasi, ne ar civilo, tad nav vajadzīga Krievijas vīza," viņš sacījis, piebilstot, ka vispirms ar autobusu devies uz Pēterburgu, un tad tālāk uz Rostovu pie Donas, līdz nonācis bāzē uz austrumiem no šīs Krievijas pilsētas. Tas noticis laikā, kad norisinājās kaujas par Doņeckas lidostu. Tur sabijis vienu nedēļu, izturējis "fizisko un morālo sagatavošanu - "attiecībā uz reakciju, uz psihisko līdzsvaru".

Kad noskaidrojies, ka viņš prot četras valodas, "poļu, krievu, angļu un savējo", viņš izraudzīts par tulku, viņam atņemta pase un civilais apģērbs un izdota "Doņeckas tautas republikas" pase.

Uz Doņecku viņi devušies autokolonnā - 117 mašīnās no Krievijas. "Jums tur pie robežas krievi ņudzēt ņudz," viņš stāstījis ukraiņu izdevumam. "Pāreju kontrolē Krievija, pa labi un pa kreisi viss ir mīnēts. Redzēju tur svaigus tankus, T-72. Pārkrāsoti Ukrainas krāsās, bet nobrauktas tikai 40 motorstundas - es paskatījos. Pēc tam atbrauc televīzija, un priekš viņiem tos tankus pārkrāso - tā, it kā būtu bijuši ukraiņu, bet nu tie ir trofeju tanki."

Viņš sācis strādāt par tulku četru cilvēku grupā un piedalījies ārvalstu gūstekņu, galvenokārt poļu, nopratināšanā. Cilvēkam, ar kuru viņam bijis jāstrādā kopā, viņš nav zinājis nedz vārdu, nedz dienesta pakāpi, vienīgi iesauku.

"Visi šie Motorolas un Givi - tās ir blēņas," viņš sacījis, pieminot divu pazīstamu Donbasa teroristu komandieru segvārdus. "Viņi strādā priekš kamerām. Bet algotņi ir tie, kuri jau ir pieredzējuši karu. Manā vadā bija tādi, kuri pieredzējuši jau trīs karus, viņi pabijuši gan Dienvidslāvijā, gan Afganistānā, visi vienās rētās, viņiem tā ir izklaide - "nu ko, paklapēsim ukrus"."

Par pilnīgām muļķībām viņš nosaucis reportāžas un "Youtube" ierakstus, kuros tiek rādīts, ka vietējie ļaudis atbalsta teroristus. "Nav nekāda atbalsta. Mēs gājām kolonnā, un uz mums meta akmeņus. Pat Doņeckā. Jutos ļoti nelādzīgi. Vienkārši akmeņus meta. Cilvēki visi bez darba, nekas nedarbojas. Taisīja it kā patruļas, lai vestu vietējiem ēst un parādītu, kādi mēs malači, bet tad četros no rīta, kad visi guļ - "nu uzblieziet pa mājiņu ar "Grad". Vai arī - ar džipu izbrauc kaut kur uz Doņecku vai Šahtjorsku, vai Avdejevku, pagriežas un šauj uz savējiem. Bet no Krievijas šauj ar "Smerč", es uz robežas redzēju, kā tie lido uz Ukrainas pusi, (..) iespējams, arī uz civilistiem."

Vaicāts par Krievijas tā dēvētajiem humānās palīdzības konvojiem, kas galapunktā nez kādēļ ierodas pustukši, latgalietis stāstījis, ka tie ceļā ik pa dažiem simtiem metru apstājas un ierok zemē savas "militārās kastes". Viņš arī pieļāvis, ka nākamais Krievijas konvojs "varētu būt provokatīvs".

Pēc viņa teiktā, dažādus "iestudējumus" Doņeckā nācies vērot daudz. "Bija arī viltoti EDSO [Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji]. Bija, šķiet, arī īstie, tikai viņi parādās tad, kad parādās televīzija un kad viss ir jau beidzies," viņš stāstījis. "Krāpšanas ir daudz. Piemēram, atņem [ukraiņiem] blokposteni, izved kritušos un ievainotos, paši iet iekšā, iedzer, izmētā tur visādas šļircītes un pudeles, un tikai pēc tam atbrauc televīzija - nu, it kā lai parādītu, ka viņi tur visi narkomāni un alkoholiķi bijuši. Bet tur nekā tāda nebija, es taču redzēju, viņiem pat ēdamā nebija."

Runājot par narkotikām Donbasā, viņš stāsta, ka redzējis čečenus ar "paketēm un šļircēm", esot teikts, ka tas ir morfijs, bet, viņaprāt, tas bijis heroīns. "Pēc morfija cilvēki guļ, bet šie staigā un šauj, viņiem viss ir pilnīgi vienalga, viņi vienkārši truli nogalina," viņš piebildis, pieminot, ka bijuši "arī disciplinārie bataljoni, pa 32 vai 64 cietumniekiem katrā".

Latgalietis atstāstījis gadījumu, kas licis viņam galīgi izšķirties par došanos projām: "Viņi pārģērba cilvēkus, (..) nezinu, kas tie bija. Atveda bruņutransportieros, pirms tam viņi bija arestēti. Ieģērba Ukrainas formastērpā, ar uzšuvēm un visu pārējo. Viņus kaut kur izlaida un tad paši apšāva. Pēc tam atbrauc televīzija, viss klusu, bet viņi rāda, cik ukraiņu nogāzuši. Man kļuva pretīgi - tā ir izrāde visai pasaulei, ne jau politisks karš, nē. Jā, tur ir "nemiernieki", tie "nemiernieki" sēž pagrabos ar bērniem, bet pa ielām staigā citi. Tur ir Krievijas speciālais karaspēks, esmu pārliecināts."

Tad viņš sacījis: "Eju projām - vai arī nošaujiet mani". Aiziet izdevies, lai gan licies, ka viņš varētu arī saņemt šāvienu pakausī. Taču viņš neslēpis, ka baidās tikt "izskaitļots" un zina, ka diviem cilvēkiem no Latvijas nav izdevies atgriezties.

Lūgts komentēt situāciju kopumā, viņš ukraiņu izdevumam sacījis: "Vienkārši turiet savu teritoriju, neuzbrūciet. Krievijai tur nepalīdz, atbalsta nav, vietējie viņus necieš. Mierīgajiem iedzīvotājiem viņu dēļ nav ne darba, ne dzīves. Visi nīkst ārā no bezdarbības un nu jau gandrīz mirst badā. Tas ir kārtējais golodomors - gan Luhanskā, gan Doņeckā. (..) Es tagad gribētu iet no otras puses - pret šiem cilvēkiem, ne jau pret mierīgajiem. Tas ir bandītisms, citādi to nevaru nosaukt."