Četras lietas, kuras Putins nav sapratis pareizi  (860)

Tomēr tā varētu arī nebūt, raksta "Radio Brīvā Eiropa". Lai gan Krievija izmantojusi agrāk nepieredzētu hibrīdkara taktiku, veidojusi plašas dezinformācijas kampaņas, piemēram, par bruņoto spēku neizmantošanu Krimas ieņemšanai, kā arī regulāri testē NATO reakcijas ātrumu un taktiku, medijs uzsver, ka vairākas lietas Putins nav sapratis pareizi.

"(..) Putina dārgās kļūdas ilgstošā periodā var izvērsties nozīmīgākas par viņa zaļajiem vīriņiem, troļļu armijām un gludo propagandas mašinēriju," raksta "Radio Brīvā Eiropa". Medijs norāda, ka Krievijas prezidents pieļāvis jau četras šādas liktenīgas kļūdas:

Krīze sākās 2013. novembri, kad prokremliskais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bet tā vietā izvēlējās stiprināt attiecības ar Krieviju. Līgums, kas tika veidots sešus gadus, sabiedrībā bija jau guvis plašu atbalstu, un atteikšanās to parakstīt izraisīja lielas tautas daļas dusmas.

Pēc vairākām nedēļām Putins paziņoja, ka Krievija Ukrainā investēs 15 miljardus ASV dolāru, kā arī atlaidīs valstij trešdaļu no importētās gāzes cenas.

Tā bija tradicionāla Maskavas pieeja - samaksā elitei un iegūsti valsti, rezumē "Radio Brīvā Eiropa". Šādu stratēģiju Putins izmanto gan bijušo PSRS sabiedroto pieturēšanai tuvumā, gan Kremļa elites kontrolei

Tomēr Ukrainā šī citviet ilgus gadus praktizētā metode nestrādāja. Lai gan viņam bija izdevies nopirkt Janukoviču, Ukrainas sabiedrību nopirkt viņš nespēja. Solītā palīdzība Kijevā tikai iededza vēl lielākus protestus. Protestētāju ziņojums bija skaidrs un vienkāršs - mūs nevar nopirkt.

Tas noveda pie Putina otrās pārrēķināšanās. Viņš iedrošināja Janukoviču izrēķināties un apspiest Eiromaidana dalībniekus, acīmredzot pieņemot, ka Krievijā izmantotā taktika strādās arī Ukrainā.

Tomēr Ukraina pierādīja, ka tā nav Krievija. Tās pilsoniskā sabiedrība izrādījās daudz attīstītāka un neatlaidīgāka nekā tā ir Krievijā. Savukārt prese brīvāka un elite - daudzslāņaināka.

Disidenti un pret valdību vērsti protesti iepriekš jau bija pieredzēti un netika apspiesti, bet gan jau pieņemti par normālu demokrātiskas sabiedrības parādību. Līdz ar to, parlamentam 2014. gadā pieņemot likumus, kas ierobežoja runas un pulcēšanās brīvību, valsts līderis ieguva pretēju efektu - Kijevā protesti pieauga spēkā, bet daudzās Ukrainas pilsētās cilvēki pārņēma valdības ēkas.

Janukovičs bija spiests atkāpties, bet parlaments anulēja pieņemtos likumus. Savukārt tieši 20. un 21. februārī, kad Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs aicināja Janukoviču nebūt par kājslauķi saviem pretiniekiem, Kijeva piedzīvoja visasākās policijas un protestētāju sadursmes.

Savukārt 22. februārī Janukovičs jau bija spiests bēgt uz Krieviju īsi pēc tam, kad bija parakstījis vienošanos ar opozīciju par krīzes izbeigšanu.

"Radio Brīvā Eiropa" secina, ka Putina kļūda un "sava cilvēka" zaudēšana Kijevā bijusi iespējama tikai pilsoniskās sabiedrības pilnīgas neizpratnes dēļ un bailēm no tās.

Pēc Janukoviča aizbēgšanas, kad Putins nolēma iebrukt Ukrainā, izrādījās, ka viņš pieņēmis, ka krieviski runājošie un etniskie krievi automātiski atbalstīs Maskavu. Lai gan šis pieņēmums daļēji piepildījās, gan Krimā, gan Donbasa reģionā, kur jau ilgstoši bija strādājusi Krievijas propaganda, citviet Ukrainā tas izrādījās nepareizs.

Izrādījās, ka valoda un etniskā piederībā nenozīmē arī automātisku politisko lojalitāti. Līdz ar to arī acīmredzami izgāzās Kremļa plāns apvienot visus krieviski runājošos Ukrainas apgabalus vienā Jaunkrievijas projektā.

Tādās pārsvarā krievvalodīgās pilsētās kā Odesa, Harkova, Mariupole, Dņepropetrovska un Zaporožje lielākā daļa krieviski runājošo izrādījās lojāli Ukrainas pilsoņi.

"Daudziem, protams, ir savi iemesli sūdzēties par Kijevu, tomēr viņi izvēlas būt brīvas, lai arī ne perfektas, Ukrainas pilsoņi, ne Vladimira Putina autokrātiskās kleptokrātijas subjekti," norāda "Radio Brīvā Eiropa". Medijs secina, ka demokrātija un cilvēktiesības izrādījās ir svarīgākas par valodu un etnisko piederību.

Putina kļūdainais apsvērums, ka etniskā piederība ir "pāri visam", Maskavai maksājusi dārgi - lai gan tā ir ieguvusi Krimu un divus ekonomiski iznīcinātus Ukrainas austrumu reģionus, Ukrainu tā, iespējams, ir zaudējusi uz visiem laikiem.

Papildus tam, ka Kremlis nebija līdz galam izpratis Ukrainu, Putins ir pārpratis arī Krievijas ilgu laiku nozīmīgāko partneri Eiropā - Vāciju.

Līdz pat Ukrainas krīzei Vācija bija galvenā austrumu lielvalsts aizstāve reģionā, kā arī noraidīja ASV pūliņus paplašināt NATO, uzņemot tādas valstis kā Gruzija. Tā arī joprojām ir Krievijas lielākais reģiona tirdzniecības partneris.

Putins, kurš pats labi runā vāciski, kā arī piecus gadus dzīvojis Drēzdenē, būdams VDK spiegs, tomēr nebija uztvēris, ka Vācija tik asi reaģēs uz pirmo ar militāru spēku mainīto robežu Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Ukrainas krīzei pieņemoties spēkā, Vācijas kanclere Angela Merkele kļuva aizvien neapmierinātāka un niknāka par Krievijas prezidenta gājieniem. Rezultātā Vācija no viena no labākajiem Krievijas sabiedrotajiem Eiropā ir kļuvusi par vienu no tās asākajiem kritiķiem.

Turklāt, kā norāda grāmatas "Vācija, Krievija un ģeopolitikas atmoda" autors Stefans Žabo, attiecību pasliktināšanās notikusi par spīti Maskavas puses "pārcilvēciskajiem" lobēšanas pūliņiem. Viņš raksta, ka Putins "ir izmantojis plašu biznesa un kriminālo tīklu, tostarp vairākus savus agrākos Austrumvācijas slepenpolicijas biedrus no VDK laikiem, lai veicinātu korupciju un nopirktu atbalstu vācu likumdevēju vidū. Šie pūliņi lielākoties ir izgāzušies."

Rezultātā Rietumu vienotība par sankciju noteikšanu izrādījās stiprāka nekā kāds to iepriekš vispār būtu spējis paredzēt.

Līdz ar "Radio Brīvā Eiropa" secina, ka Putins patiesi ir spējis visus mulsināt un pārsteigt ar savu hibrīdkaru Ukrainā, taču šo kļūdu un zaudējumu sekas varētu būt daudz paliekošākas par viņa šoka taktiku.