Ukrainas piņķerīgā, bet svarīgā cīņa ar veco sistēmu: kas paveikts gada laikā  (80)

Ukraina ir kļuvusi par kaujaslauku jaunā konfliktā starp Austrumiem un Rietumiem. Ukrainai jāatbild uz fundamentālu jautājumu – vai tā pieder Eiropai un vai tā ir liberāla, demokrātiska, konstitucionāla valsts, vai arī tā ir postpadomju valsts – tāda, kur valda korupcija, necaurspīdīgums un autoritārisma elementi, kā tas ir Vladimira Putina vadītajā Krievijā.

Vācu medijs "Spiegel" izpētījis, kādas kaujas ir izcīnītas, kādas vēl jāizcīna un kas ir jauno reformu veicēji:

Tāpat kā citas padomju republikas, Ukraina ieguva neatkarību 1991. gadā, tomēr atšķirībā no Baltijas valstīm, kas integrējās Rietumos, Ukraina 20 gadus gāja pati savu ceļu.

Jau 2004. gadā, desmit gadus pirms protestiem Maidanā Ukrainā notika tautas sacelšanās, kura ilgtermiņā tomēr izrādījās neveiksmīga.

Veco sistēmu toreiz un joprojām aizstāv cilvēki, kas gūst no tās labumu, strādājot dažādās valsts iestādēs un departamentos, kā arī lielie biznesmeņi. Šie cilvēki 90. gados piesavinājās sabrukušā komunisma mantojuma vērtīgākās daļas un kļuva bagāti. Savukārt bagātību viņi ieguldīja politiķu un tiesnešu uzpirkšanā.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem bija gāztais prezidents Viktors Janukovičs, kurš pērnā gada 21. februārī aizbēga uz Krieviju. Daudzi viņa ielikteņi un līdzgaitnieki gan joprojām ir palikuši Ukrainā līdz ar pārliecību, ka politiķus var ietekmēt.

Jaceņuka valdībai, kas bijusi pie varas kopš decembra, ir stabils divu trešdaļu atbalsts parlamentā, un jaunie valsts vadītāji ir apsolījuši virzīt Ukrainu uz Rietumiem. Ukraina šobrīd izvirzījusi ambiciozu mērķi - 2020. gadā vēlas kļūt par Eiropas Savienības kandidātvalsti, tomēr pagaidām valsts Austrumos turpina plosīties karš.

Pavisam nesen valsts jaunā pretkorupcijas dienesta vadītāja amatam no 176 kandidātiem žūrija izraudzījās Artjomu Sitņiku. Tikai 35 gadus veco Sitņiku vēl pavisam nesen pazina tikai nedaudzi, tagad viņš ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem Ukrainā.

Reformisti par viņu uzzināja 2011. gadā vēl iepriekšējās valdības laikā, kad Sitņiks, protestējot pret to, kā Ukrainā politika saaugusi ar tiesu sistēmu, spēra netipisku soli - atkāpās no prokurora amata. "Spiegel" Sitņiku raksturo kā klusu rīcības cilvēku, pedantisku un savā darbībā konsekventu juristu.

Tagad viņš veido iestādi, kurā strādās 700 darbinieku, kas tieši pakļauta parlamentam, un tās uzdevums būs vajāt korumpētus likumdevējus, uzraudzīt publiskos iepirkumus un samazināt oligarhu politisko ietekmi.

Kad Porošenko šī gada aprīlī iepazīstināja sabiedrību ar Sitņiku, viņš teica: "Fronte cīņā pret korupciju nav mazāk nozīmīga kā fronte, ko valsts Austrumos aizstāv mūsu varoņi."

Šobrīd jaunie reformētāji ir sākuši atmudžināt enerģētikas un banku sektorus, kuri strādā ar zaudējumiem. Viņi arī veic privatizāciju un reformē veselības aprūpes sistēmu.

Tikmēr "Spiegel" norāda, ka Ukraina joprojām nav konstitucionāla valsts – birokrātija ir uzblīdusi un tiesu sistēma bieži vien nav neitrāla un oligarhiem vara ir atņemta tikai daļēji. "Mēs bijām spiesti ieviest reformas tikai ar vienu roku, jo ar otru roku mums bija jāaizsargājas no mūsu naidīgajiem kaimiņiem. Vai es pats esmu apmierināts ar reformu ātrumu? Protams, ka nē," Porošenko paškritiski atzina Maidana asinsizliešanas gadadienā februārī.

Premjerministra popularitāte atrodas brīvajā kritienā – šobrīd Jaceņuka Tautas fronte varētu cerēt tikai uz 3.9% balsu. Pagaidām gan Porošenko un Jaceņukam ir vairākums parlamentā, bet nav skaidrs, cik lielā mērā viņi uz to var paļauties. Eksperti apgalvo, ka 25% deputātu Augstākajā Radā slepeni joprojām pārstāv oligarhu intereses.

Tikmēr saskaņā ar aptauju datiem, vairākums ukraiņu, par spīti viņu pieaugošai nepacietībai un neapmierinātībai, grib tikt vaļā no vecās sistēmas. Tas reformētājiem dod sparu turpināt cīņu.

Netrūkst arī citu traucēkļu - paredzams, ka šogad Ukrainas ekonomikas apjoma kritums varētu būt līdz 12%. Ekonomiskais stāvoklis regulāri izsauc demonstrācijas, kurās galvenokārt piedalās armijas veterāni, kalnrači vai cilvēki, kuri vairs nespēj maksāt savus ārvalstu valūtā ņemtos aizdevumus.

Reformistu lielākais politiskais kapitāls ir jauni cilvēki, kas sapņo par citādu Ukrainu.

Viens no viņiem ir bijušais baņķieris Vladislavs Raškovans, kuram bija iespēja veidot karjeru starptautiskā privātā bankā, bet viņš izvēlējās palīdzēt veidot jaunu laikmetu savā valstī, reformējot Ukrainas Nacionālo banku. "Mani sauca pienākums," saka 37 gadus vecais Raškovans, "mūsu valsts šobrīd atrodas izšķirošā punktā."

Raškovans, jaunais bankas vadītāja vietnieks, ir dzimis Odesā un mācījies Itālijā un Austrijā. Kad Neatkarības laukumā sākās protesti, viņš Kijevā vadīja lielās itāļu bankas "Unicredit" Ukrainas filiāli. No sava otrā stāva biroja loga viņš varēja redzēt Institūta ielu, kur Maidana protestu laikā valdības spēki šāva uz demonstrantiem.

Toreiz bija desmitiem nogalināto un Raškovans varēja būt viens no viņiem. 2014. gada ziemā, kad risinājās šie notikumi, baņķieris pats pēc darba nomainīja uzvalku pret improvizētām bruņām – skeitbordistu ceļgalu aizsargiem, mājas apstākļos izgatavotām krūšu bruņām un ķiveri un devās uz Neatkarības laukumu, kur izmantoja uzņēmuma automašīnu, lai nogādātu drošībā ievainotus protestētājus.

Tagad viņa mērķis ir palīdzēt veikt Nacionālās bankas reorganizāciju - iestādē, kurā strādā 10 000 cilvēku, samazināt darbinieku skaitu, tikt galā ar samudžinātajām struktūrām un apkarot favorītismu. Viņš jau ir vienkāršojis bankas lēmumu pieņemšanas procesu, bankas hierarhijas līmeņus no 16 samazinot uz pieciem. Nākamais, ko Raškovans vēlas panākt, ir atņemt varu bankas 25 reģionālajām nodaļām. "Viņi dzīvo kā savās karaļvalstīs."

Sākumā iestāde pretojās - priekš Raškovana sākumā nebija pat iespējams atrast darba telpu, tāpēc viņš divus mēnešus demonstratīvi strādāja bankas kafetērijā. Personāla daļas vadītājs viņam pat paziņojis, ka "ir redzējis daudzus reformētājus nākam un daudzus aizejam". Tagad šis cilvēks jau ir atbrīvots no darba.

Raškovans saka, ka joprojām Ukrainas iestādēs strādā pārāk maz reformu piekritēju. "Mūsu vajadzētu būt vismaz tūkstotim, citādi mēs sevi upurējam uz revolūcijas altāra, neko nesasniedzot."
Viņš apkārt esošos salīdzina ar eņģeļiem un dēmoniem. Eņģeli ir tie, kas sapņo par eiropeisku, modernu Ukrainu, bet dēmoni - tie, kas atbalsta veco sistēmu, tie, kas sabotē jebkuru reformu. Šobrīd viņš cenšas bankā atrast vairāk eņģeļu.

Viņš ir noalgojis personāla ekspertu, kura uzdevums ir darbinieku vidū atrast jaunus un uzticamus darbiniekus. Raškovana bikšu kabatā ir saburzīts papīra gabals, uz kura atzīmēti daudzsološāko kandidātu vārdi.

Prezidentam Porošenko un premjerministram Jaceņukam jāizcīna līdzīga cīņa: apmēram 20 oligarhi joprojām dominē valsts ekonomikā.

To vidū ir Igors Kolomoiskis, kura bagātība tiek lēsta ap 1,2 miljardiem eiro, un metalurģijas nozarē strādājošais Rinats Ahmetovs, kura bagātība ir 5,9 miljardi eiro, kā arī Dmitro Firtašs, kurš ir aizbēdzis uz Austriju, un kura aktīvi iepriekš tikuši lēsti ap 8,8 miljardiem eiro.

Viņi visi izveidoja impērijas haotiskajā laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Viņiem piederēja daļas stratēģiski svarīgos valsts uzņēmumos, viņi guva lielu peļņu enerģētikas un izejvielu sektoros, un viņiem pieder plašsaziņas līdzekļi un telekomunikāciju firmas. Janukoviča laikā viņi bija īstie Ukrainas valdnieki.

Savā laikā Ahmetovs un viņa uzņēmumi valdīja Donbasā. Sākumā viņš atbalstīja separātistus, bet tad mainīja uzskatus un pārgāja Ukrainas pusē. Tā kā daudzas no viņa metalurģiskajām rūpnīcām atrodas teritorijās, kur notiek kaujas, kā arī separātistu kontrolētajā teritorijā, viņa ietekme ir ievērojami mazinājusies.

Pret Firtašu, kas tagad uzturas Vīnē un cīnās pret izdošanu ASV, ir izvirzītas apsūdzības. Kijevā varas iestādes viņam konfiscēja 500 miljonus kubikmetru gāzes, jo viņš tika vainots valsts līdzekļu piesavināšanā.

Savukārt Kolomoiska gadījums parāda, cik grūti jaunajai valdībai ir liegt oligarhiem iespēju ietekmēt politiku. Kad Ukrainas austrumos sākās kaujas, Kolomoiskis par saviem līdzekļiem apbruņoja karotājus. Viņa saformētās vienības nodrošināja, ka Dņipropetrovskas reģions palika centrālās valdības Kijevā kontrolē, kā arī viņš izsludināja atlīdzību 10 000 dolāru apmērā par katru sagūstīto separātistu.

Pirms gada Porošenko viņu atalgoja, ieceļot reģiona gubernatora amatā. Taču šī gada martā reformisti parlamentā pieņēma likumu, kas ierobežoja Kolomoiska ietekmi daļēji valstij piederošā naftas un gāzes koncernā "Ukrnafta". Oligarhs reaģēja tikpat izlēmīgi kā konflikta ar separātistiem laikā, un uzņēmuma galveno mītni Kijevā ielenca viņa vīri. Apšaudi izdevās novērst tikai pēdējā brīdī. Viņam nācās atteikties no gubernatora amata, bet Porošenko viņa vietā iecēla Kolomoiska uzticības personu.

Voicehs Konončuks, Ukrainas jautājumu eksperts Varšavas Austrumu izpētes centrā apgalvo, ka jaunie valsts pārvaldītāji nav pietiekami spēcīgi, lai norēķinātos ar oligarhiem. "Kijeva cenšas oligarhus tikai saukt pie kārtības. Viņiem būtu jāatturas iejaukties augsta līmeņa politikā." Turpretī oligarhu ekonomiskā vara netiek aizskarta.

Valdība nevēlas izraisīt nesaskaņas. Oligarhu ietekme parlamentā joprojām ir pārāk liela. Savukārt jaunas vēlēšanas kara un ekonomiskās krīzes laikā varētu stiprināt labējā spārna un varbūt pat vecās sistēmas "aparatčiku" pozīcijas.

Tā kā Jaceņuks un Porošenko uztraucas par vecā režīma inerces spēku pretdarbību, viņi ir uzaicinājuši veselu konsultantu armiju no ārvalstīm. Daudzi politiskie varoņi, kuri atpazīstamību ieguva pēc Berlīnes mūra krišanas, pašlaik atrodas Kijevā.

Ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministriju vada lietuvietis. Bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili dod padomus cīņā pret korupciju. Bijušais Slovākijas finanšu ministrs arī ir viens no konsultantiem. Savā laikā viņš Slovākijā sarežģīto nodokļu likumdošanu aizvietoja ar investoriem draudzīgu vienotas likmes nodokli 19% apmērā.

Gada laikā, kopš Maidana protestētāji pārņēma varu, ir sākts ieviest daudzas svarīgas reformas, bet cīņā pret postpadomju režīma inerci vēl tālu līdz uzvarai. Tomēr tauta vairs nav ar mieru atgriezties pie vecās kārtības. Jaunie reformētāji no Raškovana paaudzes neļaus oligarhiem un "aparatčikiem" atgūt varu, kā tas notika pirms desmit gadiem pēc "oranžās revolūcijas", secina "Spiegel".

Nacionālās bankas vadītāja vietnieks uzskata, ka daudzus no valsts likumiem nemaz nevar pārrakstīt. "Mums vienkārši ir vajadzīgi jauni likumi. Ja valsts būtu cilvēks, tam vajadzētu jaunu skeletu."

Labs piemērs ir Raškovana nesen darbā veiktais grupas dinamikas eksperiments. Sešdesmit vadošajiem darbiniekiem vajadzēja uzbūvēt jaunu Nacionālās bankas modeli no Lego klucīšiem. Vecākie darbinieki uzbūvēja augstu torni. "Tas bija pavisam nestabils, bet tā galā bija novietots karalis," Raškovans saka. Tikmēr jaunākie uzbūvēja zemu celtni ar daudziem logiem.