Kas Krievijas bubulim vēderā: 5 svarīgi fakti par NATO  (239)

Militārā alianse, kurā vēsturiski svarīgāko lomu spēlējusi ASV, arī Aukstā kara laikā Padomju Savienības un tās "brālīgo republiku" iedzīvotājiem tika attēlota kā galvenais ārējais drauds.

Neskatoties uz Krievijas retoriku, NATO izveidošana savulaik bija nozīmīgs solis jauna pasaules kara nepieļaušanai, starpvalstu miera nodrošināšanai Eiropā, kā arī barjera PSRS ietekmes ierobežošanai.

Šos mērķus skaidri iezīmēja lēmums šajā dienā pirms 60 gadiem NATO uzņemt 15. dalībvalsti - Vācijas Federatīvo Republiku (video).

Īsi pēc Otrā pasaules kara, 1948. gada pavasarī, Beļģija, Francija, Lielbritānija, Luksemburga un Nīderlande noslēdza Briseles līgumu, kas tiek uzskatīts par aizsākumu NATO izveides idejai. Jau tā paša gada beigās līdz ar Berlīnes blokādi tika izveidota Rietumeiropas Savienības Aizsardzības Organizācija.

Tomēr pēc Padomju Savienības ietekmes palielināšanās Eiropā pieauga arī bažas par jauna konflikta izcelšanos. Apzinoties Eiropas militāro nespēju cīnīties ar PSRS potenciālā konflikta gadījumā, tika uzsāktas sarunas par ASV iesaisti šajā drošības organizācijā. Vienlaikus Eiropas vadošie politiķi uzskatīj, ka ASV klātbūtne varētu laikus apslāpēt jaunas kādas dalībvalsts nacionālisma kustības, ja tādas rastos.

Rezultātā 1949. gada 4. aprīlī jau minētās valstis, kā arī Kanāda, Portugāle, Itālija, Norvēģija, Dānija un Islande parakstīja Ziemeļatlantijas līgumu.

Kā drīz pēc līguma parakstīšanas norādīja pirmais NATO ģenerālsekretārs lords Ismejs, faktiski iezīmējot organizācijas trīs pamatmērķus, tad organizācijai "jātur krievus tālāk, amerikāņus iekšā [Eiropā] un vāciešus pie zemes".

Tikai piecus gadus pēc NATO izveides - 1954. gada martā - arī Padomju Savienība izteica vēlmi iestāties NATO. Šo gadu laikā militārajai aliansei bija pievienojušās arī Grieķija un Turcija, ģeogrāfiski aizvien ciešāk ieskaujot PSRS.

PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova (attēlā pa labi) sagatavotais pieteikums paredzēja, ka NATO jāuzņem Padomju Savienība uz vienlīdzības principiem un bez īpašiem noteikumiem.

Viņa plāns paredzēja samazināt ASV lomu organizācijā, kā arī novērst militārās alianses centienus pretoties komunismam, bet tā vietā par galveno mērķi noteikt neitrālas un neapbruņotas Vācijas pastāvēšanu.

Jau maijā PSRS pieteikums tika noraidīts, norādot, ka PSRS dalība organizācijā nebūtu saskaņā ar tās demokrātijas un aizsardzības mērķiem.

Neņemot vērā citus aspektus, PSRS neatbilda vienam no svarīgākajiem NATO dalības noteikumiem - tās dalībvalstīm jābūt pilsoniskai un demokrātiskai kontrolei pār bruņotajiem spēkiem.

Šobrīd Krievijas prezidenta Vladimira Putina retorika ir vērsta pret NATO. Viņš jau vairākus gadus asi nosoda Ziemeļatlantijas līguma valstu plānu Krievijas tuvumā izvietot aizsardzības ieroču tīklu jeb pretraķešu sistēmu, kritizē NATO paplašināšanos pēc PSRS sabrukuma, un Ukrainas armiju vēl šī gada sākumā nodēvēja par NATO ārzemju leģionu.

"Mēs bieži sakām: Ukrainas armija, Ukrainas armija. Kas tur patiesībā karo? (..) lielā mērā tie ir tā sauktie "brīvprātīgie nacionālistu bataljoni". Būtībā tā vairs nav armija, tas ir ārzemju leģions, šajā gadījumā NATO ārzemju leģions, kura mērķis, protams, nav Ukrainas nacionālās intereses," janvārī uzrunājot kādas Pēterburgas augstskolas audzēkņus paziņoja Krievijas līderis.

Savukārt 2000. gadā, vēl ieņemot Krievijas prezidenta vietas izpildītāja amatu, Putins intervijā BBC paziņoja, ka Krievija negatavojas norobežoties no visas pārējās pasaules.

"Izolacionisms nav izeja. Krievija ir Eiropas kultūras sastāvdaļa. Un es nespēju iedomāties, ka mana valsts būtu izolēta no Eiropas un, kā to bieži dēvē, civilizētās pasaules," toreiz uzsvēra Putins.

Viņš arī neizslēdza iespēju, ka Krievija varētu iestāties NATO, taču tikai tādā gadījumā, ja Krievijai šajā aliansē tiktu piešķirts līdztiesīga partnera statuss. "Neredzu iemeslu, kāpēc tas nevarētu notikt. "Mēs ticam, ka varam runāt par dziļāku sadarbību ar NATO, bet tikai tādā gadījumā, ja pret Krieviju izturēsies kā pret līdztiesīgu partneri," sacīja Putins.

Krievijas finansētie mediji bieži norāda, ka NATO vainojama pie Aukstā kara ēras atgriešanās.

Tomēr pretstatā agrākajam ideoloģiskajam karam un lielajai politiskajai, ekonomiskajai un militārajai ietekmei tās kaimiņvalstīs, tostarp Varšavas pakta valstīs, šobrīd Krievijai nav ciešu sabiedroto. Tās politikai pat trūkst jūtama atbalsta - 2014. gada martā ANO ar 100 valstu atbalstu un tikai 10 valstu pārstāvjiem balsojot "pret" pieņēma rezolūciju, kurā norādīja, ka Krimas okupācija un aneksija ir nelegāla.

Tāpat NATO jau pirms Putina nākšanas pie varas ar Krieviju bija uzsākusi dažādas sadarbības iniciatīvas, no kurām nozīmīgākā ir 2002. gadā dibinātā NATO-Krievijas Padome. Pēc Krievijas uzsākta militārā konflikta Ukrainā gan tās darbība ir apturēta.

"Alianse nemeklē konfrontācijas un neapdraud Krieviju. Tomēr mēs nevaram un nepieļausim kompromisus, kas pārkāpj principus, uz kuriem balstās Eiropas un Ziemeļamerikas drošība," rakstīts šā gada martā Velsas sammitā pieņemtajā deklarācijā.

Tāpat Krievijas propagandas sludinātājiem labpatīk eiropiešiem norādīt uz "Eiropas pakļāvību", sekojot ASV norādījumiem. Tomēr teorētisku NATO kļūšanu par ASV ģeopolitisko projektu novērš viens pamatprincips - demokrātija.

NATO dibināja divpadsmit suverēnas valstis, un šo gadu laikā aliansē iesaistījušās kopumā jau 28 neatkarīgas dalībvalstis. Jebkurš Ziemeļatlantijas līguma valstu lēmums tiek pieņemts tikai ar visu valstu vienprātīgu lēmumu, kas nozīmē, ka katru lēmumu, lai tas stātos spēkā, jāatbalsta 28 suverēnām valstīm.

Tāpat par katras atsevišķas valsts dalību NATO vadītās militārās misijās lemj katras valsts parlaments atsevišķi. Dalību tajās nevar noteikt neviens cits.

ASV nenoliedzami ir lielākā NATO dalībvalsts iedzīvotāju skaita, kā arī militārā budžeta ziņā. Tas savukārt pastarpināti nosaka to, ka gandrīz visās NATO misijās tieši ASV pārstāv visdaudzskaitlīgākie militārie spēki un ASV ir lielākais alianses militārais un finansiālais donors.